Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
6. decembris, 2013
Drukāt

Neesmu stiprs, vienkārši ticu
. Saruna ar Rūdolfu Plēpi (7)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Kaķītis, poļu čekists, izvadītājs – šādās trīs lomās pašlaik darbojas izcilais un tautā iemīļotais aktieris RŪDOLFS PLĒPIS. Izrāde “Kaķīša dzirnavas” notiek “Splendid Palace” Mazajā zālē, “Nirnberga. 2013” – Daugavpils teātrī, bet “Ugunsgrēks”, kā saka, plosās televīzijā. Kā klājas aktierim, kuram viss ir pa spēkam – gan lomas, gan arī dzīve?

“Kāpēc tu pagriezi galvu?”


– Jauniestudējumā “Nirnberga. 2013” poļu dramaturgs aplūko cilvēka un varas attiecības vai tiešāk – veca pulkveža grēksūdzi. Vai par to ir vērts runāt Latvijā? 


– Tas ir būtiski visās postpadomju zemēs. Bijušo čekas pulkvedi Stefanu grauž sirdsapziņa, ka ir nogalinājis savu draugu. Jaunos gados vēl šķiet, ka pagātne norims, bet, gadiem ritot, izrādās, ka tā sāk spiest arvien vairāk. Un tad viņš grib tiesas spriedumu sev. Tādi cilvēki jau ir ļoti reti, visi dzīvo, cepuri kuldami. Kurš no mūsu čekistiem ir izsūdzējis savus grēkus? Vienīgi bijušais LKP CK 1. sekretārs Jānis Vagris publiski atvainojās savai tautai. Savulaik Gunārs Priede mēģināja par šīm tēmām runāt, protams, ļoti delikāti savās lugās “Ugunskurs lejā pie stacijas”, “Sniegotie kalni”, “Smaržo sēnes”. Tagad esam tādā kā apātijā iegrimuši. Izrādes beigās var noprast, ka Stefanu aicina uz medībām, un tur viņš iet bojā, tātad sistēma darbojas joprojām.

– Kā jums pašam patīk izvadītāja Antona loma TV seriālā “Ugunsgrēks”?


– Man nav televizora, kad sākās dekoderi, nolēmu, ka tos nepirkšu. Pa kuru laiku es televīzijā spaidīšu tos piecdesmit kanālus? Labāk mūziku klausos. Bet, kas jauns pasaulē, uzzinu pa radio. “Ugunsgrēka” fragmentus apskatījos internetā. Ar tiem seriāliem ir tā – kāpēc meksikāņi un venecuēlieši var uzņemt seriālus , bet mēs – ne? Un kāpēc pēkšņi seriāli ir tik šausmīgi jākritizē? Tie taču nav nopietni domāti. Ļoti liels prieks tikties ar televīzijas kolēģiem, ar daudzu teātru aktieriem. Arī “Kaķīša dzirnavās”, ko spēlējam “Splendid Palace” Mazajā zālē, sastopu amata brāļus un māsas.

– Esat aktieris ar gandrīz 50 gadu pieredzi, kāda ir galvenā atšķirība starp teātri tolaik un tagad?


– Atšķirīga ir pieeja darbam. Kā Šapiro teica – mēs mēģināsim tikmēr, kamēr tā izrāde būs gatava. Tagad tas nav iespējams, klupdami krizdami, bet tai izrādei jānotiek. Un tad ir tāds attaisnojošs teiciens – nu nekas, gan iespēlēsies. Es saku – mīļie, neko nevar iespēlēt, ja tas nav nostrādāts, ja tas nav noslīpēts. Šapiro strādāja līdz galvas pagriezienam. Viņš jautāja – kāpēc tu pagriezi galvu? Atbildu – tiešām nezinu. Nu tad negriez to galvu!

– Vai, kāds smalkums ir bijis!


– Jā, reiz Šapiro ar Arni Līcīti un Maiju Apini mēģināja Mašas un Veršiņina dialogu no “Trim māsām” visu dienu. Un mēs, pārējie aktieri, sēdējām kafejnīcā. Viņš negāja uz priekšu, kamēr šī aina nebija samēģināta. Kaut ko tādu tagad pat iedomāties nevaru. Tagad labi, ja tu tekstu zini, tagad viss ir garām ejošs un garāmskrejošs.

