Kultūra
Teātris un kino

Noslēpumainību speciāli neradu. Aktrises Regīnas Razumas dzīve kā romāns1


Aktieru “dievi” ir režisori – kā viņi lemj, tā notiek, labi, ka tikai uz skatuves. Regīnas Razumas mākslinieces liktenis Jaunajā Rīgas teātrī nonācis Ulda Tīrona rokās, kurš Tomasa Manna stāsta “Apmānītā” iestudējumu veidojis tieši viņai. Pēc ilgāka klusuma brīža lielāka loma ir labs iemesls sarunai.
Aktieru “dievi” ir režisori – kā viņi lemj, tā notiek, labi, ka tikai uz skatuves. Regīnas Razumas mākslinieces liktenis Jaunajā Rīgas teātrī nonācis Ulda Tīrona rokās, kurš Tomasa Manna stāsta “Apmānītā” iestudējumu veidojis tieši viņai. Pēc ilgāka klusuma brīža lielāka loma ir labs iemesls sarunai.
Foto: Valts Kleins

Aktieru “dievi” ir režisori – kā viņi lemj, tā notiek, labi, ka tikai uz skatuves. Regīnas Razumas mākslinieces liktenis Jaunajā Rīgas teātrī nonācis Ulda Tīrona rokās, kurš Tomasa Manna stāsta “Apmānītā” iestudējumu veidojis tieši viņai. Pēc ilgāka klusuma brīža lielāka loma ir labs iemesls sarunai.

Esam izredzēti, jo Regīna Razuma bija apņēmusies līdz 70 gadu jubilejai intervijas nesniegt. Satiekamies teātra grimētavā, plašā telpā ar vairākiem spoguļgaldiņiem, pie kuriem vai ik vakaru notiek brīnumainas pārvērtības.

Ieskanas skaļrunis, aktrise to apklusina, jo teiktais šoreiz uz viņu neattiecas. Aiz muguras “Apmānītās” pirmās izrādes, nākamās būs februāra vidū. Kad filozofs Uldis Tīrons, kuram šis ir trešais iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī, uzrunājis Rozālijas fon Timleres lomai, piekritusi, sakot – ok, man nav ko zaudēt!

Tomass Manss, viens no aktrises jaunības gadu iecienītajiem autoriem, aristokrātes tēlā paslēpis savus dzīves nogales pārdzīvojumus, kad atklājies, ka viņš ir slims ar audzēju.

No intervijas radio sapratu, ka jums ir atšķirīgs skatījums uz iestudējumu.

Jāsaka, Tīrons ir diezgan kategorisks savās vēlmēs, ko grib redzēt uz skatuves. Un aktierim jau tāds liktenis, protams, var pateikt, ka es tā nejūtu un nestrādāšu, bet…

Man jūsu bija par maz. Vienā no kritikām tā arī ierakstīts “Regīna Razuma, kas šai izrādē pierādīja izcilu savu piemērotību Rozālijas fon Timleres lomai, tā arī palika bez iespējas pilnasinīgi un ar emocijām nospēlēt savu lomu sadrumstalotajos un pārveidotajos Tomasa Manna stāsta fragmentos.”

Tīronam ir tāds uzskats, ka nav jāplēš jūtas uz skatuves. Visus Tomasa Manna sarakstītos emocionālos Rozālijas monologus vai dialogus ar meitu Annu viņš saskatīja kā banālus, kurus nevar klausīties, jo tie ir pārsātināti ar emocijām un epitetiem. Tas ir bēdīgi, ka aktieris uz skatuves pārlieku raud un ņemas, taču, domāju, ka šajā gadījumā tekstus vajadzēja atstāt vairāk.

Vai nav nedaudz depresīvi, ka esat labā formā, bet teātrī ar visu jauniestudējumu darba maz?

Pirms kāda laika bija par to runa un Alvis (Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis – I.P.) teica – meklējiet, meklējiet sev lomas! Paņēmu klasiku, krievu un amerikāņu lugas un konstatēju, ka visas varones nomirušas…

Mana vecuma cilvēki lugās neeksistē, ja nu vienīgi “babuškas”

(vecmāmiņas, tulkojumā no krievu valodas. – I.P.) bet tās jau esmu spēlējusi. Protams, ka ir grūti, it sevišķi, kad esi strādājis, strādājis, un tad iestājas lielais tukšums.

Kā to aizpildāt?

