Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
13. marts, 2015
Drukāt

“LA” sāk publicēt Monikas Zīles romānu “Dullā dzeguze” (7)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Monika Zīle

Tā notiek katru dienu: kāds zaudē darbu, cits izšķiras, kāds kaut ko negaidītu uzzina par saviem tuviniekiem… Sīkas nepatikšanas, paraustīs plecus viens. Pārbaudījums, nospriedīs cits.

Intrigu tīklā

Saeimas deputātei Šarlotei Vīndedzei piezvana nepazīstama sieviete un pieprasa naudu par kādu dokumentu, kas nonācis viņas rokās un šķietami pierāda Vīndedzes mirušā tēva saistību ar čeku. Nepatīkami, sevišķi priekšvēlēšanu laikā, taču nebūtu briesmīgi, ja vien Arno Vīndedzis pirms nāves nebūtu ieguvis principiāla neatkarības cīnītāja slavu…

Žurnāliste Dace Ketlere savukārt saņem paziņojumu par atlaišanu. Savā ziņā pat gaidīti, jo avīzei jau pavasarī mainījušies īpašnieki un štatu samazināšanas vēsmas virmojušas gaisā. Tomēr nepatīkami, īpaši tādēļ, ka samezglojušās attiecības ar vīru.

Ap šīm divām sievietēm savijas personāži un romāna notikumi, sapinot viņas – personīgi nepazīstamas un nekādā veidā nesaistītas – intrigu tīklā.

Monika Zīle teic, ka, šo romānu rakstot, viņa domājusi par to, cik ļoti cilvēks vienmēr meklē drošo pajumti – māju, vietu, cilvēkus, ar kuriem viņš jūtas drošībā. “Protams, sakņu jēdziens cilvēkam nav gluži tāds pats kā vārpatai, kad izvelc no zemes un redzi, kur tās aiziet. Cilvēkam saknes izpaužas atmiņu, priekšstatu veidā. Jo vairāk par saviem priekštečiem zini, jo sakņu cerojums ir blīvāks, līdz ar to ir vairāk vielas, pie kā turēties,” secina rakstniece.

Impulsi romānam kā jau vienmēr nākuši no visdažādākajiem avotiem: “Ir epizodiskas lietas, ko esmu padzirdējusi. Viena no tādām bija stāsts par pazīstamu cilvēku, kurš strādāja ļoti labi atalgotā darbā, bet viņam iestājās tāds periods dzīvē – nevar teikt, melnā strīpa, bet vispārējs pagurums. Viņš pat brauca uz Indiju čakras tīrīt. Un tad pameta visu un pilnīgi uz dullo mēnesi nodzīvoja laukos kaut kādā sienaugšā – veikalā kastes krāva, ar večiem pie pudeles pasēdēja…” No šīs puses nācis Knuta tēls – pēc jaunākās māsas Sniedzes nāves viņš nolēmis noskaidrot, vai tajā nav iesaistīts viņas vīrs, maskēšanās nolūkos sev izveido bezpajumtnieka tēlu un ar drauga jurista starpniecību apmetas saimniecības ēkas bēniņos pie turīgās atraitnes Augustes, kurai, piebilst Zīle, arī ir savs reāls prototips. Pēc Augustes nāves tieši Dace kļūst par viņas mantinieci, vīra sānsolis un zaudētais darbs liek pārcelties uz krustmātes māju, un tikai tur viņa uzzina Augustes dzīves un mīlestības stāstu.

Romānā, tāpat kā dzīvē, ir arī sava deva nepatīkamu personāžu. Man vienmēr šķitis interesanti, kā Monikai Zīlei izdodas smalki līdzsvarot, parādot cilvēku sliktās īpašības, taču nedemonizējot viņus, izvairoties no pārmēru melniem triepumiem. Rakstniece atbild, ka romānos, tāpat kā dzīvē, viņa cenšas no krasi nepatīkamiem cilvēkiem distancēties: “No tādiem, par kuriem zinu: mēs neraidīsim vienos viļņos un neskatīsimies vienā virzienā. Varbūt manī darbojas dabiskais aizsardzības mehānisms, jo zinu: ja sadusmojos, tas ir diezgan briesmīgi, es ilgi nevaru nomierināties. Un ar tādām jūtām dzīvot visu romāna rakstīšanas laiku…”

Likteņa lēmums vai nejaušība?

Lasot Monikas Zīles romānus, ne pirmo reizi aizdomājos par likteņa un pārbaudījumu lomu cilvēka dzīvē. Kristieši mēdz teikt, ka Dievs nevienam neuzliek lielākus pārbaudījumus, kā tas var panest, tomēr mēs taču zinām, ka ir cilvēki, kas sarežģītās dzīves situācijās gan izdara pašnāvības, gan smagi saslimst, gan iedzīvojas depresijā un palaikam no tās neatlabst līdz mūža galam…

Jautāta, vai tic neizbēgamiem likteņa lēmumiem, rakstniece atbild: “Tā tēze jau ir drīzāk pašiedvesma: kad tev ir ļoti grūti, atceries to un saproti, ka tomēr vari izturēt; tā satur uzmundrinājumu: Dievs mani mīl un neuzliks man vairāk, kā es varu izturēt. Es nezinu, vai Dievs mani mīl, tās tomēr ir cilvēciskas emocijas. Pasaules kārtības mērogā es drīzāk runātu par saudzēšanu.” Un Monika Zīle atceras kādu vēl padomju laikā notikušu lidojumu no Rīgas uz Liepāju, kad mazā lidmašīnīte nezināmu iemeslu dēļ nolaidusies nevis uz skrejceļa, bet gan līdzās tam. Pasažierus no smagas avārijas glāba vien cieti sasalusī zeme. “Protams, es domāju: paldies Dievam, ka mani pasaudzēja, bet var jau būt, ka saudzēja kādu citu un es vienkārši trāpījos līdzās,” rakstniece noteic.

Šis piedzīvojums kalpo par ilustrāciju arī tam, ka, par metafiziskām lietām pārlieku cītīgi domājot, viegli aiziet galējībās un sākt likteņa plānu saredzēt katrā sīkumā, Monika Zīle piebilst: “Vienmēr jau saka: galvenais, lai cilvēks saprot, kurp viss iet, kam tas ir vajadzīgs un tamlīdzīgi. Bet te es redzu arī tādas mazliet lamatas, jo, visu laiku domājot, vai esam pareizi sapratuši dievišķo plānu, jau vispār neko nevar izdarīt. Man šajā romānā gribējās pateikt, ka dzīvi nevajag atlikt. Kas notiek, tas notiek, ar visu jādzīvo – gan labo, gan slikto.”

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. šai kundzei ir sulīga, asprātīga valoda, parasti laimīgas beigas, lai veicas rakstīšanā!

  2. Mani nekad nav pametusi cerība , ka latviešu gudrākās rakstnieces Monikas Zīles darbi tiks ekranizēti.

  3. Bet kurš var palasīt Moniku Zīli???? Viņas vecišķajos piņķerteikumos var kaklu nolauzt.

  4. kuru vatēs lasīt, tikai tie kam ir nauda, jo bezmaksas jau to vairs nevar izlasīt((

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+