Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
27. marts, 2015
Drukāt

Dzīve kara draudu viļņos: ko nodara ilgtermiņa trauksme un kā to pārvarēt? (12)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock
DOMUGRAUDI

"Lai valdītu pār cilvēku, atliek viņu tikai iebiedēt." (Paulu Koelju)

"Bēgot krīt vairāk kareivju, nekā cīnoties." (Selma Lāgerlēva)

"Baidīties no briesmām vienmēr ir šausmīgāk par pašām briesmām, un ļaunuma gaidas ir tūkstoškārt sliktākas par pašu ļaunumu." (Daniels Defo)

"Bailes vienmēr bija un būs pats drošākais cilvēku krāpšanas un paverdzināšanas līdzeklis." (Pols Anrī Holbahs)

"Mūsu bailes – cēlonis mūsu ienaidnieku drosmei." (Tomass Manns)

Karš Ukrainā un Krievijas draudi Baltijas valstīm – cik reizes dienā mēs par to domājam un runājam, redzam televīzijā, klausāmies pa radio? Dzirdam jau arī solījumus sargāt un palīdzēt. Tomēr skaidrs ir vienīgi tas, ka Latvija ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Ko cilvēkiem nodara ilgtermiņa kolektīva trauksme? Kā to pārvarēt? Vai tas ir mūsu katra spēkos? Jautājumi antropologam, neiroloģei, mācītājam un dziedniekam.

“Es esmu atbildīgs par savu veselību”

Šāds moto rakstīts neiroloģes Sandras Vestermanes mājas lapā. Un varbūt patiešām – ja nevadām valsti, nepiedalāmies starpvalstu pārrunās un nedienam bruņotajos spēkos, jāpievēršas miera saglabāšanai sevī.

– Nevar nodoties kara gaidīšanai, jādzīvo ar apziņu – mani, mūs tas neskars. Ar domām piesaistām. Ja bail no vēža, ir liela varbūtība, ka cilvēks ar vēzi arī saslims. Ja katru dienu kolektīvi domājam par karu, tā ir ļoti liela enerģija. Svarīgi ir pārvarēt bailes.

Sandra Vestermane skaidro, ka draudu stresam visvairāk pakļauti cilvēki ar kara pieredzi un tie, kuriem šodien jārūpējas par ģimeni. Paaudzei, kam ir atmiņas par karu, tagad ir daudz brīva laika un iespēja piebāzt galvu ar negatīvo masu mediju informāciju. Ģimenes apgādniekiem, par laimi, ir citas rūpes un raizes, tām arī jāpievēršas. Sagatavoties karam mēs nevaram. Un jāpaļaujas, ka tie, kuri atbild par mieru un drošību, būs uzdevumu augstumos. Ja kritizēsim kādu politiķi, labāk nekļūs, tikai uzkurbulēsim negatīvās emocijas. Pievēršamies savai dzīvei! Vai ar bērnu parunāji, vai vīru, sievu samīļoji?

Ja ilgu laiku dzīvo negatīvā stresā (īpaši, ja cilvēkam ir kara un draudu pieredze, pat ļoti senas atmiņas), ar laiku tas var izpausties somatiskos simptomos. Pirmais cieš miegs, cilvēks nevar aizmigt, asinsspiediens lēkā it kā bez iemesla. Kurš ārsts gan teiks – jums ir paaugstināts asinsspiediens tāpēc, ka jūs raizējaties par karu? Ilgstošai trauksmei var pievienoties depresijas simptomi – neko negribas darīt, šķiet, nekam nav jēgas, pārņem bezcerība. Pensijas vecuma cilvēkam, kurš nekur nestrādā, depresija izpaužas tikai viņa paša sliktajā garastāvoklī – samazinās ēstgriba, saasinās hroniskās slimības. Bet jauns cilvēks, kuram jāuztur ģimene, depresijas dēļ var kļūt darba nespējīgs tāpēc, ka jūtas fiziski slikti – var saasināties arī hroniskas slimības vai rasties jaunas, pēkšņi sāk lipt klāt vīrusi, jo mūsu imūnā sistēma ir tieši atkarīga no hroniska stresa ietekmes. Ja situāciju dramatizējam – rodas darba nespēja, nav naudas, nevar uzturēt ģimeni. Un no tā cieš šā cilvēka tuvinieki. Bērni jūt, ka mājās ir mainījusies gaisotne. Tomēr viņiem ir grūti saprast, ka vecākiem ir depresija, jo viņiem bail no kara. Kā dzīvot? Ja cilvēks ir atnācis pie ārsta, var ar zālēm mēģināt nomākt slimības simptomus, bet ilgtermiņā tas neko nelīdzēs, stāsta ārste.

