Dzirdot, ka par lata saglabāšanu iestājas Kabanovs, es saausos 0
Par gaidāmo laiku cilvēkam daudz ko pasaka priekšā daba. To pašu dara arī dzīve, tikai mēs negribam lasīt zīmes. Vai arī izvēlamies tās lasīt no vienas, sev tuvākās puses. Tāpat kā daudziem, arī man mūsu tagadējais lats patīk labāk par citām valūtām, kaut gan brīvvalsts pieclatniekam tas tik un tā nestāv blakus.
Bet dzirdot, ka par lata saglabāšanu un referendumu eiro jautājumā dedzīgi iestājas “Saskaņas centrs” un sevi ne reizi vien sakompromitējušais deputāts Kabanovs, es saausos. Patinot politisko filmu mazliet atpakaļ, nav grūti saprast, no kuras puses šā politiskā spēka burās pūš vējš un kur tas mūs visus grib aizdzīt. Un tad vairs nevar vadīties vienīgi pēc “man patīk” vai “nepatīk” un žēluma par latu, kas ir tikai valsts nauda, nevis pati valsts. Ierindas pilsonim nav viegli izprast lielo politiku, tāpēc ir svarīgi, lai mūsu rīcībā būtu pēc iespējas vairāk faktu un argumentu, kurus nespētu pārkliegt politikāņu spekulācijas. To, ko šodien nevaram zināt, rādīs laiks, iespējams, pēc gadiem piecdesmit lats atgriezīsies, kā tas jau reiz notika.
Ir jāvēro gan laika, gan ceļa zīmes. Bet jo īpaši tās, ko politiskās partijas tik skaisti izvieto sava ceļa sākumā un tūdaļ arī pārkāpj, līdz beigās paklusām novāc pavisam. Kā ar “Vienotības” sākotnēji deklarētajiem principiem saskan viņu šodienas attieksme pret savējo vaļībām un mēģinājums kutelīgās situācijās izlīdzēties ar daiļrunību? Ja viņi izvēlas neredzēt un nezināt savu biedru neētisko rīcību, tad man ir ne tikai tiesības, bet arī pilsoņa pienākums nākamajās Saeimas vēlēšanās viņus vairs neizvēlēties. Par ētisku nesmukumu partijas valdē neievēlētajam Dzintaram Zaķim tomēr uztic vadīt Saeimas frakciju!
Var jau teikt – tāds pie mums ir vispārējais politiskais klimats. Bet jūs taču, mīļie zaķīši, nācāt to mainīt! Vārdus: “Bet jūsu jā! lai ir jā! un nē! lai ir nē!, kas pāri par to, tas ir no ļauna,” jau pirms diviem gadu tūkstošiem cilvēcei teica un šodien nebeidz atkārtot Kristus.
Padomju laikā sabiedriskās ēdināšanas iestādēs ceturtdiena bija zivju diena. Tagad ceturtdienās “Radio 3” pārraida Saeimas sēdes, un tās man skaitās zivju dienas, jo esmu spiesta iztikt bez sava iecienītā radio “Klasika”. Tā nu viņi tribīnē sparīgi kuļ ūdeni un mirdzina zvīņas, bet dzīvē, pārkāpjot ētiskās robežas, paziņo, ka no amata atkāpties neplānojot. Ja kāds deputāts (vienalga, no kuras partijas) saka, ka viņš vai viņa ētiskajos jautājumos nevar noformulēt savu viedokli, jājautā, kāpēc tas cilvēks tur deldē krēslu un savu dibenu.
Mums nekas cits neatliek, kā vērot zīmes un turēt kārtībā savu atmiņu, ko šis laiks spēj piesārņot neticami ātri. Tā kā uz atmiņu nevar droši paļauties, nākas uzticēties medijiem. Bet te nu mēs nonākam pie mediju brīvības, neatkarības un ētiskuma. Un atkal jāsaka – ir jāvēro zīmes.
