×
Mobilā versija
Brīdinājums +27.4°C
Marija, Marika, Marina
Svētdiena, 22. jūlijs, 2018
13. aprīlis, 2018
Drukāt

Andris Akmentiņš: Bez humora esam nolemti ļoti drūmai eksistencei (5)

Foto - Gints Ivuškāns/"konTEKSTS"Foto - Gints Ivuškāns/"konTEKSTS"

Andris Akmentiņš

Dzejnieks, rakstnieks un dziesminieks Andris Akmentiņš (īstajā vārdā Andris Grīnbergs, 1969) ir dzimis Valmierā. Diplomēts žurnālists, strādājis gan laikrakstā, gan izdevniecībā, gan reklāmas aģentūrā. 1991. gadā ieguvis Klāva Elsberga literāro prēmiju. Dzeju publicē kopš 1988. gada, rakstījis tekstus dziesmām, ir vairāku dzejas grāmatu un stāstu krājumu autors. Sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” topošais darbs “Skolotāji” ir autora debija romānu žanrā.

– Viena no tavas topošās grāmatas domām: lauku skolas un skolotāji, neskatoties uz obligāto ideoloģiju, padomju laikā bija vieni no gaismas nesējiem sabiedrībā. Ar ko šis gaismas ienešanas process, tavuprāt, ir īpašs tagad, kad it kā nekas netraucē?

A. Akmentiņš: – Es rakstu par nomaļiem laukiem, pārbaudot, cik tālu nokļuvusi padomju vara. Hruščova atkušņa sākumā jaunā paaudze to uztvēra pozitīvi – veidoja karjeru un baudīja iespējas, kamēr viņu vecāki bieži vien bailēs noklusēja brīvvalsts pieredzi. Jāizprot padomju modeļa duālā daba – skolotāji varēja balstīties augstajos padomju morāles principos. Monētas otrajā pusē atradās valsts okupācija, atomieročos balstīti draudi pasaulei, ļoti daudz melu. Bet pietika iemācīt bērniem domāt patstāvīgi, un bija skaidrs, ka agri vai vēlu cilvēki no šīs sistēmas novērsīsies. Zaudēja vienīgi spilgtie raksturi un izdzīvoja pelēkās peles.

Mūsdienās ir daudz sarežģītāk. Ļoti patīk kāda rakstnieka vārdi, ka dzīvi var saprast, tikai raugoties atpakaļ, bet dzīvot var tikai uz priekšu. Laukos vairs nav tādas cilvēku plūsmas, uz kuras pamata kaut ko nopietnu izveidot, vajadzētu vairāk atbalstīt lauku uzņēmējus. Mūsdienu skolotājiem ir grūtāk tāpēc, ka valsts nav īsti spējusi noformulēt savu konceptu, skolotāji ir apkrauti ar precīzām atskaitēm par nelineāru procesu, kurā var būt labākajā gadījumā sarunu biedri ar dažiem piesardzīgiem orientieriem.

– Skolotājs – tas jau nav tikai ideoloģijas rupors vai zināšanu tempļa priesteris, bet gan pats savas jomas, disciplīnas un noteikumu “diktators”, arī lokālas varas simbols. Neatklājot neko vairāk no sižeta – cik dažādi skolotāji mums apkārt tev nākuši prātā, strādājot pie romāna?

– Romānā apkopoti stāsti par dažiem desmitiem skolotāju, kas iešifrēti dažos tēlos. Galvenais iedvesmas avots bija radinieku skolotāju vēstules, daži simti Hruščova laikā rakstītu ziņojumu. Milzīgs teksta blāķis, kurā par politiku ir viens teikums, kas izmantots arī romānā – Maskavas prasība pēc Staļina nāves vadošos amatos celt vairāk vietējo cilvēku vai vismaz cilvēkus ar latviešu valodas zināšanām. Bija arī aizraujošas intervijas, periodikas pētīšana, sirmie pedagogi visvairāk gan atveras mazāk oficiālās virtuves runās. Man ļoti gribējās jaunākiem cilvēkiem pastāstīt, ka tepat, vienas paaudzes attālumā, izdzīvošanas jautājums skolotājam bija pēc burtnīcu izlabošanas doties uz agro slaukšanu govju kūtī. Mēdzu jokot, ka “Skolotāji” ir kaitinoši vienkāršs stāsts par kaitinoši vienkāršiem cilvēkiem. Par dažādību gan piebildīšu, ka darbā nav negatīvo varoņu. Lai visu sabojātu, pietiek ar pozitīvajiem.

– Var noprast, ka grāmatā būs gan smaida pilnas, gan domīgas epizodes. Kādēļ par vēsturi vajadzētu prast gan pasmaidīt, gan smagi padomāt?

– Bez humora esam nolemti ļoti drūmai eksistencei. Esam atkarīgi no ziņām, kuras patērējam, mums būtu vairāk jātiecas pēc kvalitātes ziņu avotu jomā. Esam atkarīgi arī no juristu diktatūras, līdzko nedomājam, kas rakstīts “smalkajā drukā”. Kā Zirnis kādreiz teica: nezinu, kas ir sertifikāti, bet zinu, ka mani apd***īs.

