Foto – Timurs Subhankulovs

Dzīve ir svarīgāka par teātri. Saruna ar aktieri un režisoru Jāni Vimbu 3

Latvijas Nacionālajā teātrī Jaungada priekšvakarā, 30. decembrī, pirmizrādi piedzīvos viens no izcilā krievu rakstnieka Mihaila Bulgakova jaunības darbiem – biogrāfisku motīvu caurstrāvotās “Jaunā ārsta piezīmes”. Kad darbu pagājušā gadsimta 30. gados publicēja, tā autoram bija 35 gadi – aptuveni tikpat, cik Nacionālā teātra aktierim un izrādes režisoram Jānim Vimbam, kurš kopā ar Kasparu Zvīguli izrādē vēlas meklēt atbildes uz šodien tik svarīgo jautājumu par atkarību – ne tikai no morfija, bet arī pašam no sava darba.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
“Man ir lauzta kāja un deguns, pārsista piere, pamatīgs smadzeņu satricinājums…” Horens Stalbe Dobelē nežēlīgi piekauts 33
Putinam draud briesmas, par kurām pagaidām zina tikai nedaudzi 15
Mājas
12 senlatviešu ticējumi par Jurģu dienu: kāda šī diena, tāda visa vasara? 25
Lasīt citas ziņas

Jānis Vimba jau astoto gadu ir aktieris, gandrīz tikpat ilgi – režisors, divu bērnu – trīs gadus vecā Viestura un divus gadus vecā Kārļa – tēvs. Ārpus aktiera darba adrenalīnu gūst, braucot ar sniega dēli, prot uzart lauku ar traktoru vecāku zemnieku saimniecībā. Studējis ekonomistos, līdz negaidīts pavērsiens – pēc Jaunā Rīgas teātra izrādes “Vilkumuižas jaunkundzes” noskatīšanās mainījis nosprausto mērķi. Jānis, paklausot “raupjajai stīgai” sevī, nokļuvis aktieros. Šobrīd viņš ir pārliecināts, ka dzīve ir svarīgāka par teātri, bet teātris ir vērtīgs tad, ja maina dzīvi.

Šajā decembrī Jāņa dzīves kustības trajektorija ievirzīta trīsstūrī starp teātri (lomas izrādēs “Pieaugušie”, “Dejas Lūnasas svētkos”, Voiceks’’, “Venēcijas tirgotājs”, “Truša alā”, Dailes teātrī – “Nakts vēl nav galā” un paša iestudētās “Jaunā ārsta piezīmes”), ģimeni (“tikko biju uz bērnudārza eglīti”). Turklāt, nav noslēpums, jāpagūst ielēkt teju katra aktiera neizbēgamajā svētku laika nodarbē – pasākumu vadīšanā. “Bez tās būtu kaut kāda tukšuma sajūta,” pasmīn Jānis. “Protams, domas lielākoties grozās ap teātri un Bulgakovu. Mājās jūtu – it kā esmu izslēdzies, bet, vienalga, tinu cauri kaut kādas ainas, prātoju, ko pateikt uzbūvei, aktieriem, skaņai, gaismai.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Jānis atzīst – aktiera sievai šajā laikā esot jāuzņemas “galvenā mājas menedžera” loma. “Tas mums ir tā sarunāts. Viņa zina – decembris būs traks, nelietojams, dusmīgs un neizgulējies. Pēc tam, protams, cenšos to kompensēt – kad esmu brīvs, padauzos ar puikām, šad tad aizvedam viņus uz laukiem, ziemas prieki šogad izpaliek, bet ietērpjam viņus gumijas tērpos un – lai iet! Šad tad paņemu mazos uz mēģinājumiem. Viņiem ir interesanti – gaismas, interesantas mājiņas sabūvētas, var izkāpelēties. Pagaidām vēl nemēģinu izstāstīt, ko nozīmē spēlēt teātri. Esam vienojušies, ka tētis darbiņā dzied un dejo,” smejas aktieris un, filozofiski smīkņājot, piebilst: “Teātris taču ir viena liela muļķošanās – pieauguši cilvēki spēlējas teātros.”

Līdz šim roka režisora amatā iemēģināta, kopā ar kolēģi Kasparu Zvīguli veidojot sirsnīgās “īstās” sērijas izrādes – sākot ar “Īsto Ziemassvētku koncertu”, kam sekoja “Īstie Ziemassvētki”, “Īstais teātris”, “Īstie Jāņi” un “Īstā bērnība”, pēdējā Nacionālajā teātrī būs skatāma janvārī.

