Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
30. septembris, 2014
Drukāt

Dzīve kā kaujas lauks

Foto - Ziedonis SafronovsFoto - Ziedonis Safronovs

Liepājas teātra iestudējumā “Indulis un Ārija” gan struktūras, gan idejiskā līmenī par galveno varoni kļūst Lauras Jerumas Ārija.

Par jaunās teātra sezonas sākuma intriģējošāko notikumu nenoliedzami var uzskatīt Liepājas teātrī tapušo Raiņa lugas “Indulis un Ārija” uzvedumu kustību valodā, atmetot runātajam vārdam raksturīgo tiešumu un vienlaikus dekoratīvismu. Tieši šādi – par galveno izteiksmes līdzekli kļūstot aktieru ķermeņa valodai un izrādes vizuālajam ietērpam – latviešu dramaturģijas klasiku interpretējusi viesmākslinieku komanda no Krievijas.

Uzreiz gan gribas šo Raiņa lugas uzvedumu salīdzināt ar neseno Liepājas teātra veiksmes stāstu – Dž. Dž. Džilindžera iestudēto mūziklu “Pūt, vējiņi!”, un šajā kontekstā “Indulis un Ārija” atmiņā paliek vairāk kā estētisks eksperiments, kas nepiedāvā fundamentālu nacionālo arhetipu pārvērtēšanu (kas objektīvi arī visvairāk tiek gaidīts, kad nacionālo klasiku iestudē ārzemju mākslinieki). Ar Džilindžera iestudēto “Pūt, vējiņi!” izrādi gribas salīdzināt vēl vienā, šoreiz pozitīvākā aspektā, proti – arī “Indulī un Ārijā” aktierspēlē apvienojas gan teicama ansambliskuma izjūta, gan spēja īstajā brīdī dominēt uz skatuves. Maksima Obrezkova radītais izrādes vizuālais ietērps veidots nosacītā stilistikā, un aktieri lakonisko skatuves iekārtojumu apdzīvo absolūti organiski, īpaši, ja ņem vērā to, ka stāsta izstāstīšanai līdzās ķermeņa valodai doti tikai daži simboliski ietilpīgi priekšmeti. Piemēram, šāds daudznozīmīgs tēls izrādē ir sarkanās šautriņas, kas kalpo par fizisku ieroci pretinieka nonāvēšanai un ir tulkojamas arī kā asiņu vai, nosacītākā līmenī, kā mīlestības, kaislības vai naida simbols. Piemēram, par izrādes emocionālo kulmināciju kļūst Rolanda Beķera Uģa nogalināšanas skats, kas uz skatuves tiek attēlots, pēkšņi no gaisa nokrītot šautriņu jūrai, kura vienlaikus simboliski iemieso cīņā izlijušās asinis.

Mazāk izteiksmīgi un oriģināli šķiet citi izrādei darinātie kaujas ieroči – gaismas zobeni, kas rada nevajadzīgas popkultūras asociācijas ar “Zvaigžņu karu” filmām, vai melnās koka kastes, kuras tiek uzvilktas galvā Indulim un Ārijai, viņiem pirmoreiz satiekoties kaujas laukā, un kuras rada neveiklu asociāciju ar miniatūrām suņu būdām.

Veiksmīgu kompromisu starp vizuālu efektivitāti un idejisku piesātinātību izdevies apvienot kostīmos, kuros jūtama gan pagātnes, gan nākotnes elpa – vienkārši, koši, skatuvisko nozīmju ziņā viegli nolasāmi toņi (sarkans, balts, melns) mijas ar struktūras ziņā sarežģītākām kostīmu detaļām (kažokādas, greznas apkakles, apmetņi, rotas). Izrādē gan vīrieši, gan sievietes ģērbti piegrieztnes ziņā identiskos tērpos ar platu svārku daļu, kas liek domāt, ka attēlotajā vidē nav nozīmes cilvēka dzimumam, bet gan garīgajam un fiziskajam spēkam, kas vīriešus un sievietes padara par līdzvērtīgiem pretiniekiem kaujas laukā (lasiet – dzīvē).

Tieši šī ideja par dzīvi kā kaujas lauku šķiet arī izvirzīta iestudējuma pamatā, jo izrādē kā pretspēki darbojas nevis pēc nacionālās piederības vai idejiskās pārliecības skaidri definētas ­grupas, bet spilgti indivīdi, kuri satiekas viens pret vienu. Šādus attiecību pārus veido Rolanda Beķera Uģis (brīnišķīgs tēlojums, kurā skatuviski silta enerģija apvienojas ar izteiksmīgu plastiku) un Anetes Berķes Vizbulīte, Ineses Kučinskas atveidotā Ārijas māte un Anitas Kvālas Tuše u. c., turklāt šie pretspēku pāri izrādes laikā nemitīgi mainās, uzturot intrigu un radot dzīvīgu skatuviskās darbības ritmu.

