Mobilā versija
Brīdinājums +18.6°C
Rodrigo, Rauls
Pirmdiena, 25. septembris, 2017
9. februāris, 2017
Drukāt

Dzīves saldums ir mazajās lietās. Saruna ar Roberto Meloni (3)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Pēc pārcelšanās no saulainās Itālijas uz Latviju televīzijas pavāršova “La dolce vita” vadītājs un dziedonis Roberto Meloni ir iemīlējis mūsu sniegotās ziemas un ir pārliecināts, ka latviešu virtuve tāpat kā mūzika ir savienojama ar itāliešu. Latviešu, itāliešu, franču un angļu valodā dziedātu dziesmu kokteilis iejaukts arī Roberto jaunajā koncertprogrammā, kas 11. februārī mīlestības svētku noskaņā notiks Jaunmoku pilī, bet pēcāk – citās Latvijas pilsētās.

 

Pēc tik daudziem gadiem, kopš dzīvojat Latvijā, kur ir īstā māju sajūta – šeit vai tomēr Itālijā?

Nepateikšu neko jaunu, bet manas mājās ir tur, kur jūtos labi. Piemēram, kad esmu Sardīnijā, pieķeru sevi, ka ilgojos pēc latviešu precizitātes, jo tur reizēm viss notiek tik lēni! Latvijā ilgojos pēc vecākiem, jūras un siltuma. Uzskatu, ka mums ir tik daudz dots no Dieva, dzīves un likteņa. Dzīves saldums slēpjas mazajās lietās. Pagājušajā gadā aukstumā aizsala ūdens caurules mājās, paliku bez ūdens. Tajā brīdī sapratu, ka ir pasaulē vietas, kur cilvēki dzīvo bez ūdens vai dodas pēc tā kilometriem tālu.

Latvijas klimats salīdzinājumā ar Itāliju ir skarbāks – ar Latvijas ziemām jau aprasts?

Kad pirmoreiz atbraucu uz Latviju, bija daudz sniega, un ir sajūta, ka pēdējos gados man tā pietrūkst. Draugi no Sardīnijas toreiz brauca ciemos un bija tik lielā sajūsmā par sniegu, ka bija gatavi tajā vārtīties. Lai arī ziemu pārciešu ar šalli un divām cepurēm galvā un izskatos kā sniegavīrs, man ziema ļoti patīk. Starp citu, paldies draugiem par šalli ar latviešu rakstiem! Grūtāk ir pierast pie ziemas sezonas tumsas un pelēkās dienas. Apkures sezonā Rīgā ir daudz omulīgāk nekā janvārī Sardīnijā – mājas un kafejnīcas šeit ir siltas un omulīgas, bet, jāatzīstas, aizbraucot ziemas mēnešos uz Sardīniju, vienmēr saaukstējos, jo ir vējš un mitrums, bet mājas nesilda. Latvijā ir lieliski, jo šeit ir četri gadalaiki un vasaras šeit ir brīnišķīgas.

Šī sajūsma kārtējo reizi apliecina, ka Roberto nespēj skumdināt nekas. Gribot negribot jājautā par mūžīgā optimisma noslēpumu – vai arī tas ieslēdzas tikai reizē ar filmēšanas kameru?

Nebūtu patiesība, ja es apgalvotu, ka vienmēr esmu labā garastāvoklī – mēs visi esam cilvēki. Tomēr, ja man ir slikta oma, es to nekad nerādu kameru priekšā. Es cienu savu skatītāju un savu darbu – ja esmu televīzijā, cenšos vienmēr sniegt labas emocijas un zinu, ka cilvēkiem tas patīk. Tomēr man nepatīk tā pārspīlētā jautrība. Es vēlos, lai viss ir dabiski – gan televīzijā, gan dzīvē. Ja man ir slikts garastāvoklis, es vienkārši tieku galā ar sevi – sportoju, peldu, pastaigājos, eju uz kino vai vienkārši palieku mājās. Tādos brīžos palīdz tuvākie draugi, kuriem varu parādīt arī savu “gruzonu”. Protams, ja seko līdzi ikdienas ziņām, kādas tās ir šobrīd, būt vienmēr priecīgam nav viegli, tajās ir gandrīz tikai sliktais, tomēr ikreiz, kad esmu ēterā, “uzlieku” smaidu un pats tam noticu, jo atceros, ka galu galā mīlu savu darbu un man patīk dzīvot.

