Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
8. novembris, 2013
Drukāt

Dzīve tīrrakstā. 
Ojāram Vācietim – 80
 (3)

Foto: No privātā arhīvaFoto: No privātā arhīva

Ir cilvēki – bākas. Viņi vienkārši ir. Ir un izstaro gaismu. Rāda virzienu. Rada drošības sajūtu. Ikreiz, kad kāds no viņiem pārceļas pāri laika jūrai mūžībā, mēs klusībā saskatāmies: kā dzīvosim tālāk? Tā bija, kad aizgāja Ojārs, vēlāk Vizma un Māris, pagājušajā pavasarī – Ludmila, šajā – Imants.

Taču cilvēkiem bākām piemīt vēl kāda īpašība: viņiem aizejot, gaisma nepazūd. Viņu manuskripti deg – deg mūsu sirdīs un asinsritē.

Pirms dažām dienām kārtoju Ojāra dzejas burtnīcas. Jau kuro reizi apbrīnā un bijībā, un neizteicamā klusā priekā uzlūkoju viņa rokrakstus. Pirmo gadu burtnīcās vēl var atrast dažus svītrojumus, pēdējo gadu manuskriptos – neviena labojuma. Neviena paša. Viss uzreiz tīrrakstā.

Ludmila reiz atcerējās epizodi: “Rīts. 9.20. Kaut ko daru virtuvē. Ieskrien Ojārs, acis tādas, it kā suņu ķērāji dzītos viņam pakaļ. – Es uzrakstīju piecus dzejoļus. Tad pats nobijos un aizmuku no galda. – Piecus dzejoļus pa stundu? – Ņem drusku vairāk. Teiksim, stundu un piecas minūtes. Tomēr galva reibst.”

Ojārs pats reiz telefona sarunā par savu dzejas pierakstu teica: “Tas iznāk tik dabiski, ka es ar loģiku negribu neko labot. Es to daru, kā nātre aug.”

Un tad ir tā, it kā cauri laikam mūžība ielūkotos mums acīs. Ojāra burtnīcas esmu nodēvējusi par viņa komandējuma atskaitēm. Tās nav sacerētas, tā ir viņa dzīves dokumentācija, sirds dzīves dokumentācija. Un tā atklāj mums kādu gluži vienkāršu patiesību: šo dzīvi nevar izārdīt un pāradīt, pārradīt. Nevar patīt atpakaļ, pārfilmēt un pārmontēt, nevar pārrakstīt. Ir iedegti visi zvaigznāji, miglāji un visas saules. Notiek tiešraide, un viss, ko mēs te esam darījuši, runājuši un domājuši, uz mūžu mūžiem būs un paliks tas, ko mēs te esam darījuši, runājuši un domājuši. Melnrakstam papīrs netiek izsniegts.

Eseja nolasīta šā gada 29. aprīlī Ojāra Vācieša muzejā izstādes “Dzejas dižkoki” atklāšanā

OJĀRS VĀCIETIS


Veca karte


Man jāskatās tai laikā,

kad manis vēl nebija,

caur bieziem krūmiem jālaužas,

kur šodien asfalti,

un upes jāpārpeld,

kas sen jau zudušas.

Dzīvs nedrīkst nezināt

pats savu

dzīvošanas ātrumu.

Man steigas izģērētai ādai

jāatdabū jutība,

man trokšņu kontuzētai ausij

jāatdabū dzirdība,

lai simtiem gadu vecas

nātres kož

un ozoldobumā

simts gadu vecas bites skan.

Visu var aizsegt

viena pati šodiena,

es tāpēc vecas kartes dievinu,

jo, tikai liekot

kontūru uz kontūras,

top laika svētbilde

un laika fotogrāfija.

Sāk pulsēt upju

sen pārtrūkušās dzīsliņas,

un smiltis nopurina nost

no sevis pilskalni.

Es skatos tajā laikā,

kad vēl manis nebija,

lai redzētu to laiku,

kurā manis nebūs vairs.

Balss


Balss visugaišā un vispārākā,

balss sudrabums un vārdu zelts –

ko tu ar sudrabstangām ārā

no manām krūtīm sirdi velc?

Kur tu to manu sirdi liksi?

Vai spārnojumā ņemsi līdz?

Vai iemetīsi purva slīksnī,

lai tā par malduguni trīc?

Vai pārbursi par putnu labo

un gaisos palaidīsi tad,

lai tur es, tevis apsudrabots,

pār dzīvi skanētu tāpat?

Tu nevelc manu sirdi ārā,

es viņu izlaidīšu pats.

Balss visugaišā un vispārākā,

no kādām mūžībām tu nāc?

Divkauja


Šāviens ir izskanējis. Uzvarētājs ir aizgājis.

Uzvarētais ir aiznests. Bet asinis vēl ir zālē,

un varbūt man krūtīs ir dvēsele ielikta šķērsām,

bet es šajās asinīs saskatu uzvaras zīmi,

jo ne jau nu lodei dzīvi un dzīvību noteikt,

bet asinīm dzīvām vai mirušām – noteikti.

Kad kaujas lauku ar asinīm nolēja prūši

un kad sarkanā straumītē izdzisa pēdējais prūsis,

es, saprotams, redzu, ka tauta gājusi bojā,

bet pāri šim kaujas laukam milzu spārniem pland mūžība.

Man nav ilūziju, kas izmirs, kas paliks dzīvs,

bet, kad uz pasaules paliks vienīgas tautas asni,

tad tajos burbuļos, buntosies, elpos un dzīvos

visu sen, sen, sen mirušo tautu asinis.

* * *

Es laimes putnu noķēru,

ar gaismas acīm paskatījās viņš

uz mani –

un rokas paspruka…

Kā uguns bulta

cēlās augšup,

un dzīvu koku zaros

daudzkrāsaini mirguļoja

neesoša rasa.

Viņš tagad nokaltušā gobā sēd

un dzied pār mani,

un beigtai gobai saplaukst

daudzkrāsainas

lapas.

Un garāmgājējs,

nevarēdams saprast,

no kurienes līst

tāda augsta dziesma,

uz mani skatās

kā uz nešīszemes

parādību.

Tā visa nebūtu,

ja iespītējies

es laimes putnu

nepalaistu

vaļā.

11. novembrī pulksten 18 Ojāra Vācieša muzejā, O. Vācieša ielā 19, sarīkojums “Atkal Dzejnieka stunda”. Piedalās dzejnieks Jānis Peters, LTV režisore Mārīte Balode, aktieri Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš, mūziķi Jēkabs Nīmanis un Uģis Krišjānis.

29. novembrī pulksten 16 Māmuļas Baltajā zālē grāmatas “Dzīves dziesma sarkanā… Ojārs Vācietis un viņa laiks” atklāšanas svētki.

Līdz 30. novembrim Ojāra Vācieša muzejā skatāma Vācietim un Ziedonim veltīta izstāde “Dzejas dižkoki”.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Vēl kāds atceras labu dzeju, turpina interesēties, domā par parādu atdošanu visu mūžu sistam dzejniekam? Reti, toties mazliet cerīgi.

  2. Sirdssilti un izjusti, pieminot Ojāru Vācieti. Īpaši uzrunāja doma par dzīvi tīrrakstā: “Melnrakstam papīrs netiek izsniegts..”

Draugiem Facebook Twitter Google+