Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
1. jūnijs, 2013
Drukāt

Dzīve kā dāvana. Maigumā

Foto - Stock.XCHINGFoto - Stock.XCHING

Ikdiena ar lutināšanu nesteidzas – vajag daudz enerģijas, lai nepagurtu. Tās tīrākais avots – daba, kas savā devīgumā visdāsnākā, kad pilnbriedā.

 

Jūnijs ir maigs un smaržīgs. Tā elpai tūkstošiem nianšu, kas sajūk, pārklājas un mijas: jasmīnu aromāts, zemenīšu ziedi, naktsvijoļu reibinošā dvaša un smalkām orhidejām līdzīgās dzegužasaras. Fonā dzegužu kūkošana. Līdz pat Jāņiem, kad bez maizes riciņas un santīma kabatā no mājas labāk neiziet!

 

Man lauki ir nevis pastāvīgās dzīvošanas vieta, bet gan brīvdienu sala. Tāda kā mežoņu romantika, jo kārtīgas mājas joprojām nav – tiklīdz iespējams, guļam teltī. Kamēr naktis aukstas, iemiegot parasti mazliet salst deguns. Toties to kņudina pujeņu smarža. Pujenes jeb peonijas – manas mīļākās puķes. Parādās maza pogaļiņa. Gaidi, gaidi, līdz tā uzsprāgst, un tad jāstumj iekšā deguns un jāošņā. Tik patīkami izsmaržot vēl tikai murrājošu kaķi.

 

Mums līdzi vienmēr staipāmais galdiņš, ko noliekam sēdēšanai piemērotākajā vietā. Jūnijā tā tiek meklēta pie pujenēm. Dzert rīta kafiju vai pēcpusdienas tēju un ļauties peoniju burvībai – viens no baudas kalngaliem. Prombraucot žēl griezt nost, tomēr vedu uz Rīgu, kaut zinu, cik vāzes ziedam tāds atdevības mirklis īss. Jau nākamajā dienā viss krāšņums smaržīgā kaudzītē. Kā balerīnas liktenis. Kā cilvēka mūžs.

 

Ravēšanas laiks. Sākumā – vairāk kārtības mīlestības un azarta dēļ. Pēc pirmajām lapiņām sazīmēt, kas dīgst. Dot iespēju kuslajam stādiņam ņemties spēkā. Bet pietiek pāris nedēļu sējumu nekopt, kā viss jau pārtapis zaļā maurā. Dobe iemāca pacietīgi rušināt, nevaimanājot, ka darbam gals nav saredzams.

 

Zemes smarža, katru mirkli savādāka. Atšķirīga no rīta, citāda pēc lietus vai lielā sausumā. Dabas lielā balva, ļaujot katram, kurš to vēlas, saņemt sēšanas dāvanu, asniņa gaidīšanas un ravēšanas dāvanu, pirmās salātlapiņas un ražas prieka dāvanu. Varbūt tā tiekam gatavoti pašam galvenajam – spējai aptvert, ka arī dzīve ir dāvana.

 

Izsmaržo jasmīnu, kamēr tā ziedēšanas brīdis! Neatliec uz nākamo gadu, jo rītdiena nav mūsu. Mums pieder tikai šodiena – kā svētki, kā dāvana.

 

Jūnijs ir kontrastā ar mērenību. Kā lai to ievēro, ja pusdienās jaunie kartupelīši un bļoda ar maigi trauslām salātu lapiņām, retinot izrautām spinātu stīdziņām, diļļu vēdeklīšiem, loku ūsiņām? Pirms likt mutē, gribas šo spēkpilno maigumu ieelpot, noglāstīt ar acīm – kā zīdainīti. Un ja vēl desertā pirmā saulē ienākusies zemenīte…

 

Toties vakaros – knišļi, knauši, odi. Teltī tiem ieeja liegta, bet ārpusē visi tiek nogaršoti pēc pilnas programmas. Sekoju sava vīrieša ieteikumam – pirmos odus vajag pabarot. Lai sūc, kamēr veļas nost. Tā varot tikt pie imunitātes pret nākamajiem – ja nebūs laika padzīt prom, vismaz pumpas nemetīsies. Ik gadu tam atkal gribas noticēt. Gribi dārzu ar peonijām? Lūdzu, tikai komplektā ar odiem. Bet vai tie kādu noēduši?