Tikmēr vecie skolotāji visos laikos ir kā tas latviešu zemnieks, kurš ar asprātību un humoru uzveic velnu. Smiekli un asaras mani pavadījušas šo gadu, kamēr romāns tapa. Esmu smējies un raudājis par saviem varoņiem, par reālo vēsturi, par savu nevarību arī. Fiziski man bija par vēlu šo darbu uzrakstīt, bet garīgi es netiktu ātrāk galā.

PROZAS ABC, literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Neslēpšu, ka no “Skolotājiem” sagaidu sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” māksliniecisko kulmināciju vai vismaz spilgtu akordu. Spriežot pēc lasītā, tas būs polifonisks darbs, kurā poētiskums, prozas ritms, melanholija un skarbums būs patīkamā līdzsvarā ar teksta augsto mērķi.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam fragmentu no Andra Akmentiņa topošā romāna “Skolotāji”, kas drīzumā nāks gaismā izdevniecības “Dienas Grāmata” sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”.

(Berijas “atkusnis”, 1953. gada vasarā uz mirkli atļauta pieeja Kurzemes jūrmalai, un divas māsas dodas ceļā)

Pēc dažām dienām vecāku cietoksnī uzradās plaisa – Papiņš, piekusis no pastāvīgās čīkstēšanas (tas bija arī sāncensības jautājums, vakaros viņš pats gribēja čīkstēt par piepampušajām kājām, kuras tad Māte masēja, atpūšoties no rūpēm par mazulīti), ieminējās:

– Varbūt lai brauc abas meitenes, kamēr siens nav sācies. Gan mēs galā tiksim.

Māte nepriecājās, bet pastāvīgā “tikšana galā” darbojās kā viņas otrais vārds, un grūtību rūdītais prāts jau pārcilāja darbu sarakstu. Līdz beidzot viņa pateica strupu:

– Labi.

Sarmīte pirmās sajūsmas sekundē nepamanīja lamatas un jau bija aizlidojusi baltā kleitā kaut kur pie Labraga laivu piestātnes, kad kuģa taures vietā kā ar izkapti pret oļiem no­grabēja nāves spriedums:

– Bet vairāk par divām dienām es jūs nevaru laist. Papiņš jādakterē, varbūt pat jāsaņemas un jāsāk potēt. Man jāpieskata mazais, skolotāja Ozoliņa vēl vārga, bitēm jāstāv klāt, un kur tad vēl lopi. Un jums jāzina, ka es visu laiku ļoti baidīšos par jums.

– Divas dienas! – Tad jau labāk lai Sarmīti iesloga pagrabā divas dienas (protams, pēc tam, kad viņa nedēļu būs padzīvojusies pa Kurzemi). Tik ātri Kurzemi izbraukt un atgriezties vienkārši nav iespējams. Ģimene izklāja uz galda Latvijas karti un autobusu sarakstus, un vilcienu sarakstus, un līdz gulētiešanai, puņķiem un asarām šķīstot, tika radīts ceļojuma plāns, divās dienās apmeklējot Vidzemes jūrmalu un mājāsbraucot vēl neliela iespēja ieskriet Limbažos pie tālajiem radiem, pirmo medu aizvest un tā. Tēvocim Pēterim tika uzrakstīta vēstule, nākamajā dienā no skolas iecerēta tālsaruna, lai “norunātu visu”.

Sarmīte vēlāk par šo braucienu atcerējās visu, izņemot to, cik ļauns murgs tas bijis.

Piesvīdušais autobuss tusnījās pāri lauku ceļa redelēm mundrā sapīta zirga solī, cenšoties pamazām atskrūvēties, tāpēc biežajās pieturās tika atkal skrūvēts kopā. Kamēr ģībstošie pasažieri grīļodamies gāja pēc ūdens un čurāt, salonā vismaz divos grozos čiepstēja mundri cāļi kā apliecinājums, ka dzīve turpināsies arī pēc pasažieru drīzās un mokošās nāves. Māsas visu ceļu bija vienīgās dīkdienes atpūtnieces, pārējie nebrauca lielu gabalu, viņu mocībām vismaz bija kāda augstāka jēga, pat kaunīgais, eļļām nomūrētais šoferis smieklīgā salmenē, kura pamazām iekrāsojās pelēka, bet sviedru tērcītes uz viņa vaigiem attīrīja gaišākas līnijas, likās tīšām radīts, lai audzinātu, tas ir, sodītu par visu, ko Sarmīte jebkad dzīvē sliktu darījusi un vēl paspēs sastrādāt. Kad viss iespējamais autobusa konstrukcijā bija atskrūvējies, arī salonā pie pasažieriem pacēlās ne mazāks putekļu mākonis kā uz ceļa. Sarmīte ar Veltu zaļā ģīmī vēroja retos traktorus, fermu jaunbūves un apātiski klīstošus, kārnus liellopus, kuri katrā solī protestēja pret drīzo nokaušanu. Liellopi tomēr izskatījās labāk par pasažieriem, jo darbojās svaigā gaisā un varēja kustēties.

