Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
8. marts, 2016
Drukāt

Dzīve Nekurienē

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Ivetas Vaivodes un Artura Riņķa kopizstādē "Ceļojums uz Nekurieni" tos dažus objektus, kas nākuši no "Nekurienes vidus", tikai nosacīti var klasificēt kā automašīnu, ģitāru, šaujamieroci...

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 10. aprīlim apskatāma Ivetas Vaivodes un Artura Riņķa kopizstāde “Ceļojums uz Nekurieni”.

Nonsenss jeb aplamība vai vienkārši muļķība ir mūsu dzīves būtiska sastāvdaļa neatkarīgi no tā, vai kāds to pamana vai ne. To īpaši bieži novērojam teikumos, runās, taču arī vesels mākslas darbs var sastāvēt no vienīgiem nonsensiem. Absurds, jūs teiksiet. Varbūt. Bet, lai pārliecinātos, ka arī aplams var būt patiess un ka nonsenss ir nevis bezjēdzība, bet bezgalīgu interpretāciju pārpilnība, noteikti jādodas uz Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, kur notiek Artura Riņķa un Ivetas Vaivodes kopizstāde “Ceļojums uz Nekurieni”.

Plašai publikai Artura Riņķa vārds lielākoties atmiņā raisa asociācijas ar kinētisko mākslu un tās avangarda lomu padomju periodā 60. – 70. gados. Nefunkcionāli, utopiski priekšmeti, kuros kustības ideja, krāsu un skaņu vibrācija bija galvenie izteiksmes līdzekļi, protams, no padomju viedokļa bija ideoloģiski kaitīga parādība, bet tajā pašā laikā atraktīvi ilustrēja lozungu par mākslas, dzīves, zinātnes un tehnikas satuvināšanos. Arturs Riņķis, piemēram, savos objektos un kinētiskajās gleznās savienoja dabas formu dinamiku un lielpilsētas dzīves sajūtu, aizstājot dizaina daudzfunkcionalitāti ar mākslas tēlainību un daudznozīmību.

Šī savstarpējā zinātnes, mākslas un dabas sasaiste kļuva vēl izteiktāka Artura Riņķa daiļrades nākamajā periodā, kad mākslinieks sāka veidot savu mākslas dārzu “Nekurienes vidū” – kā viņš pats to sauc, “speciāli radītu mākslas vidi ar psihorelaksējošu, meditatīvu ievirzi”. Mākslas darbi šajā alternatīvajā vidē iepazīstina skatītājus ar savu pasauli nevis verbāli, bet ar krāsām, gaismu un skaņu, atbrīvojot no negatīvā, no adrenalīna un dvēseles nemiera, kas uzkrājies stresa pārpilnajā pasaulē.

Mākslas darbi dārzā ir dažādi, bet tie visi veido vienotu kopumu, kurā iekodētie dabas ritmi saskaņoti ar esošo dabas vidi – zvaigžņoto debesi, mežu un pļavas zāli, ar smaržām un pat ar gaisa temperatūru. Tas viss maigi apņem skatītāju un ieved bezgalīgas fantāzijas pilnā nereālā realitātē, kurā kopā ar Arturu Riņķi valda viņa mūzas – zināšanas, nejaušība, intuīcija un spēle.

Daļu no šīs fantāzijas šobrīd var apskatīt izstādē. Tie ir daži objekti, kas nākuši no “Nekurienes vidus” un kurus tikai nosacīti var klasificēt kā automašīnu, ģitāru, šaujamo ieroci utt., jo ārēja līdzība ar mūsu pasaules priekšmetiem tikai vēl vairāk padziļina to noslēpumu. Šos artefaktus var aplūkot stundām ilgi, mēģinot saprast, kā un kāpēc tie veidoti vai, iespējams, radušies paši, bez cilvēka iesaistīšanās. Bet tik un tā atbilde paliek nesasniedzama un var tikai apbrīnot nejaušības un spontanitātes spēku, kas radījusi šīs ideālās formas.