Žēl, ka jaunie kolēģi desmit gadus strādā teātrī – smuki, jauni, nodziedājuši, nolēkājuši… un skatītāji jautā – kas tas tāds, kas tā tāda?

– Jūs domājot, ka tā ir režisoru vaina?


– Protams, vispirms režisora. Es varu piedzimt kā ģēnijs, bet, ja ar mani nestrādā…Reizēm ieeju teātrī, jaunie sēž, galvas saķēruši. Nu viņi jau jūt, ka kaut kas nav labi – viena izrāde pēc otras, viena pēc otras…Tā steiga un paviršība jau ir visur. Jaunietis pirmo reizi iedziedas, un jau ir zvaigzne. Viņš pat nezina, kas ir elpa, diafragma, bet jau ir zvaigzne. Tas skumdina.

“Buratīno” un slepkavība “Ziemeļblāzmā”


– No mazām dienām esat gribējis būt aktieris. Vai tas nāk no bērna sapņu pasaules vai vecākiem…


– Man bija trīspadsmit, kad mamma nomira. Tā arī nedabūju ar viņu izrunāties. Bet tolaik, kad mamma mani gaidīja, viņa bija statiste Operā. Varbūt tā es vēl pirms dzimšanas esmu ietekmējies. Mamma ļoti skatījās filmas, krāja “Rīgas kinoekrānus”, viņas mīļākais aktieris bija Žerārs Filips, viņa bilde bija mammai pie gultas līdz pēdējam brīdim.

– Kāpēc tad jums ielika Rūdolfu vārdā, nevis Žerāru?


– Rūdolfs ir manas vecāsmātes brālis, kurš gāja bojā uz cara lielākā karakuģa “Pallada”. Man ir foto – tāds ūsains jūrnieks. Nu ja, maniem vecākiem nebija ne laika, ne rocības mani kaut kur vest. Pats aizgāju pie Birutas Vizickas uz Bērnu kultūras namu Lāčplēša ielā. Tad īsu brīdi Pionieru pils teātrī. Un bērnu studijā Mazajā ģildē, ko vadīja Māra Priede, Vijas Artmanes kursabiedrene. Man patika spēlēt un man tā liekas, ka mani dieviņš vadīja.

– Bet kāpēc vispirms mācījāties par režisoru?


– Kad nomira mamma, bija šoks, nezināju, kur likties. Sāku darboties Jaunatnes teātra skolēnu aktīvā. Un tur guvu mazliet miera. Mācījos Rīgas 2. vidusskolā 9. klasē, un maijā, kad notiek atzīmju likšana, ar teātri aizbraucu “Buratīno” viesizrādēs. Pa to laiku ļoti stingrā matemātikas skolotāja Tīruma man bija salikusi divniekus. Tas nozīmēja vai nu vasaras darbus, vai palikšanu uz otru gadu. Braucu pie Tīrumas uz Mārupi, bet nekādi nevarēju atrast, kur viņa dzīvo. Sāka līt, kāpu autobusā, braucu atpakaļ un izņēmu dokumentus no skolas. Un tad pēkšņi redzu afišu – uzņemšana Kultūras darbinieku tehnikumā režijas nodaļā. Iestājos, nomācījos četrus gadus un kļuvu par klubu darbinieku ar režijas izglītību. Sāku strādāt par direktora vietnieku kultūras namā “Ziemeļblāzma”.

– Feini!


– Kā tad! Kad manas dežūras laikā notika divas slepkavības (es vēl pēdējam nelaimīgajam, kuru tualetē piekāva līdz nāvei, brūces ar ūdeņraža pārskābi aptīrīju), mani sāka vazāt pa tiesām. Un, paldies Dievam, ka man bija armijā jāiet, atkrita gan tiesu sēdes, un tā armija nosedza atstrādājamos tehnikuma gadus. (Smejas.)

– Kā jums ir gājis! Dzīve kā teātra izrāde!