 

Saules mums tomēr par maz. Jūnijā katru dienu jāceļ deguns debesīs, mēģinot nolasīt tās smalkās nojausmas, kas mākoņu dejās, gaismu saspēlē. Spīdēs šodien? Ja velkas uz lietu, bet man ļoti vajag sauli, es to piedziedu. Pilsētā nevar palaist pilnu balsi, tāpēc var arī neizdoties, bet laukos spīguļo, saulīt darbojas vienmēr. Un laivu braucienos arī. Vajag tikai droši dziedāt. Noticēt, ka tas iespējams – pašam sasaukt sauli tam brīdim, kas tieši patlaban ļoti svarīgs.

 

Darbdienu rīti nāk ar neviltotu prieku, ka vairs nevar ilgi nogulēt, dienā iespējams daudz padarīt, vakari kļūst aizvien garāki, dāvinot iespēju tā vienkārši pasēdēt uz pilsētas dzīvokļa lodžijas. Vienā kastē puķes, citā – majorāns un baziliks, un visādas mētras. Nav uz pasaules neviena stūrīša, kur nebūtu vietas dabas sajūtai, ja vien to meklējam un aicinām.

 

Ikgada apņemšanās: nu gan zāļu tējas visam gadam salasīšu tieši zāļu vakarā. Nekā, jo visbiežāk tieši tad sāk līt. Slapjas kaltēšanai neder. Darīt kā sences – vajadzīgo sarūpēt trijās stiprajās dienās, kas iepriekš? Nevaru – jāstrādā. Jāradinās nešūmēties par to, kas pats uzreiz negulst rokās. Priekšā jūlijs, gan paspēšu.

 

Līgo vakarā un Jāņu dienā man vajag būt prom no bara. Neiestigt darbos, visur salikt puķes. Mierīgi izstaigāt savu zaļo pasauli un papriecāties par izravēto dārzu. Piedot sev, ja viss nav pagūts. Apcerīgi pasēdēt pie ugunskura. Arī šašliku uzēst. Un kaimiņu Ainītes sieto sieru – tas vienmēr tik maigs un sirdspilns. Un, tiklīdz acis krīt ciet, līst teltī gulēt. Gada pilnbrieda brīdī ļaut sev darīt, ko gribas. Būt.

 

Mūsu ģimenē visi mācās, un jūnijā bieži vien kādam iekrīt izlaidums. Šajos gados esmu iegaumējusi: to vidū nav svarīgu un mazāk svarīgu, tāpēc uz visiem jāiet. Tas ir kā cepure, ko uzliek padarītam darbam: esmu to sasniedzis! Lai šajos svētkos ir puķes, daudz puķu! Lai mugurā smukā kārta tam, kuram diploms rokās. Izlaidumu laiks māca – padarītu darbu vajag nosvinēt. Pat pēc izravētas dobes nevis uzreiz skriet pie nākamās, bet mirkli pasēdēt un papriecāties par padarīto. Mūsu tautā ir slieksme savus sasniegumus noniecināt. Ja priecājos par izdarīto – lielīšanās, slikti. Labāk, lai darbs pats mani saka. Bet darbs jau neko nesaka. Tikai paši varam savu veikumu uzteikt. Atzīt: man par sevi prieks. Tas dod spēku nepagurt, turpināt, darīt labāk.

 

Man bieži jautā: kā tev izdodas ik gadu tikt mēnesi garā atvaļinājumā? Mums gan nav laika. Pat neieklausās atbildē: ja to nedarīšu, pārējos vienpadsmit mēnešus nespēšu strādāt tik intensīvi, kā jāvar.

Jebkurš jaudājam izdarīt ļoti daudz. Arī ilgi izturēt bez atpūtas. Bet, tā rīkojoties, nāk brīdis, kad striķis tomēr trūkst – slimība vai vēl postošāk – izdegšana, kad cilvēks ir šķietami vesels, bet patiesībā slāj caur dzīvi aizmidzis un sastindzis. Kā miris.

 

Kad liela slodze, nav daudz iespēju izvēlēties – vai nu sabrūc, vai pats meklē resursus. Tieši tāpēc rūpes par sevi ir ļoti svarīgas – iemācīties paņemt pauzi, atpūsties, tad atkal pieslēgties. Pamanīt un izmantot to, kas spēcina.

Dažreiz vajag pavisam maz. Reiz mans vīrietis, kad bija uzracis pļavas gabalu, pārsteigts secināja: tiklīdz sataisu tev jaunu puķu dobi, tev taču uzlabojas raksturs!…

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+