Dzīvoju nost! Varu vairāk laika veltīt saviem trīs brīnišķīgajiem mazdēliņiem. Vecākais jau pieaudzis, viņam ir 25 gadi, bet divi vēl mazi – vienam pavasarī būs pieci, otram – trīs gadi.

Cik esmu lasījusi, intervijās jūs allaž tiekat pieminēta kā noslēpumaina aktrise.

Man patīk noslēpumainība, kad viss nav pateikts līdz galam, nav izķidātas zarnas uz āru, kaut gan mūsu izrādē tieši tās var redzēt. Mūsdienās ne tikai teātrī, bet arī citur dzīvē visu izliek apskatei, nepaturot sevī noslēpumu.

Pati sevī noslēpumainību speciāli neradu. Vienkārši raksturā esmu introverta, tātad absolūti nepiemērota aktrises profesijai, jo uz skatuves jākāpj ekstravertiem māksliniekiem. Tā vismaz vajadzētu būt, jo aktieriem vajag atklāties līdz galam.

Sanāk, ka jums sevi nepārtraukti jāpārvar?

Kaut kāds paradokss tur pastāv, taču tā noticis, ka vēl arvien esmu teātrī.

Ir bijušas arī kādas citas domas?

Ko nu tagad vairs. Kādreiz domāju, ka varētu pievērsties medicīnai kā medmāsa vai aprūpētāja.

Bet sanāca, ka no deju kolektīva “Daile” pa taisno ielēcāt lielajā kino. Man jūsu Austra Zīle Rolanda Kalniņa lieliskajā filmā “Ceplis” izskatījās kā no citas pasaules.

Negāja jau viegli, jo biju dejotāja, nevis aktrise un ļoti uztraucos, ka tikai nesajaucu tekstu. Reiz ar Rolandu Zagorski izmēģinājām kādu epizodi, kad ienāca operators Gvido Skulte, paskatījās uz mani un ar nepārprotamu izteiksmi sejā izgāja ārā. Viņš šo epizodi ļoti labi atceras, vēlāk par to daudz smējāmies.

Kaut kā Rolandam Kalniņam likās, ka vajag mani filmēt, lai gan pat pēc apstiprināšanas lomā viņš brīdināja, ka tas vēl neko nenozīmē – ja netikšu galā, manā vietā būs cita. Katru reizi, kad braucu uz filmēšanu, pie sevis lūdzos, lai tā nebūtu pēdējā reize.

Kuras bija konkurentes?

Rolandam patika rīkot aktrišu konfrontāciju – man kameras priekšā bija dialogs ar Līgu Liepiņu. Arī Gunta Virkava pretendēja uz šo lomu. Toreiz maz ko sapratu no kino, aktiermeistarību apguvu tikai vēlāk.

Jūsu tekstu gan atdeva ierunāt Lilitai Ozoliņai.

Režisors uzskatīja, ka man ir “ņaudoša” dikcija. Tolaik biju ļoti kautrīga meitene, varēju dejot un dziedāt, bet ne runāt, tomēr kino ļoti gribēju spēlēt.

Jūsu vecaistēvs bija diriģents, Radio jauktā kora (tagad Radio koris) dibinātājs Teodors Kalniņš, mamma mācījās par pianisti, no kurienes nāk aktrises gēns?

No vecmāmiņas Hermīnes, viņa savā laikā spēlēja teātri, bet Teodors negribēja, ka sieva kāpj uz skatuves, un viņa pakļāvās.

Nu ja, tai laikā aktrises darbu nemaz tik augstu nevērtēja.

Viņa nodzīvoja līdz 93 gadiem un līdz mūža galam mācījās dzejoļus no galvas un ļoti labi tos runāja. Tīrons saka, ka aktieri nedrīkst runāt dzejoļus, jo tas esot ārprāts, kā ar savu izteiksmību to dara.

Varbūt viņam vienkārši nav gadījies dzirdēt labus piemērus.

Daudzi tiešām vairāk grib izrādīt sevi un savas emocijas, kas nav pareizi, bet mana vecmāmiņa runāja pēc būtības, dziļi izprotot teksta ritmu un jēgu.

Vai ģimenē ir vēl kāds aktieris? Dēls, cik zinu, nesekoja jūsu pēdās?