– Jā, iedomājieties – es priecājos, ka mani paņem armijā! Nodienēju Gvardeiskā seržantu skolā. Armijnieki domāja, ja jau ir vidējā speciālā izglītība, tad esi gudrs. Viņiem vienalga, ka esmu kaut kāds režisoriņš, pa taisno uz seržantu skolu, mežā iekšā, pusgadu mācījos par sakarnieku. Un atkal ļoti laimīgi – turpināt dienestu neaizsūtīja uz tālajiem ziemeļiem, bet gan Rīgu. Kamēr dienēju, nomira arī mans paps un omīte. Un es iznācu pa armijas vārtiem, visi dienesta biedri tā priecājas, bet es stāvu un man nekā nav. Nu labi, es esmu brīvs, bet tas arī viss. Un atkal – Dievs ir! Eju pa Lāčplēša ielu, skatos – sludinājums, ka Jaunatnes teātris uzņem aktieru kursu. Tā līdz šim nebija bijis – vesels kurss kādam teātrim. Iestājos. Pa armijas laiku vidusskolas zināšanas bija izbirušas, tāpēc eksāmenos dabūju trijniekus. Labi, esmu iekšā, bet stipendijas man nav. Un atkal, satiekos ar savu bērnības draugu Andri Libertu, kurš strādā restorānā “Ruse” par direktora vietnieku, viņš aicina – nāc par māksliniecisko noformētāju. Un tā nu visus studiju gadus pa naktīm braucu uz restorānu “Ruse”, noformēju sienas avīzes un dienās lekcijās gulēju. Bet varēju izdzīvot. Redz, kā Dievs atkal pavēra…

Karalis Līrs, Hamlets un dullais barons Bunduls


– Vai atceraties mirkli, kad sevi sākāt apzināties kā aktieri?


– Jā, tas bija pēc desmit teātrī nospēlētiem gadiem. Gunāra Priedes “Sniegotie kalni” izrādē par Ķīnas kultūras revolūciju. Es sāku saprast, kas ir partneris. Mums ar Maiju Apini bija mēmā aina, kur es pēc desmit gadiem atgriežos no koncentrācijas nometnes. Man kājās bija filca čībiņas, soļus nevarēja dzirdēt. Maija skatuves priekšplānā cērt žagariņus, es tuvojos no mugurpuses. Maija nevar mani dzirdēt nākam, bet viņai sāk drebēt pleci. Kad viņa pagriezās, mēs abi …viss, neviena vārda… Tā bija pirmā reize, kad Šapiro teica – šito ainu mēs vairs nemēģināsim. Tad es sapratu, ka ir lietas, ko nevar ne izskaidrot, ne pastāstīt. Kad tu ar kaut ko tādu sastopies uz skatuves, tad ir tas brīnums, kāpēc teātris ir dzīvs. Man tiešām ir laimējies, ir bijušas tik vērtīgas, lielas lomas.

– Karalis Līrs…


– Tā atkal bija nejaušība. Daudzi iesaka – vajag iet un cīnīties par lomām. Es domāju, pasarg Dievs, lai es ietu kādam piedāvāties! Karalis Līrs bija domāts Uldim Dumpim, bet viņš tolaik saslima. Man prātā nevarēja ienākt, ka spēlēšu karali Līru. Tāpat nenāca ne prātā, ka radio nospēlēšu Jāzepu. Tikai sapņot varēju. Un pēkšņi Harijs Gerhards man to piedāvāja. Tāpat ar Millera lugu “Ceļojošā komija gals”, lielisks aktieru ansamblis – Lolita Cauka, fantastiska aktrise, Normunds Laizāns, kurš līdz tam tikai skaistus pleibojus bija spēlējis. Vairs nemēģinājām, bet dzīvojām. Teātra vadība pēkšņi ieraudzīja gan Lolitu Cauku, kurai pēc tam deva labas lomas, un Normunds “Indulī un Ārijā” nospēlēja Induli. Mihails Kublinskis redzēja viņos vairāk nekā citi režisori. Ir arī lietas mazliet ārpus saprašanas. Atkal pieminēšu Šapiro. Jaunatnes teātrī, spēlējot kopā ar Dinu Kupli, Uldi Pūcīti, Veru Singajevsku, Edgaru Liepiņu…pirmo reizi sajutu, ka režisors zina, ko aktieris izdarīs, kad pats aktieris vēl to nezina. Kas tam ticēs? Bet es to piedzīvoju!

