Kultūra
Teātris un kino

Dzīve dod brīnišķīgas dāvanas. Saruna ar Ingu Tropu0


Inga Tropa: “Apzināti gribas izdarīt, lai skatītājam izrādē ir arī negaidītības un dzīvās klātbūtnes brīža pieredze.”
Inga Tropa: “Apzināti gribas izdarīt, lai skatītājam izrādē ir arī negaidītības un dzīvās klātbūtnes brīža pieredze.”
Foto: Karīna Miezāja

Svētdien, 9. jūnijā, “Dirty Deal Teatro” pirmizrādi piedzīvos jauniestudējums “Armastus”, kuru pēc Lindas Rudenes debijas darba dramaturģijā veidojusi režisore INGA TROPA. Lai gan Ingu Tropu daudzi vispirms pazīst kā aktrisi, viņas vārds arī režijā jau izskanējis spoži – Ingas Tropas “Dirty Deal Teatro” režisētā kara drāma virtuvē “Dvēseļu utenis” piedzīvoja absolūtu triumfu “Spēlmaņu naktī 2017/2018”, iegūstot “Grand Prix” un gada labākās mazās formas izrādes balvu, kā arī vēlāk starptautiskās žūrijas simpātiju balvu.

2014. gadā Ingas Tropas izrāde “Baltā grāmata” saņēma Baltijas Teātra festivāla bērnu žūrijas galveno balvu, kā arī tika nosaukta “Spēlmaņu nakts” balvai kā gada izrāde bērniem vai pusaudžiem. Savukārt 2017. gadā šajā pašā nominācijā izskanēja arī viņas izrādes “Drebošā telts” nosaukums. Inga Tropa ir Jaunā Rīgas teātra aktrise, kā arī sadarbojas ar citiem Latvijas teātriem un filmējas kino.

Mazliet apskaužu visus, kuri izrādi “Armastus” skatīsies pirmoreiz un, tā sakot, pilnā komplektā, jo pat mēģinājumā, kur vēl nebija līdz galam noslīpēta aktieru saspēle un plānoto projekciju vietā starp ainām skatuvi ieskāva tumsa, robeža starp realitāti un teātri izplūda, un kādā pagalam mulsinošā brīdī apjautu, ka īsti nesaprotu, cik tieši dziļi izrādē esmu nonākusi. Katarse ir stāvoklis, uz kuru tiecās grieķu traģēdijas autori un izpildītāji, taču to, šķiet, izdevies sasniegt arī “Armastus”, kas ir pilnīgs pretstats traģēdijai – savā ziņā dzīves pilnestības apliecinājums.

Inga, vai saprotu pareizi, ka “Armastus” ir daļēji autobiogrāfisks darbs?

I. Tropa: Autobiogrāfiskā daļa ir tajā aspektā, ka šis ir Lindas Rudenes diplomdarbs, beidzot Latvijas Kultūras akadēmijas Drāmas un teksta studiju nodaļu. Kā tēmu tam viņa izvēlējās stāstu par savu īsto omi, kuru arī sauc tāpat kā izrādē, Virvē. Īsi pirms 90 gadu jubilejas omei uzradās igauņu draugs Reino – arī šis vārds izrādē saglabāts –, kurš regulāri brauc ciemos, un ome atplaukusi jaunā mīlestībā.

Tas bija dramaturģes atspēriena punkts. Linda iztēlojās, ka viņa pati ir režisore un aktrise, kura mēģina izrādi ar aktieriem, un, nonākot manās rokās, šis darbs ieņēma vēl pavisam citus apveidus. Domāju, ka īstajai Lindai tas bija diezgan grūts laiks, jo es ar materiālu rīkojos visai brīvi, tas ir graizīts, pārlikts, īsināts, tomēr nepazaudējot būtību.

Prātojot, ko varētu nozīmēt izrādes nosaukums, vispirms meklēju mīļajā, piemirstajā latīņu valodā, taču sapratu, ka tā nebūs īstā…

Pateicoties Lindas igauņu omei un Reino, arī nosaukumā figurē igauņu valoda.

Sākumā bija domāts, ka varētu likt omes vārdu Virvē, bet latviešu skatītājiem tas varētu raisīt nepareizās asociācijas.

Un, tā kā izrāde ir par visāda veida mīlestību, kas lauž robežas, to nolēmām vēl papildus darīt, arī aizgūstot brīnišķīgo igauņu vārdu “armastus”, kas nozīmē “mīlestība”.

Kā īsti materiāls nonāca pie jums?

Zinot, ka mēdzu sadarboties ar jaunajiem dramaturgiem, mani uzrunāja “Dirty Deal Teatro” direktore Anna Sīle – šāda pieredze mums jau bijusi iepriekš, kad Anna man piedāvā konkrētu materiālu. Pirms kāda laika viņa man piezvanīja un teica, ka esot jauns materiāls, gana foršs un iestudēšanas vērts. Vai mani tas interesē?

Izlasīju, un stāsts mani uzreiz ārkārtīgi aizkustināja.

Tas dod ārkārtīgi lielu cerību un ticību dzīvei kopumā, tam, ka mīlestība un skaistais ar ikvienu var notikt jebkurā vecumā.

Tam, ka dzīve patiešām ir skaista, un, jo mazāk ļaujamies stereotipiem, jo mazāk iemūrējamies aiz kartupeļiem, trupes saēstiem apcirkņiem pagrabā un tamlīdzīgos cietokšņos, bet atveram sevi, jo tā ir bagātāka. Tā ir apzināta izvēle – ļauties mīlestībai un nepaiet tai garām, pat ja iepriekš bijušas citas mīlestības un kāda no tām sāpinājusi vai tikusi aizlauzta, tik un tā spēt atvērties, dziedāt, dziedēt un mīlēt.