– Ieteiktu dzīvot šeit un tagad. Pievērst uzmanību savai mikrovidei, ģimenei un padomāt, kādas sekas būs, ja es tagad ļaušos panikai un pārstāšu veikt savus darbus un pienākumus. Stress un stresori mums ir katru dienu, vienmēr. Mums vajag sašķirot, ko varam ietekmēt un ko – nevaram. Un likties mierā. Mēs nevaram ietekmēt ne valdības politiku, ne karu Ukrainā. Uztraucoties par lietām, ko nevaram ietekmēt, patērējam savu enerģiju, mūs pārņem sliktas domas. Šodien pastāv neirobiologu uzskats – mēs esam tas, ko mēs domājam. Ja drūmās domas dzenājam daudz un bieži, informācija smadzenēs nostiprinās. Tās domas vajag izstumt ārā ar citām – lai ģimenē šodien visiem labi. Tas, kas būs pēc tam… Nāks problēma, risināsim. Mēs taču nevaram sākt dzīvot bunkuros un iekrāt miltus, – saka ārste. Saprotams, ka visi esam dzīvas būtnes un jūtam līdzi Ukrainas kara upuriem, esam sašutuši par milzu netaisnību, manipulācijām… Bet varbūt par daudz skatāmies ziņas, lasām laikrakstus, diskutējam sociālajos tīklos, visu laiku pieslēdzoties Ukrainas karam, lielvaru vadītāju mentālajai cīņai, mūsu valsts vadītāju soļiem?

– Es, piemēram, neskatos neko tādu, un ziņas dzirdu reizi dienā pa radio. Tā ir mana apzināta rīcība, es rūpējos par to, kā es jūtos. Vajag saprast, cik svarīgi, lai es – konkrētais cilvēks – justos labi un būtu vesels. Jo no manis ir atkarīgi citi cilvēki. Ir bijušas situācijas, kad plosās gripa, visi slimo, bet sev pasaku – es kā mamma nevaru atļauties slimot, un nesaslimstu. Tas nozīmē, ka daudz kas ir atkarīgs no motivācijas. Savulaik kā studenti bijām praksē infekcijas slimnīcā. Mums šķita šausmīgi – katrā telpā infekcija! Jautājām – kā ārsti te var strādāt? Atbilde bija: galvenais – nebaidīties!

Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. Šiem kara draudu “aktualizētajiem”- gan DELFI moderātoriem un vadoņiem, gan MAL (masu apstulbināšanas līdzekļu)- “laikrakstu” Diena, LA un citu īpašniekiem, derētu atcerēties- ja karu kurina- un tieši šīs kara histērijas uzturēšanā ikdienā ir vistiešākā kara kurināšana- tas arī sāksies. Nedomāju, ka viņi svas lielās gudrības vadīti šādi rīkojas, īstenībā viņi vienkārši ir tik primitīvi stulbi, ka par sekām pat nedomā.
    Mans viedoklis- pietiekoši aktīvi, cik to atļauj situācija, šos neliešus atmaskot. Lai cilvēki saprot, ar ko viņiem darīšana, un kopīgi nostājas pretī šiem draņķiem.

  2. Likvidēt partiju diktatūru valstī.

  3. Vajaga dozēti saņemt satraucošo info – to IR iespējams lieliski regulēt. Bet pavisam ierakt galvu siltīs noteikti nav pareizi.

    Man tas kaut kā iznāk dabiski – vienmēr patīk būt lietas kursā (piem. esmu no tiem, kam nepatiktu, ka mani kaut kur ved ar aizsietām acīm) bet tajā pašā laikā ir kaut kāda iekššja drošības sajūta. Jo vairāk uzzinu par situāciju jo stabilāk sevī jūtos.

