Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
2. septembris, 2016
Drukāt

Dzīve kā piedzīvojumu romāns. Roalds Dobrovenskis svin apaļu jubileju (9)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze
Roalds Dobrovenskis

Krievu rakstnieks, tulkotājs, publicists,

Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis.

Dzimis 1936. gada 2. septembrī Ļipeckas apgabalā Jeļecā, Krievijā.

1954. gadā absolvējis Maskavas Valsts kora skolu, 1975. gadā – Augstākos literatūras kursus.

No 1954. līdz 1955. gadam studējis Maskavas konservatorijā.

No 1958. līdz 1973. gadam strādājis par žurnālistu Habarovskā un Sahalīnā.

Kopš 1975. gadā dzīvo Latvijā, kur no 1977. līdz 1979. gadam un no 1989. līdz 1991. gadam bijis žurnāla "Daugava" nodaļas redaktors, bet no 1991. līdz 1995. gadam – galvenais redaktors. No 1983. līdz 1988. gadam bijis redaktors apgādā "Liesma".

Kopš 1973. gada Krievijas PFSR Rakstnieku savienības biedrs, kopš 1976. gada Latvijas Rakstnieku savienības biedrs.

Viens no trim pirmajiem, kam 1995. gadā piešķirta Latvijas pilsonība par īpašiem nopelniem.

Saņēmis Latvijas Ministru kabineta prēmiju par romānu "Rainis un viņa brāļi" (1999), Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu (2005).

Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris (2013).

Precējies ar dzejnieci Veltu Kaltiņu.

Rakstniekam Roaldam Dobrovenskim šodien aprit apaļi 80 gadi. Svinot rakstnieka klātieni latviešu kultūrā, piedāvājam izlasīt vai vēlreiz pārlasīt Vijas Beinertes interviju, kas tapusi 2015. gada pavasarī, Raiņa un Aspazijas jubilejas noskaņās.

Ko nespēja latviešu literatūras skolotājas, to izdarīja krievu rakstnieks ROALDS DOBROVENSKIS – ar biogrāfisko romānu “Rainis un viņa brāļi” viņš atmodināja jauniešos (un ne tikai viņos) interesi par Raini. Kanonizēta monumenta vietā viņš ļāva ieraudzīt dzīvu cilvēku – šaubu un grūtsirdības nomocītu, bieži vien nesaprastu vai saprastu ačgārni, cilvēku, kas bija savas tautas spēka un vājuma, sāpju un ilgu spilgtākā izpausme un bez kā Latvijas vēsture nebūtu tāda, kāda tā ir. Portretējot Raini un viņa laiku, autors pārrakstījis Latvijas vēsturi vai, pareizāk, uzrakstījis īsto. Divus vai pat trīs gadus “Rainis un viņa brāļi” bija Latvijā visvairāk lasītā grāmata – bibliotēkās lasīt gribētāji iepriekš pierakstījušies rindā. Raiņa un Aspazijas gada ieskaņā mūsu saruna ne tikai par Raini, viņa brāļiem un mums, bet arī par Krieviju, Latviju, mīlestību un mūžību.

Esmu dzimis Jeļecā, turpat, kur bērnību un pusaudža gadus pavadīja rakstnieks, no krieviem pirmais Nobela prēmijas laureāts Ivans Buņins. Kad reiz, jau pieaudzis būdams, nolēmu apskatīties Jeļecu, uzgāju tur dažnedažādas smalkas detaļas, ko Buņins bija aprakstījis, dzīvodams emigrācijā Parīzē. Šķiet, viņš pat pēc vairākiem gadu desmitiem katru sīkumu atcerējās. Brīnums. Man ar Jeļecu tādu attiecību nav. Tur es nodzīvoju tikai gadu. Mani vecāki bija inženieri, ik pa laikam brauca no vienas vietas uz otru. Pirmās spilgtās atmiņas man saistās ar Gatčinu, kur dzīvojām vectēva dzimtas mājā. Pēc revolūcijas, protams, to ekspropriēja, izmitinot tur vēl kādas desmit ģimenes, kas no rītiem drūzmējās rindā pie tualetes un virtuves.

Atceros, biju iemīlējies, izredzētajai bija gadi divdesmit, viņa bija ļoti skaista, un es ikreiz, kad viņu redzēju, auroju pilnā balsī: “Ты постой, постой, красавица моя! Дай мне наглядеться, радость, на тебя!” (“Jel uzkavējies, mana daiļā! Ļauj man vēl pamielot acis gar tevi!”) Man tolaik bija četri gadi, tas bija gadu pirms kara.

Vēl atceros, ka tēvs mani Gatčinas parkā pacēla augstu, augstu. Viņš devās uz fronti un drīz vien gāja bojā. Un te nu ir kāda pavisam dīvaina lieta. Kad man bija četri gadi, tēvs un māte sastrīdējās. Tik ļoti, ka pēdējo vēstuli tēvs uzrakstīja nevis sievai, bet bērniem. Viņi nespēja viens otram kaut ko piedot. Arī pēc tēva nāves. Strīda būtību man nestāstīja, taču miglaini nojaušu, ka māmiņai bija parādījies kāds cits. Tā bija ģimenes katastrofa. Tāpēc viss, kas saistīts ar tēvu, ar viņa senčiem, kļuva par tabu. Kamēr māte bija dzīva, par to nedrīkstēja pat ieminēties. Es cienīju viņas vēlmi. Ne tāpēc, ka tēvs būtu slikts. Es pat atceros, cik izjusti viņš dziedāja dziesmiņu ar Maksima Gorkija vārdiem: “А вы проживете на свете, как черви земные живут, И сказок про вас не расскажут, и песен про вас не споют.” (“Bet jūs nodzīvosit savu mūžu kā zemes tārpi, un neviens par jums nestāstīs stāstus un nedziedās dziesmas.”) Viņš bija talantīgs cilvēks, muzikāls, spēlēja ģitāru, taču vairāk es par viņu gandrīz nekā nezinu.