Dzīve ir brīnumaina, un nodzīvot garu mūžu – tā ir brīnišķīga dāvana. Es arī ceru, ka nodzīvošu garu, skaistu mūžu. Jo dzīve mums dod brīnišķīgas dāvanas, jautājums tikai, cik paši esam gatavi tās pieņemt, vai spējam spert soli pretī un ticēt, uzticēties, ļauties…

Teātris jau arī savā ziņā ir līdzīgs mīlestībai…

Tāpēc man arī patika dramaturģes risinājums! Viņa gan bija iecerējusi, ka izrādes skatītājs būs klasisks vērotājs, bet es to ideju noķēru aiz astes, jo man arī liekas, ka teātris un vispār jebkurš radošs process – to var darīt tikai tad, ja to mīli, ja tā ir tava mīlestības valoda, mīlestības izpausme. Jo patiesāks, atkailinātāks, īstāks esi, jo patiesāka mīlestība veidojas.

Tāpēc man arī šķita būtiski iesaistīt izrādē skatītājus, lai arī viņi būtu klātesoši šajā mīlestībās procesā – viņi visi sēž ap mēģinājumu galdu, kas simboliski pārvēršas par virsvērtību – virsmu, uz kuras tu uzkāp un piedzīvo brīnumus, dāvanas, citu, daudz dziļāku vibrāciju pārstrāvotus notikumus…

Jāatzīst – sarunvalodā izsakoties, izrāde tiešām vienā brīdī nonesa jumtu, un vairs nesapratu, kurā pusē ir realitāte. Labi, ka pa rokai bija scenārijs – tajā ieskatoties, guvu zināmu sirdsmieru, ka pasaulē viss kārtībā.

(Inga gardi smejas) Kā saprotat, šis vēl ir mēģinājums, izrādes tapšanas process.

Izrādē ar robežu nojaukšanu spēlēsimies vēl mazliet vairāk.

Apzināti gribas izdarīt tā, lai skatītājam ir arī negaidītības un dzīvās klātbūtnes brīža pieredze. Tas ir tāpat kā ar mīlestību, par kuru kā virsvērtību izrādē tiek runāts un kura tiek piedzīvota – tev ir jāuzticas un jāļaujas, kaut arī uz katra soļa, ik pagriezienā var notikt kas negaidīts un tu nezini, kur šī uzticēšanās tevi aiznesīs.

Šis jums ir pirmais iestudējums pēc “Spēlmaņu nakts” balvas saņemšanas pērn novembrī. Tas bija diezgan bezprecedenta gadījums, kad gan ārzemju, gan vietējā žūrija lēma par labu nevalstiska teātra mazās formas izrādei. Vai pēc balvas neiestājas zināma radoša paralīze?

Jāsaka godīgi, ka esmu ārkārtīgi, ārkārtīgi pateicīga un priecīga par iegūto balvu. Protams, tā ir kaut kādā ziņā gan negaidīta, gan arī gaidīta, jo dziļi sevī jau mēs vienmēr ceram, ka pamanīs un novērtēs. Taču vienlaikus es šo darbu nedaru, lai iegūtu balvu. Tā ir manas mīlestības, manas dzīvības forma, tā es eksistēju, citādi nemaz nevaru.

Ja jautājat, kādas bija izjūtas pēc balvas… Es drīzāk piedzīvoju to, ka esi it kā karuseļa centrā – ap tevi notiek tāds kā karuselis, tik interesantas cilvēku reakcijas, un ir sācies pavisam cits paātrinājums un enerğijas blīvums. Bet es koncentrējos uz arvien jauniem darbiem. “Paralīze” ir pārāk smags, liels vārds, bet jā, protams, kādā brīdī balva lika apstāties un padomāt par jautājumiem, par kuriem varbūt nemaz nevajadzētu tik daudz domāt. Atbildības sajūta, protams, arī pēc tam ir lielāka, bet to gan cenšos ignorēt, jo tā kļūst traucējoša.

Laikam jau šo situāciju ļoti ietekmē tas – nezinu, kā ir citiem režisoriem vai citāda radoša darba veicējiem, –, ka es katru darbu sāku no pozīcijas, ka neko par to nezinu.

Atkal tāpat kā mīlestībā – tāds kā tu tajā brīdī esi, tīrs un gatavs gan iet dziļumā, gan atvērties plašumā, gan meklēt virsvērtības. Jo es nekad nezinu, kā jauns darbs izmainīs mani, ap mani esošo pasauli, kā tas ko ietekmēs. Tu vienkārši ļaujies. Tas process ir tik piepildīts, tik ļoti notur manu uzmanību, ka nav laika domāt par atbildību vai paralīzi, jo esi darbības epicentrā, procesā, kurā kaut kas rodas. Šis darbs tūliņ noslēgsies, sākšu nākamo, un viss atkal sāksies no jauna.

Ir jau padomā nākamie darbi?

Saistītie raksti

Jā, vasarā par godu “Baltijas ceļa” 30 gadiem restaurējam metāloperu “Kurbads”, kas būs noslēdzošais piemiņas sarīkojumu pasākums, un jau augusta sākumā sāksies arī izrādes “Alise Brīnumzemē” mēģinājumu process – tai oktobrī pirmizrāde.

Jauniestudējums “Armastus” “Dirty Deal Teatro”

* Dramaturģe Linda Rudene, režisore Inga Tropa, scenogrāfe, kostīmu māksliniece Pamela Butāne, komponists Edgars RaginskisGaismu mākslinieks Lauris Johansons, horeogrāfe Liene Grava.* Lomās: Maija Arvena, Inta Tirole, Jānis Skanis.

LA.lv