Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
24. februāris, 2014
Drukāt

Egils Līcītis: Lai Briselē nenogāztos kā kartupeļu maisi

Foto - LETAFoto - LETA

2015. gadā Latvijas diplomātijai iedos zelta atslēdziņu uz pusgadu prezidēt Eiropas Savienību. Nav šaubu, ka mūsu navigācijā lepnais burinieks neuzskries klintīm un neiesēdīsies sēklī. Mūsu vadītā ārpolitika izkāps no šaurajiem vecā kontinenta krastiem, Latvija atbalstīs Japānas uzņemšanu ES, tiks nobloķēti ļaudis, kuri grib uzpūst Eiropā ugunsgrēku. Mirdzošā prezidentūras daļa stāvēs politiski ieeļļotās eņģēs, kataklizmu novēršanā Latvija dos izšķirošo ieguldījumu attālināt vai tuvināt pasaules galu. Lai mēs nenogāztos Briselē kā letiņu kartupeļu maisi, ir tūkstoš tehnisku formalitāšu un simts miljoni izdevumu, par ko ūpis Bērziņtēvs raucis uzacis. Viņš jautājis par pirkumu vērtību pie tik lielas naudas izgrūšanas, lunkanie ārlietnieki trīskārt skaidrojuši, bet gudrāks nītaurietis neticis. Prezidentiem ir tiesības dusmās sist servīzes traukus, bet kas ļauts Jupiteram, nav iedomājams nodokļu maksātājiem vēršiem, kurus starptautiskās Ženēvas konferencēs neielaiž un kuriem nav jābāž deguns to cilvēku darīšanās, kas nocietinājušies valsts darbā. Lietuvas prezidentūras galvenais organizators Motuzas kungs “Latvijas Avīzei” stāstīja, pēc cik rūpīga plāna divus gadus veikti priekšdarbi pirms lielā pasākuma. Par varītēm viņš uzsvēra, cik nozīmīgi iesaistīt sabiedrību no skolēniem līdz biznesa dūžiem un panākt preses morālo atbalstu. Latvijā viss pārvērsts par resorisku padarīšanu, un, ja Viļņas prezidentūras simboliku konkursā zīmēja tūkstošiem skolēnu, vērtēja mākslas akadēmiķi un sabiedrība, tad Rīgā dzirnakmens kā logo jau pasūtīts, izripojis no mākslinieka darbnīcas un Rinkēvičam paticis.

Latvijas ES patronāžas misijas uzvaras pilnā mērā būšot atkarīgas, cik sekmīgi diplomātiskās prakses iestudēšot un cik dziļi briseliskā žargona špikerus apgūšot līdz šim Eiropas likumu valodā nemācītie un vispār vāji apmācītie ierēdņi. Lai daudzajiem ar ideālu kur­pju spīdumu atbraukušajiem švītiem, frantiem, dendijiem un viņu izlutinātajām konkubīnēm Rīgas prezidentūra nešķistu ar provinces rupjmaizes garšu, lai vietējās kanceleju pelēkās peles neaprietu kundziņu līdzpaņemtie špici un čivavas, lauvas tiesu līdzekļu veltīs, lai 2015. gadā mazkustīgie kantoru darbinieki runātu spranciski un mācētu polonēzi. Nav noslēpums, ka ierēdņi bija pliki kā baznīcas žurkas, kam gandrīz vai debesu zvani redzami. Viņu ģērbšanai jāiegādājas vakara tualetes. Jārēķina, cik atlasa auduma baķu jānopērk amatu personu uzvalku šūdināšanai, cik dekoltētu kleitu jāpārceļ no manekena pleciņiem uz mūsu šmaugajām lietišķajām sievietēm. Ministrijās katastrofāli nepietiek vīna skapju ar regulējamu temperatūru un melno limuzīnu. Ierēdņi jāuztrenē, lai atšķirtu pussauso no bruta, lai prastu apburošā altā piedāvāt un pareizi pasniegt aptiekāra Kunzes dzērienu vai absintu, zinot, ko pēc tam darīt ar stiprgrādīgo tempušajiem eirokrātiem. Iztērējot valsts naudu, lai ierēdņi tekoši kā žagatas runātu angliski un kļūtu smalki manierīgi pāvi, būsim kadru kalve Eiropas gaiteņiem. Vadošie politiķi taisās prom no šejienes, un kurš kantoris negribēs kādudien atmosties kā Saulcerītis Briseles stikla kalnā ar mīkstu pagalvi!

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+