Rems ir jurists, bet bija nofilmējies dažās filmās, piemēram, Oļģerta Dunkera “Viktorijā”. Kopā ar mani daudz braukāja uz filmēšanām, un vienā no pirmajām reizēm tas notika Viļņā, kur uzņēma filmu “Apmaiņa”. Kad man gāza virsū lietu no ugunsdzēsēju šļūtenes, dēls stāvēja maliņā un skatījās, bet pēc tam noteica – nē, to gan es nepieļautu, ka man tā gāž virsū ūdeni. Viņš ir pārāk neatkarīgs savā raksturā, lai pakļautos tādām lietām.

Aktieru fakultāti beidza mana jaunākā māsa Liliāna, taču savā profesijā viņa nestrādāja, bet māsas Brigitas mazdēls Emīls ir nofilmējies brīnišķīgā filmā “Vecā dārza noslēpumi”. Tikko bijām uz pirmizrādi.

Vai vecmāmiņa Hermīne jūs redzēja kino vai teātrī spēlējam?

Viņai ļoti patika “Ceplis”. Tur bija arī cita sakarība – filmā kostīmu māksliniece bija Ieva Kundziņa, un viņas vecāki dzīvoja tajā pašā mājā Blaumaņa ielā, kur Hermīne. Tad nu pie Kundziņkundzes, kura, starp citu, bija mediķe, ciemojās gan mana vecmāmiņa, gan vēl citas Latvijas laika kundzes un apsprieda arī “Cepli”. Dzīvoklī valdīja brīnišķīga noskaņa, vismaz tolaik man tā šķita.

Kā vecā Eiropa, par kuru Tomass Manns runā “Apmānītajā”, nākušas no tās Latvijas, kuras garu bija saglabājuši mūsu vecvecāki. Mēs jau esam padomju laika produkti.

Un tomēr bijām atšķirīgas no citiem bērniem – jūs droši vien zināt, ka ģimenē bijām septiņas māsas.

Mūsu vecāki neslēpa to, ka krievi iekaroja Latviju, kas ir komunisms.

Tēvs Aleksandrs Veseris strādāja ļoti augstā amatā Sakaru ministrijā, viņš bija inženieris enerģētiķis, kas pārvaldīja visu Latvijas energosistēmu, taču nebija partijā (domāta komunistiskā partija – I.P.). Kā viņam no tās izdevās izvairīties, mums nestāstīja.

Savā darbībā tēvs bija ļoti konsekvents. Viņš bija katoļticīgs un uz Jēkaba baznīcas dievkalpojumiem veda arī savas meitas, kas mums ne pārāk patika. Vienmēr sēdējām balkonā. Pati ceremonija mani fascinēja, acīmredzot jau tolaik piesaistīja teatrālisms, bet kontekstā ar to situāciju, kad reliģiju izsmēja…

Dārziņskolā (Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola – I.P.), kur mācījos baletskolā, mācības notika kopā arī ar zēnu kora puikām, kur bija kāds skolnieks, nācis no nabadzīgas ģimenes, ar pasakainu balsi, bet visi zināja, ka viņš iet uz baznīcu, un par to apsmēja.

Man visu laiku bija jābaidās, ka tikai par mani arī neuzzina. Bērnībā daudz sarku, kad klases audzinātāja teica, ka kāds izdarījis kaut ko sliktu, uzreiz nosarku no tā vien, ka var padomāt par mani.

Jūsu ģimenei paveicās, ka draugu vidū negadījās kāds ziņotājs.

Vecāki bija ļoti piesardzīgi, jo viņus drošības iestādes tika saukušas uz pārrunām, par ko man mamma izstāstīja tikai dzīves beigās. Vispirms pratināja tēvu un pēc tam – mammu. Varbūt arī tāpēc dzīvojām stipri nošķirti un reizēs, kad kāda draudzene atnāca ciemos, viņa tika uzņemta visai pavēsi.

Mums nebija kā pie vecmāmiņas un vectētiņa, kuriem bija savs draugu loks, kas ciemojās dzimšanas un vārda dienās un citās svinēšanās. Atceros, pastāvīgs viesis bija Jānis Ķepītis (komponists, pianists un mūzikas pedagogs – I.P.) ar sievu operdziedātāju Elvīru Volšteini. Pie klāta galda notika sarunas, dziedāšana, mana vecmāmiņa runāja dzejoļus.

Vecaistēvs Teodors, tāpat mans tēvs ļoti labi darīja savu darbu, un viņiem nebija vēlmes taisīt lielu karjeru. Arī man tā nekad nav piemitusi, vienmēr esmu gribējusi tikai spēlēt.

Kā tad prīmas ambīcijas?

