Jāņa Čakstes kapa sākotnējais izskats drīz pēc bērēm 1927. gada marta beigās. Tobrīd šis Meža kapu stūris skaitījās kluss un nomaļš.
Jāņa Čakstes kapa sākotnējais izskats drīz pēc bērēm 1927. gada marta beigās. Tobrīd šis Meža kapu stūris skaitījās kluss un nomaļš.
Foto no 30. gadu preses izdevumiem

Dzīva nauda Meža kapos 13

Kad šā gada sākumā sākās ažiotāža saistībā ar eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas iegūto kapavietu Rīgas I Meža kapos, pati bijusī prezidente deva mājienu, ka viņai ne sapņos nav rādījies, ka kāds varētu apskaust mūža mājas dēļ. Tomēr, vēsturē ielūkojoties, varam uziet, ka ķīvēšanās kapavietu dēļ latviešiem nav nekas unikāls – kas līdzīgs piedzīvots arī pirms nepilniem 90 gadiem, kad  aizsaulē aizgāja pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste (1859 – 1927).

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Jānis Čakste nomira 1927. gada 14. martā, sava Rīgas pils dzīvokļa gultā pēc mēnesi ilgas slimošanas. Daudziem šķita, ka Čakste būtu pelnījis Brāļu kapus, taču bija pagājusi vien nedaudz vairāk kā stunda pēc viņa nāves, kad Saeimas prezidijs un Ministru kabinets ārkārtas sēdē jau izlēma, ka ar valsts vadītāja apbedīšanu saistītie izdevumi sedzami no valsts budžeta un Čakstes atdusas vieta būs Meža kapi. Uz tiem kā paša nelaiķa izvēli norādīja prezidenta dzīvesbiedre Justīne Čakste. Reiz, pastaigājoties tajā vietā kopā ar dzīvesbiedri, Čakste esot izteicis vēlmi gulēt tik “patīkamā kapsētā” un pat norādījis uz konkrētu vietu – priedēm apaugušu, smilšainu uzkalnu tobrīd nomaļā kapu galā. “Jaunākās Ziņas” šo vietu aprakstīja tā: “Skaista un saulaina viņa kapa vieta kapsētas galvenās ejas galā. Neliels dzelteno smilšu uzkalniņš visapkārt šalkojošām vingrām priedēm. Vakara saule pastāvīgi apspīdēs prezidenta kapa kopu. Netālu uz rītiem vācu brāļu kapi, kur guldīti kara laikā kritušie citas tautas dēli. Uz dienvidiem un ziemeļiem vēl neaizņemtas kapu vietas. (..) Prezidenta kaps būs pirmais visdziļākais šai virzienā latvju kaps. Prezidenta kapa vieta vienkārša, bet skaista. Viena no skaistākām visā kapsētā. Drīz tā izveidosies par tautas vissvētāko vietu šai kapu valstī.” Netālu atradās arī literāta Jāņa Poruka kaps.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tā Meža kapu daļa, kas bija iepatikusies Čakstem, piederēja vāciskajai Rīgas Vecās Ģertrūdes baznīcas draudzei. Formāli raugoties, tā kā, atskaitot patikšanu, prezidentam nebija īsti pamata tur gulēt, uzreiz bija skaidrs, ka kādam smilšu kalniņš būs no draudzes jānopērk. Pirmajā brīdī sabiedrībai tas gan neienāca prātā. Vispirms nelaiķa griba prasīja daudz pūļu no kapa iekārtotājiem, kam vajadzēja nogāzt vairākas priedes un, kapu rokot, izcīnīties ar neskaitāmām priežu saknēm. Arhitekta Ernesta Štālberga vadībā steigā būvēja platformu un kāpnes, kas veda pakalnā; tīrīja un līdzināja pieejas un apkārtējos ceļus. Darbi sākās 17. marta agrā rītā, noritēja visu nakti un tika pabeigti agri bēru dienas rītā.

Vainagu skaitīšana

Jāņa Čakstes bēres 1927. gada 18. martā ir ierindojamas starp grandiozākajām Latvijas vēsturē. Tajās piedalījušies ap 200 tūkstoši cilvēku. No tiem ap 50 tūkstoši pavadīja prezidentu pēdējā gaitā no Doma baznīcas uz Meža kapiem. Vēl daudzi notiekošajam sekoja līdzi Rīgas radio organizētajā tiešraidē, kas bija pirmā tāda veida prakse Latvijā.

Jau dienu pirms bērēm prese konstatēja, ka Rīgas ziedu veikalos sāk pietrūkt ziedu un lauru zaru. Vainagu darinātāji vairs netika galā ar pasūtījumiem. Svaigos ziedus meklēja provincē, taču ārpus Rīgas siltumnīcu ziedu piedāvājums bija pārāk mazs. Vienīgā cerība bija uz Vācijas un Holandes ziediem. Tos, pasūtot telegrāfiski, piegādāja trešajā dienā, kamēr uz puķēm no Itālijas nāktos gaidīt piecas dienas un tad jau būtu par vēlu. Avīze “Pēdējā Brīdī” konstatēja, ka lielākoties tiekot pasūtītas sarkanas un baltas rozes – tas pats, ko varēja vērot pirmā Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica bērēs 1925. gadā. Tikai Jūlija Rībeļa ziedu veikals vien – viens no lielākajiem Rīgā – no ārzemēm bija pagādājis 5000 rožu. Mūsdienās to uzskatītu par nepiedienīgu, nekorektu rīcību, taču toreiz skaitīt nelaiķim domātos ziedus un vainagus laikam jau šķita pieņemami. Tūlīt pēc bērēm avīžnieki metās vērtēt vainagus, kas likti uz Valsts prezidenta kapa. Saskaitīja 123 vainagus, no kuriem katrs izmaksājis vismaz 100 latu, bet vairākas organizācijas esot atnesušas pat 500 latu vērtus vainagus. Līdz ar to kopējā dekorējumu summa bija kā minimums 123 000 latu. Saskaitīja arī sēru lentes uz vainagiem. To bija 140. Šī statistika gan bija nepilnīga, jo delegācijas un atsevišķas personas ar ziediem un vainagiem turpināja plūst uz Meža kapiem vēl nedēļām ilgi pēc bērēm. Ļaužu straume nerima pat līdz pusnaktij. Vēl trešajā dienā, lai piekļūtu pie kapa, vajadzējis stāvēt stundu rindā. Tomēr daži izlēma neaizrauties ar ārišķībām. Piemēram, Latvijas kara invalīdu savienība nosprieda vainagu uz kapa nelikt, bet ziedot tam atvēlētos 60 latus labdarībai, palīdzībai bērniem. Savukārt Čakstu dzimtas ligzdas “Auču” māju strādnieki rīkojās racionāli un reizē sirsnīgi. Viņi vainagu pagatavoja no paša Čakstes stādīto kociņu zariem, piepinot klāt Lielupes krastu pūpolus.

Reklāma
Reklāma

Neskatoties uz milzīgo ļaužu pieplūdumu, atvadīšanās un bēres bija notikušas “vispriekšzīmīgākajā kārtībā”, ja neskaita kādas dāmas paģībšanu, gaidot rindā Rīgas pilī, lai noietu gar Čakstes zārku, un negadījumu pašās bērēs 18. martā, kad sēru ceremonijas laikā pakrita un salauza kāju Pelageja Slomja no Matīsa ielas 41. Prezidenta bēru organizēšana valstij izmaksāja 30 tūkstošus latu.