– Miniet piemēru, lūdzu!


– “Neglītajā pīlēnā” un tajā faktā, ka Šapiro man iedalīja Hamleta lomu. Bet izjuka teātris un nenospēlēju Hamletu. Kolēģi jau smejas – Plēpis nenospēlēja Hamletu, toties nospēlēja baronu Bundulu. Bet vienalga “Dullais barons Bunduls” bija brīnišķīga izrāde, lai taču raksta, ko grib! Tādas lietas, kas nav izstāstāmas, bet tās rada to teātra burvību un noslēpumu.

Vectēvs mazmeitai


– Esmu lasījusi, ka audzināt savu mazmeitu Mariju. Vai esat pilna laika vectēvs? 


– Nē, esmu pensionārs, varu izbraukāt pie meitas un mazmeitas uz Pārdaugavu, arī mazo visur kur vest. Jo meita Viktorija grib dziedāt, tad jau ir jāpalīdz. Un labi, ka esmu. Arī mūsu meitas savulaik izaudzināja sievas tante Elza. Mēs ar sievu strādājām, es teātrī, sieva – “Jūras pērlē” varietē. Paldies Elzas tantei, varējām normāli strādāt. Nesaprotu, kā tagad jaunie var tikt galā bez vecākiem?

– Un ko dara jūsu otra meita?


– Astra Skotijā ar izcilību beidza mākslas koledžu, viņa ir profesionāla fotogrāfe, praktizējās Parīzē un Berlīnē. Protams, ka viņa grib mājās, bet kam Latvijā ir vajadzīgs mākslas fotogrāfs? Nupat biju pie Astras un mazdēla Ernesta Edinburgā. Znota mamma pirmā uz turieni aizbrauca, mūžu bija nomocījusies Rīgā ēstuves trauku mazgātavā tvaikā un karstumā kā tādā ellītē. Skotijā znota mamma strādā viesnīcā par apteksni un dažu gadu laikā valsts viņai piešķīra trīsistabu dzīvokli. Kad to rajonu nojauca, valsts viņai piešķīra vēl lepnāku dzīvokli. Kāda atpakaļ braukšana? Latvijā svētkos naudu šaujam gaisā, bet Bērnu slimnīcai nevar izremontēt vienu nodaļu. Kā senajā Romā – dodiet tautai maizi un izpriecas. Un cilvēki sāk domāt, ka viņi arī tā var, kā uzvedas mūsu varas vīri.

– Ir ziņas, ka rakstāt grāmatu…


– Jā, par maniem kursabiedriem. Alda Krastiņa, Ivars Brakovskis, Guntis Skrastiņš, Ilga Tomase, Inta Bankoviča, Aldis Kusiņš, Enriko Avots, Maija Eglīte… Tagad jau vairs nav nozīmes rakstīt par izrādēm, ko spēlējām, par lomām, kas tās vairs atceras. Rakstīšu par to, kā mums ir gājis pēc Jaunatnes teātra likvidēšanas.

Kādreiz Imants Skrastiņš pēc savas 50 gadu jubilejas teica – es vairs negribu spēlēt teātri. Es teicu – Imant, nu ko tu runā… Es tagad pilnīgi viņu saprotu, pienāk brīdis, kad nevis pietiek, bet ir noplacis tas jaunības maksimālisms un tā gribēšana būt apritē. Tā jau tagad saka – es neesmu apritē, šausmas, kas tagad būs! (Smejas.)

– Cik labi, ka jūs tādu līdzsvaru varat saglabāt…


– Varbūt tāpēc, ka esmu gājis, kā saka, caur uguni un ūdeni. Varbūt, ka visa tā dzeltenā prese ir mani spēcinājusi. Tas laikam padara cilvēku stiprāku, paldies Dievam!

– Kā ir dzīvot ar tik plānu ādiņu?


