Foto – Matīss Markovskis

Dzīves anekdotes Valmieras Drāmas teātrī 0

Mārtiņa Eihes Valmieras teātrī iestudētās “Provinces anekdotes” ir vērīgs, noskaņu ziņā smalks darbs, kurā aiz šķietami kariķētajiem varoņiem un situācijām jūtama dziļa, intonācijas ziņā nedaudz rūgta ironija par dzīvi.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Aleksandra Vampilova lugu diptihs, ko veido divi satīriski viencēlieni – “Gadījums ar metranpāžu” un “Divdesmit minūtes ar eņģeli” –, runā par šķietami ikdienišķām situācijām, kuras neikdienišķas padara laika distance. Abos izrādes cēlienos darbība risinās ļoti konkrēti definētā laikā un telpā – 
pagājušā gadsimta 70. gados kādā provinces viesnīcā, kur ļoti pieticīgi iekārtotajos numuriņos dažādas “dzīves anekdotes” (vai varbūt – “dzīves drāmas”) risina atšķirīgie varoņi. Vide, kuru režisors uz Valmieras teātra Lielās zāles skatuves radījis kopā ar scenogrāfi Eviju Pintāni un kostīmu mākslinieci Sintiju Jēkabsoni, tik ļoti kontrastē ar mūsdienu krāsaino, tehnoloģizēto ikdienu, ka savā askētismā šķiet pat eksotiska.

Aizvadītajā teātra sezonā refleksijai par padomju laiku pievērsusies arī cita radošā komanda – režisors Dmitrijs Petrenko un dramaturģe Rasa Bugavičute –, kas sezonas sākumā skatītājiem piedāvāja doties ceļojumā uz pagātni Dailes teātra izrādē “Biedre Zariņa”. Kaut arī tematikas ziņā abi iestudējumi ir līdzīgi, tomēr principiāli atšķirīga ir tajos paustā filozofija – pirmajā gadījumā atgriešanās pagātnes kultūrtelpā tika uztverta gan kā komiskas, gan sentimentālas nostalģijas avots, bet Mārtiņa Eihes iestudējumā jūtama jau pavisam cita attieksme pret pagātnes laiktelpu. Valmieras teātra izrāde, kaut arī žanriski definēta kā komēdija, sevī slēpj daudz dziļāku idejisko slāni, būtībā runājot par kolektīvajām traumām, ko sabiedrībā atstājusi padomju laika pieredze.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šī tēma izrādē izvērsta ne tikai varoņu savstarpējās attiecībās, kurās dominējošais princips ir pakļaušanās sistēmai (lielākoties visi konflikti rodas, kad kāds no varoņiem uzvedas, runā vai domā “nepareizi”), bet arī pašā izrādes organizācijā. Ārēji pelēkā, askētiskā skatuves telpa jebkurā brīdī var transformēties – sienas izrādes laikā bieži pazūd un atkal parādās, varoņi telpā var ienākt vai iziet ne tikai caur durvīm, bet rodas iespaids, ka ar skatuves apgaismojuma palīdzību sienas pēkšņi var kļūt caurspīdīgas. Līdz ar to izrādē izdevies panākt grūti aprakstāmu atmosfēru, kur, no vienas puses, skatītājus izklaidē uz skatuves notiekošie “brīnumi”, bet, no otras puses, šausmina tajos ietvertā filozofija – viesnīcā, kur notiek izrādes darbība, sienām tik tiešām ir ausis, vēl vairāk – sienu praktiski pat nav, līdz ar to metafora par viesnīcu kā publisku telpu, kurā izzudušas tiesības uz cilvēka dzīves privātumu, tiek pacelta jau augstākā līmenī un piemērota padomju laiktelpai kā absolūtam “kolektivizācijas laikmetam”.

Izrādi par tiešām aizraujošu skatāmvielu padara trauslais traģikomiskais līdzsvars, kuru gan ne visiem aktieriem izdodas saglabāt vienādā mērā. ­Pārliecinoši rezignēti skumjo labdari svešinieku spēlē Januss Johansons, kopējā izrādes intonācijā iederīgs ir arī Kārlis Neimanis trokšņainā kaimiņa lomā. Tāpat no sižeta viedokļa nedaudz shematizētās lomas ar interesantām niansēm un vieglu pašironiju izdevies piepildīt aktrisei Ingai Siliņai. Otrajā cēlienā vispārēju jautrību sagādā Riharda Jakovela un Aigara Apiņa atveidotie varoņi, kuri gluži aizkustinoši cenšas pārdzīvot “otrās dienas rītu” un kuru prasme negribot iekulties nepatikšanās ir cilvēciski atpazīstama, kaut arī brīžiem “fizisko grūtību” demonstrēšana robežojas jau ar pašmērķīgu kariķēšanu. Mulsinoši uz kopējā fona izskatās Ilzes Lieckalniņas atveidotā bufetniece Marina – 
jo šķiet kā nejauši iemaldījusies no citā žanrā iestudētas izrādes.