Tomēr vairāk par Artura Riņķa mākslas dārzu mums var pavēstīt Ivetas Vaivodes fotogrāfijas, kurās viņa vairāku gadu garumā fiksēja to, kam pati bijusi lieciniece. Svarīgi atcerēties, ka viss, kas attēlots krāšņās lielformāta bildēs, nav inscenējums, bet dokumentāli kadri no pašas “Nekurienes vidū”. Iedomājieties, ka jums izdevies saņemt atļauju no Trakā Cepurnieka, Baltā Truša vai pat pašas Sarkanās Karalienes pafotografēt Brīnumzemē. Ko jūs darīsiet? Jums tāpat kā savulaik Alisei vajadzēs ierasties šajā valstī caur truša alu un kļūt par šīs pasakas sastāvdaļu. Un tad, neskatoties uz apņēmību iemūžināt ieraudzīto, jūs jau kā fantāzijas sastāvdaļa spēsiet radīt tikai fantāzijas. Līdzīgā situācijā nonāca arī Iveta, kura uzkāpa uz skatuves kā fotogrāfe, bet sapratusi, ka, lai ieraudzītu, kas notiek apkārt, jākļūst par lugas varoni, kļuva par Nekurienes princesi Blanku.

Tā viņa baltā kleitā, neizlaižot fotokameru, kopā ar augsta ranga starpgalaktisko ierēdni Ordo jeb Arturu Riņķi sagaida medūzveidīgas, pieneņu pūkām līdzīgas būtnes, vārdā erbi, no citas dimensijas, lai telepātiski saņemtu no tām dziesmu. Tas viss un daudz kas cits tiek iemūžināts viņas fotogrāfijās. Varbūt šis stāsts izklausītos pēc visdraņķīgākā fantasy parauga, tomēr viena lieta ir abstraktā fantāzija, bet pavisam cita – tās īstenošanās telpā, kur katra dzīves sekunde ir apzināti spontāna un balansē uz robežas starp performanci un viena aktiera teātri. Ivetas Vaivodes piedzīvojums bija tikai īss brīdis, gaistošs sapnis “Nekurienes vidū”. Toties, pateicoties tam, mēs varam ieraudzīt skaistu, utopisku pasauli, savdabīgu postindustriālu fantāziju par nākotni, kura top, māksliniekam strādājot plecu pie pleca ar dabu. Netālu no Sabiles Arturs Riņķis rada savu pasauli ar saviem nepretrunīgiem likumiem, jo tā ir absolūti absurda. Fotogrāfe Iveta Vaivode atklāj šo pasauli, ienāk tajā un vēlas to parādīt, viņa it kā norāda – paskaties tur! Bet skatītājs stāv izbrīnīts, domājot, kāda tam visam ir jēga. Diemžēl nekāda, jo jēgas vietā mākslinieks izvēlējies bezjēdzību kā daudz ietilpīgāku un patiesāku dabas modeli. Tomēr, ja pieņemsim, ka vārdi nozīmē vairāk, nekā uzskatām, lietojot tos ikdienā, un ja tēliem piemīt neierobežota daudznozīmība un tāpēc arī jebkurš mākslas darbs nozīmē vairāk nekā tikai tas, ko gribēja pateikt autors, tad sanāks, ka pareiza un apsveicama ir jebkura mūsu interpretācija, jo tā padara mākslas darbu pilnvērtīgāku, bet mūs pietuvina tai truša alai, aiz kuras sākas Artura Riņķa pasaule.

 

Uzziņa

IVETA VAIVODE

Viena no pazīstamākajām latviešu fotogrāfēm.

Studējusi Bornmutas Mākslas institūtā (Lielbritānija), patlaban iegūst maģistra grādu Ālto universitātē Helsinkos (Somija).

Mākslinieces pēdējā fotogrāfiju sērija “Klēpis” guvusi vairākus starptautiskus apbalvojumus – “CO Berlin Talents 2014”, “Burn Magazine” stipendiju, kā arī nominācijas pasaules nozīmīgākajos fotokonkursos “Sony Word Photography Award” un “Leica Oscar Barnack Award”.

ARTURS RIŅĶIS

Dizainers un mākslinieks, 1974. gadā absolvējis LMA Dizaina (rūpnieciskās mākslas) nodaļu.

Izstādēs piedalās kopš 1976. gada; 1978. gadā kopā ar Valdi Celmu un Anduli Krūmiņu bijis viens no trim leģendārās izstādes “Forma. Krāsa. Dinamika” autoriem. Tā bija pirmā izstāde PSRS vēsturē, kas pilnībā veltīta kinētiskajai mākslai.

1996. gadā izveidojis kinētiskās mākslas dārzu “Nekurienes vidū” savā lauku īpašumā Talsu novadā.

 

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+