Tuvāk jūrai vismaz kļuva līdzenāks, nelabumu aizstāja grūtsirdība. Valstī bija sarosījušies dunduri un elektromontieri, tos bieži varēja vērot stabu galos iekārušos ar smieklīgām kurpēm kā briežvaboles ragiem cepināmies saulē, tomēr viņu ciešanas bija nieks, viņi svīda svaigā gaisā, un autobusa saceltais putekļu mākonis drīz vien bija prom, pametot viņus rīstoties un pelēkiem ģīmjiem, bet vismaz ar cerību vēl pirms nāves paspēt atrauties no sava telefonstaba krusta un sasniegt vietējo upīti, lai noskalotos. Dunduri tikmēr sitās pret priekšējo stiklu no abām pusēm. Iekšējie dunduri pildīja autobusa salonu ar nejauku spindzoņu, bet ārējie dunduri paukšķēdami eksplodēja pret priekšējo stiklu, pārvēršoties dzeltenā putriņā, kas sadalījās sīkās straumītēs un lēni tricinājās uz leju.

– Kad sāks sprāgt arī iekšējie dunduri, es miršu, – Sarmīte laiski secināja un aizvēra acis. Atsākās ar kāpurķēdēm sabraukti posmi, sārtā tumsa neko neuzlaboja, tā zibsnīja līdz ar ceļa grambām, galva sareiba vēl vairāk nekā ar acīm vaļā. Tad lielais priekšējais stikls izbīdījās no vietas un aizkustinājumā sāka ņerkstēt. Maršruta agonijas grūtākajā brīdī, kad necik daudz vairs neatlika līdz galapunktam, šoferis atjēdzās, apžēlojās par ģībstošajām meitenēm un katrā pieturā devās meklēt ūdeni, kuru ar spaini izgāza ar salona grīdas, visiem paklausīgi ceļot kājas uz soliem. Elpošanas funkcija tūlīt ar prieku atjaunojās, lai gan bieži vien vispārējā smarža salonā liecināja par rāvu vai fermas zampu, kur ūdens iesmelts. Kāds no iekāpušajiem mehanizatoriem nobrauca vienu pieturu, klēpī visu ceļu sargājot kanniņu, kuras saturu Sarmīte vēlējās noskaidrot tikai tāpēc, lai varētu izvairīties no šīs vielas smakas visu turpmāko dzīvi.

Katrā ziņā ar dažām stundām autobusā Sarmītei pilnīgi pietika, lai aptvertu, cik sarežģīta un bīstama parādība ir izvēle. Ar sekām pašai jāsadzīvo. Kaut gan viņas nebija tikušas līdz lielajai jūrai, jūras līcī tomēr bija iebridušas, tas skaitījās.

Todien pie Saulkrastiem valdīja krasta vējš, planckājās nelieli vilnīši, vasaras sākumam raksturīgā, skopi remdenā ūdens virskārta bija padzīta nost no krasta. Retie pludmales gājēji drebinājās. Uz mirkli iebrienot ūdenī, stipri sala ceļgali, tāpēc no atvēsinātajiem stilbiem bija maz prieka. Trakākais, Sarmīte ieraudzīja māsas acīs vecākā un gudrākā radījuma skatienu, kurā nebija ne miņas no prieka par pirmoreiz mūžā redzētu jūru, bet gan piekusuša pieaugušā īgnais jautājums: “Nu? Dabūji, ko gribēji?”

Salīdzinājumā ar to autobusā likās tīri ciešami.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Paldies par uzrakstīto. Ar interesi gaidīšu grāmatu. Vērtēt romānu no šī fragmenta neprotu, bet fragments uzjundīja atmiņas, atmiņas, atmiņas… Pirmā darba vieta Pāvilostas septiņgadīgajā skolā, aktīvā sabiedriskā dzīve, baigie iespaidi no talkas kolhozā (ne kā vēlākajos gados, kad tās kļuva gandrīz vai par burvīgi romantisku plezīru )
    Lasot daudzus darbus, kuros padomju laiks rādīts necilvēciska gaismā, bet paši civēki dzīves nomākti, pelēki, vienveidīgi, it kā kļūst neērti, ka esmu dzīvojusi, strādājusi, jutusies arī laimīga, bēdājusies, rūpējusies, man pat šķita – esmu pilnvērtīgs cilvēks… Tad šis fragments vairāk atgādināja, cik jutāmies brīvi pēc kara, pēc represijām, pēc Staļina, sākot, veidojot jaunu dzīvi. Un vēl – ja mēs un mūsu darbi ir tik norakstāmi, tad jāpadomā, vai mūsu zemei Latvijai maz ir simtgade? Varbūt okupācijas gadi tad jāņem ārā? Tās tik tādas nelielas pārdomas, Andra romāna fragmentā mazliet sastopoties ar savu jaunību, arī tad, ja ne viss ir tā, kā gribētos.

  2. Kādēļ visiem ir tādas bailes rakstīt par to kas notika 70.tajos un 80.tajos gados. To gadu notikumus atceras daudzi. Bet jo tālāk pagātnē, jo vairāk izdomājumu un melu.

  3. Jā… labi aprakstīts!

Draugiem Facebook Twitter Google+