Divi orķestri Cēsu festivālā 0
Laikā, kad Rīgas koncertzāle joprojām nav uzcelta, latviešu mūziķi un ārzemju viesmākslinieki aktīvi paplašina savu priekšnesumu loku ar uzstāšanos Cēsīs un Rēzeknē. 2014. gadā Cēsu Mākslas festivāla organizatori pirmoreiz guvuši iespēju aicināt atskaņotājus un publiku uz jauno Cēsu koncertzāli.
Piektdien, 25. jūlijā, kopā ar Kristīni Gailīti tur uzstājās Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) Andra Pogas vadībā. Nākamajā dienā uz skatuves kāpa Džona Gibonsa vadītais Īlingas simfoniskais orķestris un pianiste Arta Arnicāne. Abu šo koncertprogrammu repertuārs vēstīja, ka mūziķi tās rūpīgi pārdomājuši – līdzās bieži spēlētiem darbiem bija iekļauti daudzi mazāk zināmi Rietumeiropas klasiķu opusi un pat īsti jaunatklājumi.
LNSO ar tā māksliniecisko vadītāju Andri Pogu pie diriģenta pults nelika vilties. Jau 25. jūlija koncerta sākums – no Morisa Ravela klavierdarbu cikla “Atspulgi” nākusī “Jokdara rītadziesma” paša komponista instrumentācijā – liecināja, ka orķestris ir ļoti labā formā, stīgām un pūšaminstrumentiem veidojot vienotu ansambli, kas skanēja dzidri, izsmalcināti un plašā emocionālā amplitūdā. Andra Pogas vērīgais skatījums uz Ravela mūziku un veiksmīgā domu un izjūtu apmaiņa starp orķestri un diriģentu tāpat bija jūtama arī Latvijas koncertzālēs pavisam reti dzirdamā dziesmu cikla “Šeherezade” atskaņojumā, kura trijās daļās paustās poētiskās un daudznozīmīgās norises mūziķi atainoja ar valdzinošu grāciju un stilistisku precizitāti. Tāda pati estētiskas dabas objektivitāte, nezaudējot noskaņu niansētību, caurstrāvoja Kristīnes Gailītes dziedājumu, solistei savā priekšnesumā rodot gan liriskas, gan dramatiskas nokrāsas. Tik augsts interpretācijas līmenis, par kura sastāvdaļu kļuva arī ideālam tuva solistes un orķestra sadarbība, nenoliedzami aicināja pievērt acis uz to, ka soprāna balsij nāktu tikai par labu spilgtāka tembrālā individualitāte, bet pati “Šeherezade” tomēr nepieder pie spožākās Ravela daiļrades daļas.
Savukārt Riharda Štrausa simfoniskajām poēmām LNSO pievērsies bieži un parasti ar lieliem panākumiem, un arī interpretācija poēmai “Varoņa dzīve” nebija izņēmums. Izteikti tēlainā un kontrastu pretstatījumiem bagātā skaņdarba dramaturģiju diriģents būvēja ar intelektuālu vērienu, emocionālu konkrētību un izcilām teātra izrādēm raksturīgu iedarbības spēku. Orķestris atsaucās ar intonatīvu tīrību, ritmiski atsperīgu skanējumu un bagātīgu instrumentālo krāsu spektru. Līdz ar to Riharda Štrausa izvērsto stāstu par varoņa cīņām, triumfu un rezignāciju publika iepazina teicamā un mākslinieciski piepildītā versijā. Šeit būtisku lomu ieņēma atsevišķu orķestra mūziķu sniegums, kur par labi zināmu vērtību saucama, piemēram, flautistes Ditas Krenbergas spēle, bet par iepriekš nedzirdētu – pirmā vijolnieka Georga Sarkisjana īpaši prasmīgais un noslīpētais veikums.
Nākamā vakara koncerts jau vairs nebija ne tuvu tik iedvesmojošs. Īlingas simfoniskā orķestra viesošanās saistīja ar koncertprogrammas izvēli. Viena no visaugstāk novērtētajām 21. gadsimtā radītajām latviešu komponistu partitūrām – Artūra Maskata “Tango” izskanēja kopā ar Latvijā patlaban maz spēlētā angļu mūzikas klasiķa Edvarda Viljama Elgara 1. simfoniju un patiesu retumu – Viljama Alvina 1960. gadā sarakstīto Otro klavierkoncertu, kurš toreiz nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ tā arī netika pirmatskaņots un tagad Cēsīs piedzīvojis otro interpretāciju vispār. Diemžēl ar labiem nodomiem vien nepietika, lai šo repertuāru pienācīgi iedzīvinātu. Maskata “Tango” tika atveidots korekti un pieklājīgi – un tas arī bija viss. Sadalot atsevišķos segmentos skaņdarba dramaturģiskās struktūras vienlaidu ritējumu, diriģents dziļāk neielūkojās tā emocionālajā vēstījumā. Lai arī sitaminstrumentu grupai varēja veltīt daudzus atzinīgus vārdus, arī tromboni un trompetes muzicēja krāšņi un precīzi, jāteic, ka Latvijas orķestri un diriģenti šīs partitūras atklāsmē parasti bijuši daudz veiksmīgāki. Savukārt Viljama Alvina 2. klavierkoncerts lielā mērā uzlūkojams vienīgi kā kultūrvēsturiska vērtība – lai arī liriskā vidusdaļa atmiņā palika ar mūzikas daiļumu un izteiksmību, šo iespaidu jūtami mazināja pārējo daļu stipri konvencionālais un neiezīmīgais tematisms. Par atskaņojuma būtiskāko kvalitāti viennozīmīgi atzīstama solistes Artas Arnicānes spēle – loģiska interpretācijas uzbūve un virtuozitāte tajā apvienojās ar skaistu pianistisku toni un emocionāli jūtīgiem rakursiem, šim koncertam kļūstot par kārtējo panākumu mūziķes sadarbībā ar dažādiem Latvijas un ārzemju orķestriem.
Elgara 1. simfonijas noklausīšanās izvērtās diezgan mokoša. Lai gan, protams, arī saliedētāka formveide šī opusa mākslinieciskajai iedarbībai tikai palīdzētu, iespaidu, ka simfonija stiepjas bezgalīgi ilgi un bez kādiem jūtamiem kontrastiem, radīja galvenokārt orķestris un diriģents. Orķestris – tādēļ, ka bija izvēlējies savām spējām neatbilstoši grūtu skaņdarbu, diriģents – tādēļ, ka neko nedarīja, lai Elgara partitūrā izceltu tās muzikālo savdabību un kolorītākos vaibstus.
