Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
10. jūnijs, 2014
Drukāt

Dzīve ir kabarē, veco zēn!

Foto - Gunārs JanaitisFoto - Gunārs Janaitis

Pelēka, bezpersoniska viesnīcas fasāde. Izkārtne liecina, ka tā varētu atrasties kaut kur Vācijā, pie tam pašā pilsētas dzīves mutulī ‒ izkārtne vēstī “Hotelis pie Operas”. Pēkšņi dekorācijas tukšie logi atdzīvojas melnbaltā kino kadros, kas rāda ķēžu karuseli, vingrotāju, ielu dzīvi, un arī skatuves pustumsā sāk sarasties tēli, kas rada melnbaltā kino personāžiem. Vispirms ‒ režisors ar kinokameru, skaista meitene pārāk īsā grietiņkleitā ar Marlēnas Dītrihas uzzīmētajām uzacīm, viņu uz randiņu uzaicinājušais jauneklis ar puķēm, cits puisis, kas izspēlē strīdu un pārsēdina meiteni tomēr pie sava galdiņa. Visus pie kārtības sauc un ierindā nostāda amatpersonas svilpe: izrādās, tā nav kafejnīca, kurā notiek šīs cilvēciskās, mazliet samākslotās kaislības, mēs esam vilcienā, šķērsojam Vācijas robežu un muitas ierēdnim jāuzrāda pase.

Izrādes sākums ir ļoti precīzs pieteikums režisores Indras Rogas izvēlētajam uzstādījumam, iestudējot 1966. gadā tapušo Džona Kendera, Freda Eba un Džo Masterofa Brodvejas mūziklu par laiku Berlīnē starp diviem pasaules kariem. Izrādes centrā ir cilvēku dzīvotalkas, kas pēc Pirmā pasaules kara šausmām laužas ārā no pilsoniski ikdienišķā, vispārpieņemtā rāmjiem, pieņemot visekstravagantākās formas, līdz tiek atkal nožņaugtas laikmeta politizētajā un militarizētajā tvērienā. Diemžēl izrādes gaitā šis daudzsološais pieteikums ‒ caur kabarē vieglumu risināt gudru sarunu par privātā un politizētā sadursmi – tomēr tā īsti neizdodas. Kabarē jaunākajā Nacionālā teātra iestudējumā “Kabarē” uz skatuves ir pilnīgi noteikti, bet par dzīvi, kas pieminēta raksta virsrakstā citētajā mūzikla rindiņā, neesmu tik droša.

Tāpēc sāksim ar kabarē! Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija, šoreiz absolūti funkcionāla, rāda Šneidera jaunkundzes izdodamās istabas ‒ tādu pilsonisku pagājušā gadsimta sākuma interjeru, kas ik pa brīdim pārtop ellišķā kabarē. Režisore In­dra Roga ar horeogrāfes Ingas Raudingas palīdzību demonstrē jau Valmieras teātra izrādēs “Zojkina kvartira” un “Doktors Živago” pierādīto spēju piepildīt skatuvi ar nemitīgu kustību, organizējot darbību vairākos plānos.

Dzīvā mūzika! Pie klavierēm Madars Kalniņš, “Sus dungo” meitenes ir patiešām lieliskas, atliek tikai cerēt, ka turpmākajās izrādēs tiks novērsti apskaņošanas trūkumi. Brīnišķīga gan kā aktrise, gan dejotāja ir Maija Doveika izlaidīgās Kosta kundzes ādā. Jebkura uzslava būtu nepietiekama, lai izstāstītu to brīnumu, ko konferansjē lomā paveic Mārtiņš Brūveris, virtuozi balss tembrā un pa brīžam arī kustībās atdarinot aktieri Džoelu Greju šajā pašā lomā Boba Foses leģendārajā filmas “Kabarē”.

Salīdzinājums šajā gadījumā ir neizbēgams, jo dziesmas un kabarē numurus Nacionālā teātra iestudējumā vairākums no mums atpazīs tieši no 1972. gadā tapušās filmas. Un it kā nav pat žēl, ka Nacionālā teātra versijā Sallija Boulsa itin nemaz neatgādina brīnišķo Laizu Minelli. Nu labi! Lai viņa būtu blonda un gaiša kā Agnese Cīrule, mūžam jautra un viegla, nevis caurcaurēm nepareiza un ārpus kabarē rāmjiem dzīvē neiederīga kā Laizas Minelli varone. Tomēr ar galvas lauzīšanu, kāpēc lieliski dejojošā un dziedošā aktrise lomu tā arī nenospēlē līdz līdzpārdzīvojumam, sākas šīs izrādes trūkumu uzskaitījums.

Kristofera Išervuda daļēji autobiogrāfiskie stāsti, pēc kuriem tapusi Džona van Drutena luga, kas vēlāk pārtapusi jau pieminētajā Brodvejas mūziklā un filmā, ir sarežģīti un interesanti visos laikos tieši tāpēc, ka stāsta par konkrētu personību privātajām izvēlēm un traģēdiju. Vēstures notikumu rāmis šai gadījumā kalpo drīzāk kā izvēļu saasinātājs. Šo argumentu režisore In­dra Roga diemžēl izvēlējusies neņemt vērā, par kabarē valdošās dekadences pretstatu izvēloties politiku, konkrēti – Vācijas velšanos pretim fašismam. Prāta kroplībai, kas realitātē pārspēj jebkuru uz kabarē skatuves 
slavināto vai ironizēto miesas un tikuma izvirtību. Taču ir ļoti grūti just līdzi kādai abstraktai traģēdijai, ja tās varoņu personības vispār netiek iezīmētas.

