Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
24. jūlijs, 2012
Drukāt

Dzīves telpa un mājas sajūta


Agra Liepiņa zīmējumsAgra Liepiņa zīmējums

Pēc tam kad esam saņēmuši vairākas ieinteresētas atsauksmes par “Latvijas Avīzē” 13. jūlijā publicēto Ilvas Misiņas rakstu “Balansējot starp naudu un kvalitāti”, pēc lasītāju ierosmes sākam diskusiju par to, cik 21. gadsimtā vispār ir iespējams ievērot pilnīgu etnogrāfisku autentiskumu, kā arī cik svarīgi mums ir svētkos un ikdienā iedzīvināt latviskās ģērbšanās tradīcijas, krāsu un stila izjūtu.

 

Kā pirmo šajā domu apmaiņā publicējam rakstnieka un mākslinieka Agra Liepiņa viedokli.

 

Latviskā vide nav nekas sastindzis

2014. gadā Rīga būs ES kultūras galvaspilsēta, 2015. gadā Latvija – ES prezidējošā valsts, tāpēc jau laikus jādomā, kā nodrošināt Latvijas kā oriģinālas, savdabīgas kultūras valsts tēlu Eiropā un pasaulē kā Eiropas tautu garīgās cilmes (pirmmīta, īpašā pasaules uzskata un senatnīgās valodas glabātāju) mājas, līdz ar to Eiropas pašas tēla neaizstājamu sastāvdaļu. Kas Latvijai jādara, lai sevi padarītu vienreizēju, atbilstīgu ES moto “Vienoti daudzveidībā”?

Videi, kurā pavadām ikdienu, ir ļoti liela nozīme. Kopjot latviešu tautas mentalitātei atbilstošu vidi, ar laiku svešas tautas radītā telpa sāk “griezties acīs” un mēs to izjūtam kā svešu. Piemērs – man kaimiņos zvejniekciemā īpašumu iegādājās krievi. Sāka iekopt puķu dobi, pie tam darīja to ļoti rūpīgi. Eju garām un domāju – tie paši akmentiņi no jūras malas, tie paši košumkrūmi un puķes, bet kāpēc viņiem viss sanāk tik krievisks? Kaut kas no Sočiem, kaut kas no Krimas, bet uzreiz redzams, ka tā nav latviešu puķu dobe.

Mēs nedzīvojam noslēgtā pasaulē un citu tautu vides izjūta mums spiežas virsū no malu malām. Slāviskā elementa klātbūtne ir acīm redzama, bet interesanti, ka pretī liekam nevis latvisku telpas izjūtu, bet amerikāņu. Labākajā gadījumā Eiropas, jo skandināvu dizains mūsu mentalitātei ir tuvāks. Citiem vārdiem sakot – savai tautai atvēlēto vietu nekritiski piepildām ar svešu gaumi un estētiku.

 

Latvija vispirms ir mājvieta latviešu tautai. Tauta bez savas mentalitātes ir vienkārši ļaužu kopums. Nereti tiek uzsvērts – tautu veido iedzīvotāji, teritorija un valoda. Būtiska ir arī mentalitāte un šīs mentalitātes radītā, paaudžu paaudzēs koptā un uzturētā vide.

 

Latviskai videi nav jābūt sastingušai sirmā senatnē, tā jāveido moderna un mūsdienīga. Kā smejies – konkurētspējīga pasaulē. Un pirmkārt tas attiecas uz krāsu izjūtu. Latvju tautai ir ļoti niansēta un bagāta krāsu izjūta, tie nav tikai pelēkie toņi, seģenēs zaigo visa krāsu palete. Svarīgs ir šo toņu salikums. Šodienas pilsētvide ņirb no reklāmu raibuma un starptautisku zīmolu daudzuma. Mēs, protams, nevaram noteikt, kādas krāsas savā logo izmanto “McDonald’s” vai “Statoil”, bet, veidojot latviešu firmu zīmes, mēs varētu izmantot mūsu mentalitātei raksturīgus krāsu salikumus. Oponenti teiks – reklāmas industrijā viss jau sen izošņāts un noskaidrotas krāsas, kas vistiešāk iedarbojas uz patērētāja apziņu. Šā jautājuma izpētē ieguldīti miljoni, pieaicināti psihologi, dizaineri un mārketinga haizivis, no jauna izgudrot riteni nevajag. Taisnība. Tāpat kā fakts – pieradināti pie reklāmu signālkrāsām, cilvēki vairs neatšķir pustoņus.