Kaut arī no “skatāmības” viedokļa veiklāka šķiet izrādes otrā daļa, kas nedaudz pat atgādina tādu kā sadzīves pasaku (neticams notikums, pēc kura piedzīvošanas varoņi – un līdz ar to arī skatītāji – saņem zināmu devu morāles), konceptuālā ziņā būtiskāks ir pirmajā cēlienā izspēlētais viencēliens “Gadījums ar metranpāžu”. Šeit jūtama dramaturga Aleksandra Vampilova sarkastiskā attieksme gan pret varoņiem, gan pašu situāciju, kas, liekas, arī bijusi par iemeslu režisora interesei iestudēt tieši šo darbu.

Kā tipiskākais piemērs padomju dzīves (liekulīgajai) sistēmai rādīts Riharda Rudāka atveidotais viesnīcas administrators, kurš iesaistās šķietami nevainīgā konfliktā ar kādu viesnīcas apmeklētāju, taču, nejauši izdzirdējis, ka nepazīstamais viesis pārstāv neatšifrējamu (tātad noteikti svarīgu) profesiju un turklāt ir no Maskavas (!), nolemj simulēt ārprātu, lai atbrīvotos no jebkādas atbildības gadījumā, ja nelaipnā izturēšanās pret svešinieku varētu sagādāt kādas nepatikšanas. R. Rudāks administratoru Kalošinu atveido, varētu likties, nedaudz sabiezinātās krāsās, taču būtībā ļoti precīzi iemiesojot ideju par sistēmai pakļautu t. s. mazo cilvēku, kurš teju ekstāziski mēģina nodrošināt “kārtību”. Mūsdienās kanoniskais padomju sistēmas konflikts starp indivīdu un varu nolasās ar daudz lielāku atsvešinājumu, jo šķiet absurds, taču filozofiskā ziņā tik un tā liek aizdomāties par laikmeta ietekmi uz cilvēka ikdienu un dažādajām lomām, ko tajā spēlējam.

Reklāma
Reklāma

VĒRTĒJUMS


Režija: 4

Scenogrāfija: 4

Aktierspēle: 3

Maksimālais vērtējums – 5

Iestudējums “Provinces anekdotes” Valmieras Drāmas teātrī.


Pamatā divi krievu dramaturga Aleksandra Vampilova viencēlieni “Gadījums ar metranpāžu” un “Divdesmit minūtes ar eņģeli”.

Režisors Mārtiņš Eihe, scenogrāfe Evija Pintāne, kostīmu māksliniece Sintija Jēkabsone.

Lomās: Aigars Apinis, Rihards Jakovels, Januss Johansons, Ilze Lieckalniņa, Rihards Rudāks, Inga Siliņa, Kārlis Neimanis.

Izrāde nominēta 2013./2014. gada Latvijas teātru gada balvai “Spēlmaņu nakts” kategorijā “Gada debija vai jaunais skatuves mākslinieks” (Evija Pintāne par scenogrāfiju).

Vārds skatītājiem


Anna Šmite, pensionāre: “Pa šiem 23 Latvijas brīvvalsts gadiem bija jau aizmirsies, kā dzīvojām padomju iekārtā. 1969. gadu es atceros ļoti labi – gandrīz trīs stundas stāvējām rindā pēc viena baltmaizes klaipiņa… Nevienam par šo netaisnību sūdzēties nedrīkstēja. Ja kāds no rindā stāvētājiem atļāvās kādu anekdoti, kādu skarbāku vārdu veltīt iekārtai, tas ilgi pēc tam bija klusāks par klusu – kā jau pēc vizītes stūra mājā.”

Dace, Vidzemes Augstskolas studente: “Šobrīd neticami izklausās vecāku stāsti, ka gribējies kādam par kaut ko aizrādīt, nosodīt, bet vajadzējis klusēt. Mans tēvs, skatoties televīzijā raidījumus “De facto” un “Nekā personīga”, dažkārt sanervozējas, vai tos žurnālistus neatlaidīs no darba. Viņā vēl dziļi iekšā sēž šīs bailes, par ko runā arī lugas otrajā daļā.”

Sagatavojusi ILZE GALKINA