Mūsu teātrī karjeras taisīšana nav aktuāla, svarīgākais ir izrāde. Kad vēl spēlēju Dailē (Dailes teātrī – I.P.), gadījās, ka man noņēma jau piešķirtu lomu, jo kāda cita aktrise, kas to gribēja dabūt, gāja, runāja un pārliecināja, un viņai izdevās. Es nekad necīnījos pretim.

Sākumā tur tikai dejoju, bet pēc tam arī spēlēju “Sievietes, sievietes…” un vairākās izrādēs uz mazās skatuves.

No kritikas neko vairāk par “smuki izskatījās” vai “arī piedalījās” nesaņēmu.

Man nav sava aktiermeistarības pedagoga, kurš man varētu palīdzēt tēla veidošanā, jo nepiederu nevienai no aktieru studijām.

Vai tad režisors nepalīdz?

Viņš režisē pēc sava prāta un brīžiem sniedz roku, atbalsta un stimulē, bet brīžiem tieši otrādi – padara visu vēl sarežģītāku, ieved pat tādā kā strupceļā un noved līdz tam, ka tev vairs negribas spēlēt teātri.

Tie ir viņu paņēmieni?

Tā jau saka, bet vai tie cilvēcīgākie…

Hermanis arī tā dara?

Nu nē, Hermanis, nē. Viņam ir ģeniālas idejas, un aktieri tās realizē.

Vai jutāties apdraudēta, kad Jaunais Rīgas teātris atbrīvojās no vairākiem aktieriem? Jūsu uzvārds arī varēja būt sarakstā.

Protams, ka es tur varēju būt, taču Alvis pateica – vienu vecu mums vajag –, apmēram tā.

Neaizvainoja?

Mani vienmēr gribējuši aizvainot ar vecumu. Kad piedzima pirmais mazdēls, bija 43 gadi, laikam pēc vecmāmiņas vēl neizskatījos, taču Dailes teātrī to pastāvīgi atgādināja – vecmāmiņa, vecmāmiņa! Pa telefonu mēdzu teikt – te zvana vecmāmiņa, lai jau papriecājas. Tādas cilvēciskas spēlītes, mazās vājībiņas.

Kā kādā intervijā teica Ilze Jurkāne – gadiem nav ne vainas, tikai tās krunkas traucējot.

Man nepatīk daudz skatīties spogulī un sevi vērtēt, kad gatavojos izrādei un veidoju tēlu. Uz skatuves ir labi – uzliek grimu, labas gaismas un grumbas neredz. Un manas krunkas taču ir mana bagātība! Varbūt par to nemaz nav vērts runāt, jo tas ir tik dabiski.

Ja tik daudzas par to nekreņķētos, varētu nerunāt. Kā sevi uzturat formā?

No rītiem, ja ir laiks, 45 minūtes vingroju. Zinu sava ķermeņa problēmas, kur kas ķeras un paliek stīvs, ja neko nedaru.

Pirms padsmit gadiem kāds dakteris, kurš gribēja man ieoperēt plastmasas skriemeļus, prognozēja, ka drīz es nevarēšot noliekties un pacelt kaut vai papīriņu no zemes. Vainīgi bija kakla skriemeļi, tomēr iztiku bez operācijas, turot sevi tonusā ar vingrošanu, masāžu un manuālo terapeitu, lai nevajadzētu sēdēt ratiņkrēslā. Domāju, ka man lielākoties kaitēja psiholoģiskais sasprindzinājums, tāpēc vairāk vajag visam teikt – jā.

Kā to saprast?

Ne tikai jaunībā, bet arī vidējā mūža periodā liekas, ka daudz kas nenotiek kā gribētos, veidojas pretruna starp vēlmēm un īstenību, un tā rada problēmas ne tikai galvā, bet arī ķermenī. Grūtākais laiks sievietes dzīvē ir ap 50 gadiem, fizioloģiski tas ir pārejas posms, ko salīdzinu ar jauniešu pubertātes laiku. Rozālija lugā arī par to runā.

Lugas finālā Rozālija lemta nāvei, esat par to domājusi?

Cik skaisti mirt, ja tavā nāvē dzīvos mīla mūžam. Romantiski un patiesi. Tīrons laikam teiktu, ka skan ļoti banāli, bet tas ir Rainis.

Par nāvi domāju, kopš vien sevi atceros. Bērnībā gribējās nomirt, kad kāds mani apvainoja. Arī vēlāk, pat divdesmit gadu vecumā bija tādi pārdzīvojumi, kad likās, ka nevienam neesi vajadzīgs un labāk ir aiziet. Toreiz kā jau daudzi jaunībā vairāk prasīju no citiem un uzskatīju, ka viņi man nedod to, ko esmu pelnījusi.