“Impulss kaut ko režisēt pašam bijis jau sen, tikai tagad laikam esmu nonācis līdz darīšanas brīdim. Jau studiju laikā iestudējām mazus fragmentiņus, lielākoties paši arī bijām režisori. Viens uz to “pavelkas”, cits ne. Esmu no tiem pirmajiem. Mani interesē ne tikai spēlēt, bet arī saprast pašu teātra procesu – kā tas top, kāpēc, kā runāt ar skatītāju. Tā kārtīgi režijai kopā ar Kasparu pievērsāmies “Īstajā bērnībā”, bet laikam tagad esmu nonācis līdz brīdim, kad gribas parunāt par nopietnākām tēmām. Patiesībā jau izlasītie darbi stāv čupām galvā, tomēr šobrīd šķita, ir vērts runāt par šo. Grāmatas mēdzu apēst blāķiem īsā laikā, tomēr vairāk par vienu reizē nelasu. Man vajag piesēsties, saprast līdz galam vienu, nelaist vaļā to sajūtu, ko rada rakstnieks.”

Jānis teic – bijis svarīgi arī būt klāt Bulgakova “Jaunā ārsta piezīmju” dramatizējuma procesā. “Kopā ar radošo komandu izdiskutējām, par ko vispār ir grāmata un ko no tā visa būtu svarīgi izvilkt mums. Nebija tā, ka Rasa (dramaturģe Rasa Bugavičute. – Aut.) atnesa visu gatavu un mēs palabojām. Gājām pa ainai vien uz priekšu, uzdodot jautājumus, kur vest tālāk. Zinu visus tekstus, katru vārdu. Galīgi nepretendēju uz Bulgakova pazinēja statusu. Izrādē ir tas, ko viņā redzu es. Pirmkārt – medicīnas tēma. Tā ir pietiekami forši un asprātīgi uzrakstīta, lai būtu interesanta ne tikai mediķiem. Protams, kā jebkurā stāstā, ir arī mīlestības tēma. Tomēr pati lielākā tēma ir atkarības lieta – ne tikai fiziska atkarība no morfija, bet, piemēram, atkarība no darba. Tā nav vājāka par narkotiku atkarību. Arī mūsu ārsts griež un griež, dakterē un dakterē. Viņš varētu to darīt sešas stundas dienā, bet viņš nevar apstāties! Mēs esam tādi paši. Varētu likties mierā, bet – nē. Mēģināsim meklēt atbildes uz jautājumiem. Protams, neatbildot.”

Reklāma
Reklāma

Jānis smejas, viņa personā aktieris Jānis Vimba gan ik uz soļa sekojot jaunajam režisoram Vimbam. “Aktieris pat traucē, liek kāju priekšā režisoram. Ceru, ka, laikam ejot, viņi iemācīsies sadraudzēties. Režisors pagaidām ir krietni švakāks par aktieri izteiksmes veidos. Aktieris lec kājās un grib visu nospēlēt priekšā. Esmu sarunājis ar aktieriem, ka tādos brīžos viņi uzreiz sitīs man pa pirkstiem. Cik grūti ir noturēties! Tu mājās esi visas lomas izspēlējis un nespēj pieņemt, nu, kā var nesaprast! Saprotu taču, kā aktieris jūtas uz skatuves, kāpēc viņš, tur, piemēram, taisa tādu pagriezienu, bet kā režisors zinu – vajag otrādi! Diskusijas citreiz izceļas pamatīgas. Taisnība ir kaut kur pa vidu. Esmu tikai palīgs, jo jāspēlē, jāmirst un jāceļas ir tieši aktieriem. Nemēģinu uzbūvēt autoritāru režīmu. Protams, vienam jāuzņemas atbildība, jābīda, bet kopībā ir spēks. Esmu nodarbojies ar sportu, labi zinu, ka svarīga ir komanda, katra skrūvīte.