Toties par mātes dzimtu bija daudz stāstu. Krievijas elite – aristokrātija, radošā inteliģence – bija pavisam šaurs loks. Runāja, ka mēs esam attālos rados gan ar Dostojevski un Ņekrasovu, gan ar ģeniālo krievu arhitektu Baženovu. Bet mans vectēvs Sergejs Magnuss bija cara flotes pirmā ranga kapteinis, 1904. gadā aizstāvēja Portarturu, nokļuva japāņu gūstā, pēc tam Vladivostokā bija zemūdeņu vienības komandieris un tad kreisera “Pallada” kapteinis. Pirmā pasaules kara sākumā vāciešiem izdevās šo milzīgo krievu karakuģi nogremdēt ar torpēdu; visa komanda, piecsimt astoņdesmit cilvēku, un, protams, tās komandieris gāja bojā. Tā bija visas Krievijas traģēdija.

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. Īstens Atmodas laika krievu inteliģences līderis, par kādiem tagadējai tā saucamajai nacionālajai “elitei” nav ne mazākās intereses…

    • ” Moris prēmiju [1999] saņēma – moris vairs nav vajadzīgs.”
      Tā arī liberasts Roalds svarīgāko par J.Raiņa dzīves beigu posmu (1920-1929) nav sapratis – tāpēc tikai Staļina prēmijas laureātu Fr. Rokpelni (scenārijs filmai “Rainis”) metas atmaskot (Kdiena, 6.10.2015.)
      Vēl ir laiks padomāt par 4.maija elites rīcības iemesliem – papētīt Raiņa dzīves pēdējā posmā līdz galam nesaprasto:
      “Kā tautisko ideju var nomainīt ar tautiskām siļķēm?”

  2. Visu cieņu Roaldam!

  3. “Vēlāk uzzinājām, ka bija arī samītie un nospiestie. Kāds vadonis, tādas bēres.”
    =================================================================
    Pilsonīši, esiet modri – liberasti savas dziesmas dzied! Kāds bēru cermonijas vadītājs, tādas arī bēres.
    Bet Staļina bēru cermonijas vadītājs bija neviens cits, kā liberāļu-liberastu mīlētais “atkušņa” organizētājs – Ņ.Hruščovs .

  4. “… Bet Padomju Savienībā Dieva nebija, tagad Dieva vietā bija……”
    =================================================================
    “…..katra paša sirdsapziņa / У каждого человека есть свой Бог, имя которому – совесть». Č.Aitmatovs:”Pieresvieta”/ Чингиз Айтматов «Плаха..

  5. Jusu gramatu par Raini es izlasiju ar lielu interesi. Liels paldies Jums par gigantisku darbu,
    lai pareizi paradit latviesu lielas dzeiniekas daudzveidibu un ta laika sarezgitibu.

  6. “Ja grāmata vai cits mākslas darbs ir notikums, kas atklāj kaut ko patiešām jaunu, tad ar komplimentiem un slavas dziesmām ir stipri par maz.
    Notikuma nav, ja tas nav izsaucis pretestību.” Latvijas Skumja izskata bruņinieks. Saruna ar Roaldu Dobrovenski (Satori.lv,17.09.2008.)
    ================================================================
    Jaunā žurnāla “Domuzīme” veidotāji droši vien gan R.Dobrovenska grāmatu par Raini lasījuši, gan rakstniek’ kunga mārketinga trikus labi apguvuši. Sakiet vēl, ka romāna kritizētājiem V.Samsonam un A.Priedītim nebija taisnība? Labi gan, ka Rīga 1999.g. vairs nebija “mazā Parīze”, citādi vēl tiešām varēja atgadītos tā, kā R.Dobrovenska kungs intervijā Satori fantazēja:”…. Šķiet, ja Samsons aizvien būtu partizānu komandieris, es būtu toreiz nošauts uz vietas.”

  7. Izcila grāmata! Apbrīnojams talants, milzīgs paldies Autoram! Un cik ironiski, ka labāko grmāmatu par Raini uzrkstījis nelatvietis. Lai Dobrovenska kungam laba veselība!

  8. Paldies rakstniekam R.Dobrovenskim par milzīgo darbu, ko viņš ir veicis, iepazīstinot mūs ar J.Raiņa dzīvi, uzskatiem un, daļēji, dzejnieka daiļradi. Pēc “Rainis un viņa brāļi” izlasīšanas man radās papildus interese iepazīties ar līdzīgiem (par Raiņa dzīvi) citu autoru darbiem. Salīdzinājums ir pārliecinoši par labu R.Dobrovenskim. Tā, pateicoties īsta krievu inteļiģenta talantam un darbam, paplašināju savu erudīciju. Vēlreiz, paldies!

Hermaņa režisētās "Madama Butterfly" pirmizrādi "La Scala" rādīs arī RīgāTrešdien, 7. decembrī, notiks Alvja Hermaņa režisētās operas "Madama Butterfly" pirmizrāde pasaulslavenajā opernamā "La Scala", un to, vietējiem skatītājiem par prieku, tiešraidē varēs noskatīties arī Rīgā kinoteātrī "Splendid Palace".
Draugiem Facebook Twitter Google+