Pavāršovs ieviesis korekcijas arī dzīvē ārpus televīzijas kadra?

Jā! Jau divus gadus tāpēc nebraucu janvārī uz Itāliju. Pie vecākiem biju aizbraucis septembrī, bet šoreiz – kā gids. Aizvedu turp 28 latviešus, un iebraucām arī manā mazajā pilsētiņā. Mana mamma – viņai nākamgad būs jau 80 gadu – pagatavoja viņiem īpašo sardīniešu desertu.

Interese par ēdiena gatavošanu ir mantojumā no mammas?

Esmu gardēdis, un par to tiešām jāpateicas manai ģimenei. Gan mamma, gan manas trīs māsas burvīgi gatavo. Viņas mani vienmēr ļoti lutinājušas. Tomēr tas, ka esmu nokļuvis ar ēdiena gatavošanu saistītā raidījumā, gan ir tīrā nejaušība. Kādu dienu vienkārši piezvanīja no televīzijas un pajautāja, vai es vēlos pamēģināt novadīt kulinārijas raidījumus. Pirmā reakcija bija – vai jums ir “visi mājās”? Es taču neprotu gatavot! Mani pārliecināja tas, ka izmēģināsim simts receptes, kuras pēc tam varēšu uzdāvināt mammai vienā grāmatā. Pirmajā raidījumā viss juka un bruka – katls pazuda, sīpolus griezt nemāku – esmu kreilis! Mamma skatījās internetā un tā gardi smējās! Man ir liels prieks, ka uz raidījumu varu aicināt savus draugus – šovbiznesā pastāv īsta draudzībā, ne tikai konkurence un skaudība. Pie manis bijuši gan Samanta Tīna, Liene Greifāne, Baiba Sipeniece. Man ārkārtīgi patīk tas, ko daru. Katru dienu tiekos ar jauniem cilvēkiem, uzzinu jaunas receptes un iepazīstu jaunas garšas. Es jūtu cilvēku mīlestību. Reizēm uz ielas mani aptur kāda tantiņa un saka – man ir izcila zupas recepte. Stāvu un klausos!

Esi kļuvis par ēdiena ekspertu?

Tas vispār ir grāvējs, bet – jā! Vismaz mani par tādu uzskata. Aicina žūrijā kulinārijas pasākumos. Sēžu blakus Raimondam Zommeram un Signei Meirānei vai Ilzei Jurkānei, kuru dievinu, un jūtos pat drusku neērti. Tomēr visvairāk raidījums man iemācījis klausīties. Vienmēr atceros dailailamas teikto – ja tu runā, tu neko neiemācies, jo zini, ko stāsti, bet, ja klausies, tu vienmēr vari iemācīties kaut ko jaunu.

Pats mājās esi sācis gatavot?

Reti, bet putekļi cepeškrāsnī arī nekrājas. Es pamatā gatavoju raidījumā. Manu dienu aizņem tikšanās, vakariņas ar draugiem kādā no Rīgas lieliskajām kafejnīcām. Protams, man ir savi kulinārijas knifiņi, bet tie vairāk saistīti ar veselību. Dievinu ingveru un kurkumu. Svaigi spiestu kurkumas sulu varu ieteikt pa ēdamkarotei dienā šajā aukstajā laikā – lieliski palīdz kaklam.

Itāļu vai latviešu virtuve – kura no abām ir tuvāka?

Man patīk apvienot dažādas virtuves – tāpat kā pasaulē satiekas dažādi cilvēki, dažādas kultūras, reliģijas, tā arī sastopas virtuves. Tomēr ir ēdieni, kurus esmu iepazinis tikai šeit, Latvijā. Pateicoties raidījumam, esmu iemīlējis ķirbi! Kādreiz turējos no tā pa gabalu, bet tagad to varu baudīt dažādos veidos – ceptu cepeškrāsnī ar rozmarīnu un olīveļļu, ķirbju zupu. Dievinu sarkanās bietes ar ķiplociņiem, biešu zupu ar sieru.

