Egils Līcītis: Kas uzvarēs Maratonas kauju? Dzīves svinētāji grieķi! 7
Ļaudis bēdājas, kas notiks ar Grieķiju. Vai kādu reversu vulkānisku vai tektonisku procesu rezultātā gleznaināko Eiropas stūrīti nogrūdīs bezdibenīgā Tartarā? Vai Harons paliks stāvus bagāts, pārceldams nelaimīgos skulptoru un filozofu tautas dēlus pāri Stiksai, ņemdams bankomāta izdotos 60 eiro par dvēseli, un laivas vietā viņam jāiegādājas barža? Vai tiešām pie souvlaki un girosa radušiem grilētas gaļas ēdājiem turpmāk jāpārtiek no stiklenēm?
Kasandra tā runā! Grieķa arods, profesija ir iedzimta bezbēdība. Viņi nav tie, kas satrauksies par niekiem, iztraucētu diendusu un slēgtām bankām, ja retsina vīna pagraba pārzinis ir 24 stundu dežūrā. Vāciešiem, kas atdarījuši makus, lai uzturētu dienvidnieku dzīves un domāšanas veidu, varbūt šķiet, ka Eiropas mājas pavarda daļas saulainākajā pusē gurķojas, dzīvo ļaunprātīgi simulanti, naudas nemaksātāji un bezstrādes ienākumu guvēji. Bet padomājiet, kā Vāczemē ir martā? Sals, vilki, tumši egļu meži. Un Grieķijā? Saule, jūra, olīvkoku birzis, kur maigais Fēns, pūzdams čabina lapiņas. Tas neveicina darba dunu. Dzīvei kā olīveļļai jāļauj plūst savu gaitu. Grieķiem nemaz neliekas, ka svina smagums gulsies pār turpmāko dzīvi un viss atgriezīsies pirmatnējā Haosā, jo notiekošais “nav mūsu problēma”. Kāds defolts, piemēram, piemeklēs salu, kur saldi smaržo pēc rozmarīna, bazilika un vēl tūkstoš garšaugiem, kur nosaukums vai ausīs dzied vilinošās sirēnu balsīs – San – to – rī – nī? Nešaubīgi, ka svētdien grieķu tauta paudīs suverēno izvēli pret netaisnīgu dīriķu, Frankfurtes banku kentauru šantāžu money back. Kamēr Briselē vēl nodarbojas ar zīlēšanu tzatziki biezumos, mūsu vecais, krietnais prezidents Bērziņtēvs, kurš jau nu saprot finanšu lietas, skaidri pateicis, ka nekādu aizdoto piķi no Atēnām nedabūs, miljardu parādus var sākt dzēst un norakstīt renstelē.
Tu, eiroklerk vai SVF madāma, cērt kāju pie zemes, draudi ar grexit un ka pie robežām ieliks durvis drahmai uz eirozonu, bet nav ko cerēt, ka savu mocītāju rokas grieķi noklās ar pateicības skūpstiem. Ja pensionētu ierēdņu atvase palikusi vecās meitās, tad pēc sencīšu nāves bārene mantos pensiju no valsts kā mantojusi.
Tāpat kā Atēnās ar vēlētāju gribu pie varas nokļuvuši valsts stabilizatori, kas kaudzi laurlapu uzburs par čaukstošām kupīrām, arī mums bija politiķi, kuri pieprata akmeņogles pārvērst zeltā un dimantos. Tālredzīgais Šķēles kungs sodījās par aizdevēju programmām, kas pie Latvijas kājām sien smagas hanteles. Tikai nelaimīgu apstākļu sagadīšanās dēļ latviešu homērus nepalaida pie šprices, tāpēc no tālienes vien varēsim apbrīnot lielībnieka Cifra un Varufakis kunga stratēģiski vadīto Maratonas kauju pret finanšu okupantiem. Kā viņi stoiciski pārcietīs nelielās grūtības. Kā atraisīs un nometīs smagas hanteles, lai celtos augšup pretim Saulei kā Ikari.