Vairākos par izrādi izskanējušajos viedokļos norādīts, ka Liepājas “Induļa un Ārijas” versijā trūkst paša būtiskākā – galveno varoņu. Gribētos gan iebilst un apgalvot, ka izrādē gan struktūras, gan idejiskā līmenī par galveno varoni kļūst Lauras Jerumas Ārija, kuru aktrise gana centīgi portretē kā spēcīgu, neordināru personību. Salīdzinot ar Induli, tieši Ārija izrādē ir tā, kas ir spējīga gan pieņemt lēmumus, gan pastāvēt par savu taisnību, vienīgi rodas neatbildams jautājums – kā labā? Raiņa lugā Indulis ir kas vairāk par šekspīrisku dumpinieku, kurš ielaižas avantūrā ar ienaidnieku meitu, taču režisora Sergeja Zemļanska interpretācijā akcentēts tieši šis – nosacīti sadzīviskais lomas tulkojums.

Līdz galam atklāt Induļa personību neļauj arī ierobežojošā kustību partitūra – Lauras Jerumas Ārijai dotas plašākas iespējas izpausties vairākās atšķirīgās mizanscēnās (viena no izteiksmīgākajām ainām izrādē ir Ārijas cīņa ar Anitas Kvālas atveidoto raganu Tušu), bet Induļa lomas zīmējums veidots daudz klišejiskāk – Mārtiņa Kalitas attēlotais varonis izrādē ļoti daudz laika velta dziļdomīgām pārdomām vienatnē (šo pārdomu objektu gan tā arī nav iespējams nojaust) vai gluži bezjēdzīgi tiek stumdīts un grūstīts. Tādēļ Indulis atšķirībā no Ārijas pagaidām šķiet vairāk uz sevi vērsts varonis, kura iekšējām pašrefleksijām nav atrasts pietiekami izteiksmīgs un daudzslāņains ārējais atspulgs. Varbūt tieši šā iemesla dēļ Indulis un Ārija izrādē emocionāli nesatiekas – rodas iespaids, ka viņi nespēj viens otram pa īstam piekļūt un saprast viens otru no pusvārda.

VĒRTĒJUMS

Režija un horeogrāfija: 3,5

Scenogrāfija: 4

Aktierspēle: 4

Mūzika: 5

Liepājas teātra iestudējums: Rainis, “Indulis un Ārija”. Jaunības traģēdija. Versija bez vārdiem.

Režisors un horeogrāfs – Sergejs Zemļanskis, scenogrāfs/kostīmu mākslinieks – Maksims Obrezkovs, komponists – Pāvels Akimkins.

Lomās: Mārtiņš Kalita, Laura Jeruma, Egons Dombrov­skis, Rolands Beķeris, Anete Berķe u. c.

Nākamās izrādes: 1., 2. oktobrī.

Vārds skatītājiem

Toms Urstiņš, skaņu operators: “Abi aktieri – Mārtiņš Kalita un Laura Jeruma – spilgti izspēlēja Raiņa lugā ievīto stāstu. Izrādes raisītās emocijas paspilgtina mazliet austrumnieciskais stils, kas ieturēts gan tērpos, gan komponista Pāvila Akimkina veidotajā mūzikā. Atzinība jāizsaka arī gaismu māksliniekam Mārtiņam Feldmanim. Režisors un horeogrāfs Sergejs Zemļanskis ir pierādījis, ka nav vajadzīgi vārdi, lai radītu vienreizēju un neatkārtojumu priekšnesumu.”

Nils Kuncītis, ierēdnis valsts pārvaldē: “Mani izrāde pārsteidza – lai arī iepriekš zināju, ka tā būs kustību izrāde, tomēr vēl iepriekš tādu nebiju redzējis. Patīkamākais bija tas, ka režisoram izdevās bez vārdiem parādīt gan stāsta līniju, gan tēlu emocijas. Pārsteigums bija arī tas, ka izrādei bija tikai viens cēliens, domāju, ka tas bija pareizi, jo kustību izrādei jābūt pietiekami dinamiskai. Pasniegšanas forma caur kustību bez vārdiem man šķita ļoti laba. Kopumā vērtēju šo izrādi kā lielu uzdrīkstēšanos Liepājas teātrim un uzskatu, ka risks ir atmaksājies.”

Baiba Fiņķe, Latvijas Universitātes bibliotekāre: “Esmu tradicionālo teātra vērtību piekritēja, tādēļ uz izrādi gāju ar skepsi. Lugu iepriekš nebiju lasījusi (kā vēlāk secināju – tas pat bija labi). Jau sākoties pirmajām skaņām un soļiem, biju patīkami pārsteigta. Aktieri ļoti labi spēja kustībās, žestos un mīmikā parādīt spilgtas emocijas un notikumus, viss bija saprotams un viegli uztverams.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+