 

Muļķīgi cīnīties pret pasauli ar noliegumu, bet varam piedāvāt alternatīvu. Patīkams pārsteigums gada nogalē bija Laimas pulkstenis, kuru ziemā ietērpa siltā, tautiskiem rakstiem izrotātā zeķītē. Tas izskatījās mīļi, latviski un pārsteidzošā kārtā arī ļoti moderni. Turklāt radīja Rīgas centram savdabīgu šarmu.

 

Nevis Parīzes, Ņujorkas vai Londonas, bet tieši latviskas Rīgas šarmu. To grūti tveramo un viegli gaistošo noskaņu, kas atmiņā saglabājas vēl ilgus gadus.

 

Ko piedāvāt latviskas vides veidošanai?

1. Izklāstīt latviskas telpas veidošanas ideju programmas vai manifesta veidā, darīt to zināmu masu saziņas līdzekļos un nodibināt mākslinieku kopu, klubu vai sabiedrību šīs idejas uzturēšanai. Šim centram nepieciešama juridiska adrese.

2. Apzināt un uzrunāt radošos cilvēkus, kuri būtu ar mieru veidot dažādu produktu idejas (kaut visdullākās) – audumi, rotas, tapetes, privātmāju skices, krēsli, saulesbrilles, bezgala daudz iespēju. Aicināt viņus kļūt par nodibinātās kopas biedriem un iesūtīt darbus pēc konkrētas adreses. Idejas var iesūtīt regulāri vai neregulāri, kā mūza atlido. Autortiesību jautājums – idejas nedrīkst izmantot cits.

3. Izveidot komisiju, kura ik pa laikam izskatīs iesūtītos materiālus un izvērtēs, kurus no tiem varētu piedāvāt ražotājiem. Izveidot ziedojumu kontu, kur latviskas idejas atbalstītāji varētu ieskaitīt savu artavu. Līdzekļi vajadzīgi kaut vai nelielu honorāru izmaksai un publikāciju apmaksai medijos.

4. Popularizēt ražotāju vidū domu par latviskas vides veidošanas nepieciešamību, aicināt viņus sadarboties ar kopu un savās ražotnēs pagatavot nelielas eksperimentālas partijas. Pārliecināšana būs ciets rieksts – lai cik labvēlīgi noskaņots un nacionāli domājošs ražotājs, bet peļņa paliek peļņa. Jāmeklē abām pusēm izdevīgas sadarbības formas.

5. Meklēt cilvēkus, kuri būtu ar mieru šādus produktus patērēt. Atbalstīt viņus, jo izstrādājumi cenu ziņā nespēs konkurēt ar Ķīnas produkciju.

 

Piemēram – pašvaldība savā mazpilsētā daļēji segtu nelielas kafejnīcas kosmētiskā remonta izmaksas, ja kafejnīcas īpašnieks interjerā izmantotu latviskas tapetes. Vai arī, sakopjot ciema autobusa pieturu, izmantotu mākslinieku kopas arhitekta izstrādātu paraugu. Šīs iniciatīvas, kuras robežojas ar labdarību, popularizēt masu medijos.

 

6. Plaši reklamēt un skaidrot, ka latvietim dzīvot latviskā vidē ir moderni. Ilgtermiņā tas atmaksāsies ar uzviju, jo, pirmkārt, mēs sakopsim paši sevi un, otrkārt, savdabīgais ir interesants arī citiem. Būtiski ir piesaistīt jaunatnes vidū populārus cilvēkus. Ja T-kreklā ar latvju sauli staigās Lauris Reiniks vai Intars Busulis, jauniešiem tas liksies atdarināšanas cienīgi.

Vispār jau tas nav nekas jauns. Latvijas brīvvalsts laikā Ansis Cīrulis veidoja dažādiem iedzīvotāju slāņiem pieejamus latviskus lietišķās mākslas priekšmetus. Sākot no lina auduma apdrukām spilvendrānām un aizkariem un beidzot ar mēbelēm Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zālei. Arī šodien ir daudzi pozitīvi piemēri – dziedātāja Linda Leen popularizē krāsainas Latvijas dziedošās pastalas un apģērbu kolekciju “Etnografizēts”, kas piedāvā ar latviešu etnogrāfiskajām zīmēm rotātus kreklus un kleitas. Veikalā “Dore” uz Krišjāņa Barona ielas ieraudzīju datorsomas no Sabiles un Lībiešu krasta brunču auduma. Fantastiskas, košas krāsu joslas. Iekšā polsterējums, funkcionāli šis izstrādājums ir līdzvērtīgs datorsalonos nopērkamajiem darinājumiem un cenas ziņā pat lētāks. “Latvijas gāze” nule kā sponsorējusi roku apsaites olimpiešiem, kuras rotātas ar baltu rakstu zīmēm. Iestrādes ir, vienīgi to visu vajadzētu savākt vienkopus.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+