Kas ar gadiem mainās?

Nāk atskārsme, ka ne jau tā pasaule ir iekārtota. Katram pašam jātiek galā ar sevi un jārod enerģija, kas dota no providences, bet kuru tu apslāpē ar prāta konstrukcijām, aplamu dzīves uztveri, ka svarīgākā ir karjera, labklājība un cilvēka vērtību nosaka apkārtējo attieksme. Principā tas viss nav būtiski.

Katram jādzīvo sava dzīve, kas lielākoties atkarīga no tā, kā tu izturies pret otru, ko tu dod, nevis, ko tev dod.

Dot ir daudz patīkamāk nekā saņemt, un aktierim vislielāko prieku sagādā apziņa, ka viņš spējis iepriecināt skatītāju.

Un mīlestība jūsu dzīvē?

To jau arī ar laiku saproti, ka daudz svarīgāk ir mīlēt, nevis būt mīlētai.

Nu gribas taču būt arī mīlētai.

Ja būsi savā mīlestībā nesavtīga, tiksi mīlēta. Tā ir mana šā brīža dzīves atskārsme.

Vai jums kā sievietei ir saprotama Rozālijas mīlestība pret gados jaunāku vīrieti?

Ir saprotama un, paldies Dievam, man tā nebeidzās traģiski. Mums bija vairāk nekā desmit gadu starpība – tāda dzīves apliecinoša pieredze, kas aktierim palīdz izdzīvot pēc iespējas plašāku jūtu spektru.

Nokļūšana Alvja Hermaņa trupā ir jūsu karjeras lielā veiksme?

Kā aktrise varu būt pateicīga liktenim, ka esmu pie tāda mēroga režisora kā Alvis. Kā cilvēks – never knows (nekad nevar zināt – tulkojumā no angļu valodas – I.P.).

Kādu iespaidu atstāj skatuves tēli, kuros iejūtaties?

Blakus esošie cilvēki noteikti izjūt, ka ar mani kaut kas notiek citādi, kad esmu lomā. Pašu vairāk saista izzinošais materiāls, piemēram, ar “Marķīzi de Sadu” uzzināju tās autora Jukio Mišima dzīvesstāstu, kad iestudējām “Kaiju”, pētīju Čehova laika aktrišu dzīvi un režisoru darbošanās apstākļus. Izpētes process teātrī ir visinteresantākais, jo bagātina un dod zināšanu slāni, kas palīdz veidot tēlu.

“Apmānītajā” ar režisoru daudz diskutējām par Tomasu Mannu un pasaules vēsturi. Tās bija kā viņa lekcijas, sākot no Bībeles un beidzot līdz pagājuša gadsimta 30. gadiem ar kultūras maiņu starpkaru periodā.

“Latviešu stāstos” izvēlējāties stāstīt par apkopēju Lidiju. Tā jau saka – vai katra cilvēka dzīve ir romāna vērta.

Mēdz būt piesardzīgie cilvēki, kas cenšas dzīvot ļoti pareizi, citos sāk redzēt nepareizo un tā arī neļaujas dzīvei. Par viņiem romānu būtu grūtāk uzrakstīt.

Esat ļāvusies dzīvei?

Var būt, ka esmu, varbūt ne vienmēr sfērās, kur vajadzētu, taču nevarētu teikt, ka man bijusi neinteresanta dzīve.

Romānu varētu uzrakstīt?

Domāju, ka – jā.

Galerijas nosaukums

 

Regīna Razuma

Aktrise

Mācījusies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas horeogrāfijas nodaļā un Rīgas kinostudijas Tautas kinoaktieru studijā.

Skatuves gaitas sākusi 1968. gadā kā deju ansambļa “Daile” dejotāja.

Strādājusi Dailes teātrī.

No 1993. gada – Jaunā Rīgas teātra aktrise.

Filmējusies vairāk nekā 35 kinolomās Latvijā un citās valstīs veidotās kinofilmās, kā arī trīs televīzijas uzvedumos.

2007. gadā “Lielā Kristapa” balvas laureāte par otrā plāna lomu filmā “Rūgtais vīns”.

2009. gadā “Spēlmaņu nakts” balvas laureāte par otrā plāna lomu izrādē “Bračkas”.

Ģimenē dēls Rems, vecmāmiņa trīs mazdēliem.

LA.lv