Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
22. janvāris, 2013
Drukāt

Dzīve kā cīņa. Tālivaldim Pētersonam šodien deviņdesmitā jubileja

Foto - Juris Bērziņš SomsFoto - Juris Bērziņš Soms

Par deviņdesmit aizvadītiem mūža gadiem nelielā rakstā pavēstīt ļoti grūti. Ja mūžs ritējis tā kā basketbolistam, trenerim, rīkotājam un sabiedriskajam darbiniekam Tālivaldim Pētersonam, tad tikpat kā neiespējami. Tālab šajās rindās tikai par pašu galveno, būtiskāko.


 

No Zolitūdes 
līdz Ņižņijtagilai

Jubilārs dzimis 1923. gada 22. janvārī Rīgā, Zolitūdē, kur tēva celtajā mājā aizritējis viss mūžs. Izņemot, protams, varmācīgi atņemtos gadus. Basketbolā piedalījies kopš 1936. gada, kad 13 gadu vecumā licencēts kā jaunākais basketbolists Latvijas Basketbola savienības sacensību ietvaros. Spēlējis komandās “Zolitūde”, “Rīgas Futbola klubs”, “Auseklis”, Rīgas “Dinamo”, “Dzeržiņec” un Severouraļskas pilsētas izlasē līdz 1952. gadam. No 1953. līdz 1954. gadam treneris Ņižņijtagilā.

Izsūtījumā un gulagā pēc bēgšanas mēģinājuma no 1945. līdz 1954. gadam. Tur apprecējies ar līdz šim uzticamo mūža draugu Veltu, arī tolaik labu basketbolisti.

 

No bronzas līdz zeltam

1954. gada rudenī Tālivaldis Pētersons kļūst par treneri Rīgas “Lokomotīvē”. Viņa vadītā vīriešu komanda 1961. un 1962. gadā izcīna Latvijas kausu, uzvar Latvijas meistarsacīkstēs 1964. gadā.

No 1965. līdz 1994. gadam (ar pārtraukumu) – treneris Izglītības ministrijas Augstākās sporta meistarības skolā (ASMS). Pētersona trenētās jaunatnes komandas sešdesmitajos gados PSRS sacensībās guvušas divas otrās un trīs trešās vietas. Tas nebūt nav viegli un ne vienmēr atkarīgi tikai no sportiskajām prasmēm. Latviešus PSRS mačos necik nemīl, jo tiesnešus uzpirkt mūsu rīkotāji nemāk un negrib. Tomēr 1977. gadā Pētersons Rīgas ASMS meiteņu komandu aizved līdz pirmajai vietai PSRS jaunatnes meistarsacīkstēs – bez neviena zaudējuma.

1979. un 1980. gadā Pētersons trenē VEF meistarkomandas dublieru vienību, kas abos gados PSRS augstākās līgas meistarkomandu dublieru sacensībās iegūst bronzas medaļas. Sekmīgais darbs jāpārtrauc tāpēc, ka treneris nesaņem atbalstu no sporta vadības jauno un talantīgo audzēkņu minimālā materiālajā nodrošinājumā. Goda jūtas neļauj tikai prasīt un prasīt, neko nespējot dot pretī. Pirms 55 gadiem to esmu jutis pats uz savas ādas.

 

No garajiem līdz “Oranžajai bumbai”

Kā basketbola rīkotājs Tālivaldis Pētersons rosinājis šādas apskaužamas aktivitātes.

Baltijas kauss jeb laikraksta “Sports” balvas izcīņa jaunatnei kopš 1959. gada vairākās vecuma grupās. Skeptiķi uzskatīja, ka tik jauniem basketbolistiem tādas starptautiskas sacensības nav vajadzīgas, taču tās izvērtās par iemīļotu basketbola festivālu.

Minibasketbols kopš 1968. gada. Tālivaldi Pētersonu var droši dēvēt ne tikai par Latvijas, bet arī par visas PSRS minibasketbola tēvu. Viņa sarakstītā minibasketbola mācību grāmata, tulkota krieviski, kļuva gandrīz vai par bestselleru plašās valsts basketbola sabiedrībā.

Gara auguma jauno basketbolistu internāts kopš 1970. gada. Bija laiks, kad garie spēlētāji Latvijas basketbolā izrādījās deficīts. Pētersons aizrautīgi cīnījās arī par šo grūtību pārvarēšanu.

 

Vēl:

Veterānu čempionāts kopš1982. gada,

Soda metienu turnīrs kopš 1983. gada,

“Oranžā bumba” kopš 1986. gada;

Vidusskolu kausa izcīņa kopš 1990. gada.

Tālivaldis Pētersons bijis arī Latvijas Basketbola federācijas, vēlāk – savienības (LBS) viceprezidents. Par paveikto saņēmis atzinību, gadu tūkstošu mijā atzīts par LBS Goda biedru, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni par nopelniem Latvijas labā.

 

No basketbola līdz 
represēto aktivitātēm

1992. gadā Pētersons tiek atstumts no basketbola, viņa iepriekšējās aktivitātes likvidētas. Taču spēka un apņēmības gana arī 70 gadu vecumā. Kļuvis par Latvijas Politiski represēto apvienības valdes locekli un apvienības Rīgas pilsētas Kurzemes rajona organizācijas priekšsēdi. Divus gadu desmitus šī Pārdaugavas organizācija ir starp labākajām Latvijā un Rīgā.

Neraugoties uz cienījamo vecumu, Pētersona kungs aizvien skaidri un principiāli spriež par mūsu pastāvēšanas pro­blēmām. Ne reizi vien par tām rakstījis “Latvijas Avīzē”. Ko arī turpmāk novēlam!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+