Agnese Cīrule ir liktenīgā sieviete pāris precīzi iestudētos numuros, bet ārpus tiem – mīlestības uzplaukšana, bērniņa pieteikšanās, sievietes izvēle starp ģimeni un talantu – šī stāsta izrādē vienkārši nav! Ainars Ančevskis rakstnieka Kliforda Bredšova lomā patīkami nepārspēlē savu ārzemnieka ‒ amerikāņa statusu, iepriecina ar balss dotumiem, taču abu mīlas stāsts nepārsniedz pāris labi iestudētus uznācienus. Varbūt vaina meklējama muzikāli dramatiskajā žanrā, kurā aktiera interpretācijai nepaliek vietas?

Un tomēr ‒ uz skatuves ir vēl kāds mīlētāju pāris – pansijas saimniece Šneidera jaunkundze, kas pret savu gribu ir lieciniece istabās notiekošajam kaislību karuselim, un ebrejs Šulcs. Viņa vieta stāstā drīzāk ir būt par pierādījumu kroplībām laikmeta domāšanas veidā. Par spīti mūzikla žanra nosacījumiem, abu aktieru ‒ Marijas Bērziņas un Egila Melbārža ‒ talants šīs otrā plāna lomas padara par izrādes galveno līniju. Izrādē ir daudz atradumu, spilgtu aktiertēlu ‒ kā Jurģa Spulenieka dīvaini grimētais personāžs, jaunā aktrise Alise Polačenko Meitenes lomā, Ģirta Liuzinika jutekliskums. Pat izrādes programmiņā neatšifrētās fascinējošās dejas ar uguns bumbām. “Kabarē” ir izrāde, kas uzstādījusi sev ļoti augstu latiņu, ko pārvarēt pa spēkam bijis tikai daļēji.

Bet vislabāk ‒ aizmir­stiet visus šos prāta savirknētos argumentus. Ir vakars, mani draugi, un esat laipni aicināti kabarē!

VĒRTĒJUMS


Režija – 4

Aktieri – 4

Scenogrāfija – 3

Maksimālais vērtējums – 5

Džo Masterofa, Džona Kendera un Freda Eba mūzikls “Kabarē” Latvijas Nacionālajā teātrī

Režisore: Indra Roga, kostīmu māksliniece Anna Henrihsone, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, horeogrāfe Inga Raudinga, Jura Vaivoda muzikālais noformējums. Dziesmu tekstus atdzejojis Edvīns Raups.

Lomās: Agnese Cīrule vai Rūta Dišlere, Ainārs Ančev­skis vai Uldis Siliņš, Mārtiņš Brūveris, Ģirts Liuziniks, Marija Bērziņa, Egils Melbārdis, Gundars Grasbergs, Maija Doveika, Zane Dombrovska, Liene Sebre, Alise Polačenko u. c.

Nākamās izrādes: 10. un 11. jūnijā.

Vārds skatītājiem


Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju programmas direktors, lektors: “Mūzikls iestudēts ļoti pārliecinoši (aktieri, vokāli, kustības, telpa/video, režija). Tajā atveidotajiem notikumiem šobrīd ir papildu dimensija – cilvēku apdraudētības izjūtas. Teicamas lomas visiem tēlotājiem: Ančevska tēla nobriešana, spējot saprast notiekošo un kaut nedaudz pretoties, Marijas Bērziņas tēla izvēle, nododot tuvu cilvēku, lai izdzīvotu, Melbārža tēls: justies kā vācietim, kaut viņam to neļauj tautības dēļ, daudzveidīgais notikumu virzītājs (Brūveris), arī “mazie tēli” atstāj spēcīgu iespaidu (Grasbergs, Spulenieks, Dombrovska un daudzi citi).”

Una Griškevica, kultūras portāla “Rīga 2014” oriģinālsatura redaktore: “Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis “Kabarē” pirmizrādes vakarā teica: “Esmu priecīgs!” Viņam var tikai pievienoties, apbrīnojot Nacionālā teātra uzņēmību un drosmi, ķeroties pie tik sarežģīta un apjomīga darba. Mani patīkami pārsteidza M. Vilkārša scenogrāfija, A. Heinrihsones tērpi, I. Raudingas horeogrāfija. Par NT aktieru dziedātprasmi esmu pārliecinājusies ne reizi vien. Uzslava jaunajai aktrisei (LKA 3. kursa studentei) Agnesei Cīrulei par to, ka visai perfekti tika galā ar Sallijas Boulsas lomu. Marijai Bērziņai – par Šneidera jaunkundzes lomu. Taču izrādes absolūtā zvaigzne neapšaubāmi ir Mārtiņš Brūveris.”

Lauma Abramoviča, žurnālistikas studente: “”Kabarē” ir ļoti nostrādāta izrāde horeogrāfijas un estētikas ziņā. Uz skatuves gandrīz visu izrādes laiku atrodas vairāki aktieri, un, pat ja uzmanība jāpievērš galvenajiem varoņiem, ir interesanti vērot arī fonā notiekošo.”

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+