Darba tapšanas laikā satiku savu labu skolasbiedru, draugu, ķirurgu, viņš konsultē izrādes medicīnas jautājumus. Viņš vēl arvien mācās – jau 14 gadu, paralēli arī griež un dakterē. Runājot ar viņu, sajūta ir tāda – blakus sēž kaut kas tik vērtīgs. Mēs ikdienā sēžam tajā slimnīcā un sirdāmies – vai tad nevarat ātrāk strādāt! Bet tas nav tik vienkārši. Tur visam apakšā ir dzīvība! Ne teātrim, ne žurnālistikai nav tādas varas. Jā, esam iesaistīti, bet tiešā veidā grozīt podziņu – “on” vai “off”. Protams, ir tādi klikšķi arī aktiera darbā, pēdējā laikā saikni ar cilvēku, skatītāju jūtu tiešāk. Sākumā tāpat kā jebkuram jaunam cilvēkam šķita, vajag patikt visiem. Pēc principa – ja ceļas kājās, tad ir labi. Bet cik tad tādu reižu ir? Nu, nav. Tad tu sagumsti, sagumsti, bet ar laiku saproti, ja uzrunāsi kaut vienu, bet par 100 procentiem, un kaut kas tajā cilvēkā būs mainījies, tā dēļ ir vērts. Viens no tādiem mirkļiem bija mana monoizrāde (“Cilvēks Karamazovs”, 2010. – Aut.). Tas nebija vienkāršs darbs par vienkāršām tēmām. Pasmaga izrāde gan man, gan skatītājiem. Bet, kad redzi, ka pāris cilvēkiem ir kaut kas nomainījies dzīvē. Pats esmu tāds piemērs – pēc JRT “Vilkumuižas jaunkundzēm” sapratu, ka ekonomika nav mans aicinājums.”

Teātra darbaholiķis gan Jānis neesot. “Tu iemācies nomainīt to kasetīti un ieslēgt to tikai izrādē. Lai nesajuktu prātā. Pirmajos gados iet tā, kā iet. Spēlē vienu izrādi, domā par otru. Sākums man bija ļoti noslogots, viss tādā putrā, tā ka nesaprotu – kāpēc tu to dari un kāpēc. Bet man patīk amatnieciskums. Tas, ka esi amata lietpratējs. Protams, emocijas ir iekšā. Bet tāpat ir arī, piemēram, dārzniekiem. Mana mamma ir daiļdārzniece. Zinu, kā viņa priecājas par to puķu dobi. Tas ir skaisti.”

Laiku pa laikam gan esot no teātra jāmūk. “Tu taču nedzīvo, lai taisītu teātri vai brauktu ar tanku. Jā, tā var, bet tas nav pareizi. Ir apkārt kaut kas svarīgāks par visiem darbiem, naudām. Vismaz ir jābūt. Teātris taču nodarbojas ar dzīves projekciju. Varbūt tā ir izdomātā dzīve – mēs kaut ko noliedzam, kaut ko – pārspīlējam. Ja pats nepiedalies dzīvē, ko tad tu projicēsi? Dzīvi dzīvot vajag obligāti, citādi nodarbojies ar mākslas projicēšanu mākslā. Tādu dzīves deformācijas deformāciju. Jā, sanāk tāda Platona mākslas teorija. Bet grieķi taču tieši to arī darīja – spēlēja teātri, reizēm iedzēra un strādāja valsts darbus. Bet vienubrīd sakrājas, un gribas to izrunāt vai uzlikt uz papīra.”

Nē, Jaungada solījumus aktieris uz papīra gan nerakstot, domīgi saka Jānis. “Pēc svētku laika skrējiena parasti atjēdzos ap 10. janvāri – ā, tagad ir jaunais gads! Man svarīgi ir paskatīties atpakaļ, lai varētu iet tālāk. Varu saskaitīt darbus – šogad esmu pafilmējies krievu seriālā, sapratis, ka mūsu aktieri var pat labāk nekā “lielās zvaigznes”, mazie puikas iet bērnudārzā, esam šur tur bijuši ar sievu, ir izmēģināts režijas lauciņš. Ja gads bijis jēgpilns, tad gribu saprast, kāpēc, un domāt, ka nākamgad iešu solīti uz priekšu. Citiem gribu novēlēt paskatīties apkārt un pašiem ar savu prātu paanalizēt, kas notiek. Varētu jau, protams, aizmiegt acis, dzīvot savā pasaulītē, bet nav pareizais laiks. Gribas, lai cilvēki seko līdzi. Nav noslēpums, kas notiek blakus valstī un uz ko tas viss velk. Gribētos, lai mēs mākam izdzīvot gudri. Esam pārāk mazi, lai ietekmētu notikumus pasaulē, bet mums nav jābūt dumjiem. Protams, nedrīkst aizmirst, ka vajag arī priecāties. Laimīgiem būt un “meklēt īsto mīlestību”.” Tad jau varam gaidīt izrādi par īsto mīlestību? “Ir padomā…”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.