Dzīve Aspazijas zīmē. Saruna ar tulkotāju Astridu Stahnki 3
Raiņa un Aspazijas gadam veltīto rakstu kopums nebūtu pilnīgs, ja starp tiem nebūtu atrodama intervija ar nozīmīgāko Aspazijas dzīves un darba pētnieci ārpus Latvijas, ASV dzīvojošo literatūrzinātnieci ASTRIDU STAHNKI (tulkotājas vārdu, pēc viņas lūguma, rakstām saskaņā ar rakstību pasē).
Šopavasar pētniece ar referātu piedalījās konferencē “Aspazijai 150. Dzimumsocialitāte kultūras un varas mijattiecībās”, klajā nāca arī viņas jaunākais darbs “Aspazija’s Prose”. Taču mūsu saruna aizvirzījās arī uz latviešu kultūru trimdā plašāk.
– Jāatzīstas, es diezgan maz zinu par jūsu dzīvi. Jūsu tēvs bija baptistu mācītājs Priekulē, vai ne? Un kara laikā izceļojāt uz Vāciju, Eslingenes nometni, vēlāk ceļš aizveda uz ASV…
A. Stahnke: – Mūsu ģimene – tēvs, māte, trīs māsas un brālis – iepeldēja ar kuģi Bostonas ostā 1949. gada 31. augustā. Tur mūs sagaidīja onkulis, mācītājs Adolfs Klaupiks. Viņš aizveda mūs ciemos pie savas ģimenes, kas dzīvoja Filadelfijas tuvumā, tad pavadīja mūs tālāk ar elegantu vilcienu uz jaunām mājām Šarlotē, ziemeļu Karolīnā, kur mūs sagaidīja sponsors. Tur nodzīvojām gadu, līdz pārcēlāmies uz Klīvlendu, Ohaio. Tā notika, ka mans tēvs – mācītājs Juris Barbins – tajā laikā latviešiem lielā mērā bija vadoņa lomā, jo viņš prata latviešu vācu, angļu valodas, kas bija nepieciešamas, kārtojot emigrāciju dokumentus. Tāpat mamma – Milda Barbina – prata tās pašas valodas un bija vīram laba palīdze .
– Tam laikam diezgan neparasti…
– Jā. Mamma bija L U angļu valodas institūta absolvente, bet tēvam bija izdevība gadu studēt teoloģiskā seminārā Londonā. Savos mācību gados viņiem pat nebija nācis prātā cik valodas reiz noderēs, sevi un citus glābjot.
– Kā izvēlējāties Klīvlendu?
– Mums nekādas izvēles nebija. Visi, kas gribēja ieceļot ASV, pieņēma tās vietas, kuras bija pretīnākošas.
Vispār mūsu emigrācijas stāsts ir interesants un sarežģīts un par garu lai šeit izstāstītu, tādēļ centīšos atbildēt īsos vilcienos. Mammas svainis, mācītājs Klaupiks, aizceļoja uz ASV jau 1946. gadā – viņu izsauca kāds paziņa no studiju laikiem Amerikā. Latviešu kvota bija niecīga, tādēļ bija jāmeklē citi veidi.
Kad Klaupiks pieņēma darbu Vašingonā, Vispasaules Baptistu Apvienības palīdzības departamentā, viņu iesaistīja bēgļu aprūpes daļā. Caur savu darbu viņam bija izdevība tikties ar kongresmeņiem un stāstīt par mūsu tautas likteni un lūgt palīdzību. Ar citu tautu bēgļu pārstāvjiem viņš tikās ar prezidentu Trūmenu un sāka lobēt bēgļu ielaišanu. 1948. gada jūnijā kongress beidzot nobalsoja par ārpus kvotu imigrācijas likumu austrumu Eiropas bēgļiem. No tā laika sākās intensīvs darba process: mācītājs Klaupiks ceļoja pa Ameriku meklējot sponsorus, bet Barbins, vēl dzīvojot Eslingenā, ievāca anketas no tiem kas cerēja izceļot uz Ameriku. Jāmin, ka visu kristīgās konfesijas iesaistījās emigrācijas procesā. ASV dienvidos, baptisti bija vislielākā protestantu konfesija, ar turīgām draudzēm un lielām baznīcām. Tās onkulis centās apmeklēt un pārliecināt palīdzēt “saviem brāļiem”, kas arī notika. Tā samēra daudz tautiešu nonāca Šarlotē, kur tēvs tūlīt noorganizēja baptistu draudzi pēc Latvijas modes, vispirms jau ar kori.