Izteikums “La dolce vita” jeb saldā dzīve likts Roberto pavāršova nosaukumā. Pirmā doma, kas nāk prātā – raidījuma vadītājs mīl saldumus.

Tā arī ir. Dievinu šokolādi. Kūkas – siera kūkas, Napoleona kūku. Itālijā mēdz ēst saldās brokastis, un arī es reizēm tā daru. Kruasāns ar šokolādes krēmu – tas ir lielisks rīts.

Tāds pats nosaukums – saldā dzīve ir arī jaunajai koncertprogrammai, kas skanēs Valentīna dienas svētkos. Tas nozīmē, ka arī mūzikā esi iecienījis kaut ko saldu – mīlas balādes?

Jā, man patīk balādes – tā pati “Felicita”, “Lasciate Mi Cantare”. Arī koncertos Valentīna dienā Jelgavā un Jaunmoku pilī, bet 8. martā manā mīļajā Kuldīgā un pēc tam arī Daugavpilī dziedāšu Čelentāno un Sinatras balādes, arī dziesmas franču, spāņu valodā, bet, protams, būs arī dziesmas latviešu valodā – “Balta saule”, “Klusa nakts”. Neiztikšu bez “Tikai vienu reizi”, ko Raimonds Pauls man uzdāvināja “Fabrikā”. Tomēr atzīstos, ka man ļoti patīk arī ātrās, jautrās deju dziesmas, kurās var izkustināt kauliņus. Ir lieliski tad, ja man pašam uz skatuves ir jautri. Vienmēr mēģinu ņemt vērā to, kas patīk cilvēkiem. Turklāt koncertos es ne tikai dziedu, bet – sniedzu emocijas. Man patīk aprunāties ar cilvēkiem, dziedāt kopā ar viņiem. Nesen biju Naukšēnos – izdevās lieliska sadziedāšanās, turklāt itāliešu valodā!

Tuvojas Valentīna diena, ko saista ar īpašu romantikas devu pelēkajā ikdienā. Tu to svini?

Es varu būt romantisks, tomēr jāatzīst, ka Valentīna diena šobrīd kļuvusi par komerciālu pasākumu. Protams, ideja ir ļoti skaista – reizi gadā pievērst īpašu uzmanību mīlestībai, draudzībai – es nepiekrītu tiem, kas teic, ka romantika iespējama katru dienu. Būsim godīgi, tā nenotiek – nevaram ik brīdi būt ārkārtīgi iemīlējušies, ārkārtīgi sajūsmināti par kādu. Attiecībās ikdienā svarīgākais man šķiet cieņa un sapratne, spēja ieklausīties otrā. Ja tās būs, tikai tad būs iespējama īsta mīlestība.

Kāda ir Roberto romantiskā ēdiena recepte?

Laikam kaut kas ātrs. Tā varētu būt pankūkas. Tās iespējamas gan sāļas, gan piparotas, gan saldas. Tāpat kā mīlestība.

 

Pieturzīmes 

Bez kā grūti iedomāties dienu?

Bez mammas zvana. Katru dienu. Ja viņa kādreiz nepiezvana, zvanu pats.

 

Trīs vārdi, kas raksturo vislabāk?

Pozitīvisms. Stūrgalvība. Emocionalitāte – gan labā, gan sliktā nozīmē.

 

Būtiskākais sasniegums darbā?

Es daru to, kas man patīk, un tas nozīmē, ka nekad nestrādāju.

 

Labākā izklaide?

Justies dabiski vienmēr un visur.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Ar kuru draudziņu tagad dzīvo kopā?

  2. cik var slavināt šo pamuļķi?
    savā sardīnijā viņš būtu bezdarbnieks vai sētnieks!
    neēdienu, sieviešu un gaudošanas speciālists…

  3. glups kaa melone….

Draugiem Facebook Twitter Google+