    Manuprāt neziņa, sajūta, ka Tev kaut ko līdz galam nestāsta, rada vislielāko trauksmi.

    bet vēstījums, ka par to nerunāt – tas manuprāt ir kremļa uzstādījums. Jo vislabāk sliktas lietas darīt, lai tam neviens nepievērš uzmanību. Tumsas aizsegā. Tamdēļ ari tiek laista šāda propoganda. Ka par to nedrīkst runāt.

  4. LA sacenšas ar DIENU, kura šodien arī biedē ar karu. Tas ir zemiski.

  5. Domāju, ka baiļu kultivēšanā liela loma ir žurnālistiem, vispār masu informācijas līdzekļiem un pesimistiski noskaņotu cilvēku viedokļu kultivēšanai. Ja paši sevi tā uzkurināsim, tad ļoti palīdzēsim Putina kungam, kura mērķis ir tieši radīt šo baiļu atmosfēru kaimiņvalstīs. Šī raksta 3 viedokļos pat – 2 bēgs krūmos, 1 pretosies! Vai šī žurnāliste nesaprot, ka šādi tikai kultivē bailes un pesimismu sabiedrībā? Tā vietā, lai skaidri formulētu lietu patieso stāvokli, šādi skribenti tikai uzkurina kaislības. Pirms kaut ko rakstiet par bailēm, paanalizējiet esošo situāciju un netraciniet tautu! Nu padomājiet ar prātu: Latvijā atrodas varenākās militārās lielvalsts ASV karavīri un tehnika. Lai arī simboliskā skaitā, tomēr ar to pietiek, lai Putinam pārietu visa apetīte Baltijā. Jo viņš lieliski saprot, ka rīkot avantūras Baltijā nozīmē Krievijai nonākt tiešā konfrontācijā ar ASV! Bet viņš nav tik liels muļķis, lai to darītu. Tāpēc velti netracināsim tautu.

  6. pastāvot nelikvidētām „ilgtermiņa” okupācijas sekām – pastāvēs arī „ilgtermiņa trauksme” par krievu impērijas revanšu un „dzīve kara draudu viļņos” turpināsies… Bet – ne bezgalīgi!
    Atcerēsimies, ka “pielādēta šautene pie sienas ilgi nekarājas; tā izšauj”
    Un tāpēc – tā šautene ir jāizlādē un “piektā kolonna” jālikvidē, un tas jādara starptautiskā jurisdikcijā, bet ne divpusējās sarunās un Valsts neatkarību apdraudošos līgumos ar okupantiem (par kara tehnikas izvešanu, bet kritiska daudzuma viņu “dzīvā spēka” atstāšanu); tā, kā to izdarīja pēcpadomju Latvijas valdnieki.

  7. cilvēki atsķirībā no dzīvniekiem, kuri reaģē tikai uz reālām konkrētām briesmām, paši rada arī vēl iztēles briesmas, ko pielieto mainupulēšanai. Vecāki baida bērnus ar žagariem un policistu, savukārt, pieaugušie biedē viens otru ar destruktīvām varbūtībām. Šķiet, ka minētais pieder pie valdošās varas programmas, jo negāciju sēšanu praktizē visā pasaulē. TV un internets izdara lāča pakalpojumu indivīda psihes sagraušanā un pakļaušanā.

  8. Ir tāds labs teiciens, kurš der ne tikai kara draudu gadījumā, bet arī dzīvē ikdienā:
    “Izdari visu, kas no tevis atkarīgs, bet rezultātus atstāj Dieva ziņā!”

  9. Autorei tas droši vien palīdz, kaut arī to var saukt par “strausa taktiku”. Man laimējās pārdzīvot atomkara draudu posmu tīri labi, laikam biju pārāk mazs, lai apjaustu, ko tas nozīmē. Tagad, vecumā es domāju tā: ja cilvēce izraisīs atomkaru, tad – ņemot vērā to, ko tā ir sadarījusi uz Zemes un ar Zemi savas vēstures gaitā, tad tā ir pelnījusi aiziet bojā, ja tas tiešām notiks. Ciniski, bet arī tas ir veids, kā mazāk stresot.

  10. to var pārvarēt nebalsojot par deģenerātiem kā V un SC

  11. Tādi raksti uzdzen vēl lielāku bezcerību

Draugiem Facebook Twitter Google+