– Visvairāk mani traucē sadzīve. Es varu koncentrēties un pārdzīvot nopietnas lietas. Bet nejēdzības un muļķības gan tracina. Saņemu paziņojumu, ka jāmaina dekoders, nezinu, kāpēc. Bet, labi, aizeju, apmainu. Pēc diviem mēnešiem atkal paziņojums – atdodiet dekoderu, ko jūs neesat nodevis. Labi, ka kvīti biju saglabājis. Eju uz “Lattelecom”, tas pats puisītis, kas dekoderu apmainīja. Neviena vārda neatbildēja, un ja nu man nebūtu lapiņa saglabājusies! Nerunājot par atvainošanos. Ko nu par tādām lietām! Otrs gadījums – sūtu vēstuli Astrai uz Skotiju, zinu, ka jālīmē marka par 60 santīmiem. Biju ielicis fotogrāfijas, tālab meitenei pastā jautāju, cik santīmu vēl jāpiemaksā. Viņa ar atsvešinātu skatienu saka – lats. Kāds lats? Viņa pamato, jo tā nav Eiropas Savienība. Pat nezina, kur atrodas Skotija! Kad noskaidrojām, bija jāpiemaksā seši santīmi. Nomet nu visu šito, ieejot teātrī!

– Kad sanāk paklupt, pie kā pieķeraties, lai celtos? Vai arī pats esat tik stiprs…


– Nē, es neesmu stiprs, es vienkārši ticu, ka… Man ļoti patika vienā sprediķī dzirdētais – Dievs nevis soda, bet disciplinē. Kristījāmies kopā ar meitām, un tad mācītājs Juris Rubenis teica: tagad gaidi, kad sātans sāks šaut uz tevi. Ļoti interesants teiciens, jā, un pilnīgi jūtu, ka tevi kārdina un velk… Es tomēr ticu, ka ir kāds, kas tevi vada. Man lielāku komplimentu nevajag, kad, satiekoties uz ielas, man jautā – tu vēl dzīvs? Saku – jā, esmu dzīvs. (Smejas.)

Rūdolfs Plēpis, aktieris un režisors


Dzimis 1950. gada 17. septembrī

Mācījies Kultūras darbinieku tehnikumā (1966 – 1979), Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē (1972 – 1976)

1976 – 1992 – Jaunatnes teātra aktieris, līdz 1993. Jaunā Rīgas teātra aktieris

Strādājis arī Nacionālajā un Daugavpils teātrī

Filmējies vairāk nekā 20 filmās

Nozīmīgākās lomas: karalis Līrs “Karalis Līrs” (2006), Villijs Lomens “Ceļojošā komija gals” (1998), Ābrams “Skroderdienas Silmačos” (1991 un 1976), “Dullais barons Bunduls” (1995)

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Jauki jau, ka starp dzeršanas posmiem čaklākie žurnālisti pagūst saķert Plēpi, lai no viņa atkal
    padzirdētu kārtējo grēksūdzi un kārtējo apņemšanos kāpt kalnā visaugstākajā…
    Vai dzeršanas katastrofa ir lielais žurnālistu bonuss, lai “mākslinieks” tiktu gadiem intervēts?

  2. Jauki, ka šim aktierim ar 50 gadu pieredzi piemīt tā trakā dzeršanas liga. Ja tās nebūtu, tad droši vien viņš presi nemaz tā neinteresētu, vai ne?

  3. Savu trako dzeršanas kāri un tās it kā likvidēšanu žurnālisti un pats aktieris izmanto gandrīz bez pauzēm.
    Tāpēc arī patiesi apnicīgs kļūst visi mūsu izdevumi.

  4. Mūsu plašsaziņas līdzekļiem ir viena nelaime – tie tiražē vienu un to pašu cilvēku dzīves izklāstus. Ja nav Agneses Zeltiņas, Rēzijas Kalniņas vai tml. dāmu regulārie stāsti un stāstiņi, tad ir Rūdolfs Plēpis. Vienas un tās pašas personas klejo no viena žurnāla uz citu. Nu cik var!?

  5. Ne nekādi nesanāk tā “gandrīz 50 gadu pieredze”, ja mācības Plēpis beidzis 1976. gadā…

  6. Mīļš, mīļš cilvēks….:)

Draugiem Facebook Twitter Google+