Foto-Inga Bunkše

Cēsu mākslas festivāls vilina ar plašu un kvalitatīvu kultūras piedāvājumu 0

Nu jau ierasti jūlijā Cēsis vilina ar jauniem kultūras notikumiem. Šoreiz lielākais mākslas festivāla pārsteigums ir kino – pasaulslavenā lietuviešu izcelsmes amerikāņa, par avangarda kino krusttēvu dēvētā filmu veidotāja, mākslinieka, dzejnieka, režisora Jona Meka (1922) un viņa filmu veidolā.

Reklāma
Reklāma

Jons Meks joprojām filmē


Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Lietuvietis Jons Meks kopā ar brāli Ādolfu Ņujorkā ieradās 1949. gadā. Aiz muguras bija “desmit nozagti jaunības gadi” – padomju un vācu okupācijas un “pārvietoto personu” nometnes. Viņi bija kā “izslāpuši pēc kultūras”, kuru metropole sniedza pārpārēm – kino, mūzika, teātris, bītņiki, bohēma, avangards. “Mēs aizņēmāmies naudu un nopirkām vieglās “Bolex” kameras,” lai nemitīgi tvertu apkārt strauji pulsējošo dzīvi. Atbildot uz jautājumu, kādam kino mākslas virzienam piederīgas viņa filmas, Jons Meks, pārfrāzējot slavenos Ģertrūdes Steinas vārdus, teic, ka “kino ir kino, ir kino, ir kino”, uzsverot, ka “lietas ir tādas, kādas tās ir”, un nav vajadzības tās ielikt rāmīšos. Tomēr vēlāk atzīst, ka viņa radīto varētu pieskaitīt “dienasgrāmatas” stilam – viņš filmējis pilsētu, draugus, dzimšanas dienas ballītes, hepeningus, pat nejaušas sastapšanās uz ielas – plauktos krājušies neskaitāmi 16 mm filmas metri. “Galvenais uzdevums ir būt klāt īstajā brīdī. Tas var nebūt liels brīdis – piemēram, vīna pudeles izsaiņošana, ko esi atnesis draugam, bet tas ir kas līdzīgs rituālam,” pieredzē dalās Jons Meks. Kultūrvēsturisku nozīmi filmētajam piešķir tas, ka Jona Meka labāko draugu pulkā bijuši Endijs Vorhols, Joko Ono, Džons Lenons, Niko un Lū Rīds no “The Velvet Underground”, “Fluxus” kustības aizsācējs Džordžs (Jurģis) Mačūns. Jona Meka pienesums ir mērķtiecīgā kadru atlase un montāža, kas saglabā aizgājušo gadu dzīves uztveri un domāšanas veidu. Tomēr šis laikmets ir pagājis, bet Jons Meks joprojām filmē. “Mani padara traku, ja intervētāji atkal un atkal uzdod jautājumus par Vorholu vai Lenonu. Man nav laika un intereses domāt par pagātni, es tagad esmu kaut kur citur,” stāsta Jons Meks.

Kad Meks ieradās Ņujorkā, viņam bija 27 gadi, un toreiz viņš sev solīja vienmēr saglabāt neviltotu jaunības svaigumu dzīves uztverē. Sarunā ar Viktoru Freibergu Meks pieminēja Džo­zefa Konrāda noveli “Ēnas līnija”. Stāstīja par to, ka katram cilvēkam pienāk rutīna, ēnas līnija, kad viss apkārtējais šķiet apnicis un pamazām pārņem vēlme atskatīties, gremdēties atmiņās, un tas var notikt arī 30 un 40 gadu vecumā. “Mani interesē dzīve pirms ēnas līnijas,” zobgalīgi rezumē 91 gadu vecais mākslinieks. Iespējams, tas izskaidro Jona Meka filmu noslēpumaino pievilcību, kurā katrs mirklis ir kā dzīves svinēšana – “dari to, ko tu dari, tāpēc, ka tu gribi to darīt, pretējā gadījumā var sajukt prātā”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Ar Latviju Jonu Meku saista vien pāris epizodes – daži dzejas tulkojumi un filmu retrospektīvā skate festivāla “2 ANNAS” ietvaros (2012). Bet ir vēl kāda epizode, kas netieši sasaista Jona Meka un otru lielāko festivāla “Cēsis” ekspozīciju – Maijas Tabakas izstādi –, tas ir Andris Grīnbergs. To, ka Andris Grīnbergs ir bijis iemīļots Maijas Tabakas gleznu modelis, zina daudzi māk­slas pazinēji. Otrs fakts ir mazāk zināms – Jona Meka izveidotajā antoloģijas kino arhīvā, kas pašlaik ir lielākā un prestižākā avangarda kino krātuve pasaulē, glabājas arī savam laikam avangardiskā Andra Grīnberga filma “Pašportrets” (1972., filmējis Vilnis Dumbergs).

Maijas Tabakas daudzslāņainība


Maijas Tabakas izstādei apmeklētāju netrūkst, bet ir trīs iemesli, kuru dēļ izstāde jāredz tiem, kuri vēl šaubās. Pirmkārt, tie ir cilvēki – Maijas Tabakas gleznu modeļi ir viņas laikabiedri, kuru portretos 
gleznotāja, būdama laba psiholoģe, spēj atklāt tādas rakstura šķautnes, par kuru esamību portretējamais nenojauš vai pat gribētu noslēpt. Fonā redzamie cilvēki, priekšmeti, vide vienmēr ir izvēlēta apzināti, paspilgtinot emocionālo noskaņu un papildinot tēlu psiholoģisko raksturojumu. Reizēm Maija Tabaka tik pamatīgi ielaužas portretējamā privātajā laukā, ka prātā nāk salīdzinājums ar dzelteno presi – noslēpumainības plīvura pavēršana vienmēr neatvairāmi pievelk skatienu un fascinē. Tikai, atšķirībā no brutālajiem paņēmieniem, kādus izmanto bulvārprese, gleznotāja to dara toleranti un modeļa dzīvē labdabīgi ieinteresēti. Otrkārt, tas ir notikums – Maijas Tabakas audeklos pat nejaušs atgadījums pārtop daudzslāņainā, asociācijām blīvā, brāzmainā kompozīcijā – kaislīgā, mistiskā un valdzinošā. Un treškārt – tā varbūt ir vienīgā iespēja ieraudzīt vairākas iepriekš neredzētas gleznas no privātkolekcijām, vienlaikus apskatīt gan agrīnās gleznas, piemēram, 1963. gadā tapušo Bruno Vasiļevska portretu, gan “Čigāna nāvi” ( 1988), gan vēl neredzētu Regīnas Razumas portretu.

Maijas Tabakas izstāde ir apskatāma līdz 3. augustam, bet vēl nedēļu ilgāk var ļauties dažādām sajūtām, baudot dzejas lasījumus no dizainiska aparātiņa Artūra Puntes un Jēkaba Volatovska instalācijā, mēģināt meditēt pie pustumsā izliktā Kristapa Ģelža rūpīgi veidotā darba un kopā ar bērniem priecāties “Ziemeļi – ziemeļaustrumi” ekspozīcijā.

“Kultūrzīmju” Cēsu mākslas festivāla vizuālās mākslas TOP 3


Jons Meks, “Personālizstāde” Cēsu alus brūzī.

Maija Tabaka, “Gleznas” Cēsu izstāžu namā.

Kristaps Ģelzis, “Mākslīgais miers IV”. Laikmetīgā ainava. Cēsis 2014.