Kultūra
Literatūra

“Visi jautā, kas notika ar Vovu.” Saruna ar igauņu rakstnieci Kai Āreleidu 0


Kai Āreleida
Kai Āreleida
FOTO – HARRI A. SUNDELL

Izdevniecībā “Lauku Avīze” klajā nācis igauņu rakstnieces Kai Āreleidas romāna “Pilsētu dedzināšana” tulkojums. Romāna darbība lielākoties norisinās 40. līdz 60. gados. Darbs Igaunijā izpelnījās lielu ievērību, tas pat nosaukts par vienu no 2016. gada lielajiem romāniem, kam izdevies portretēt veselu paaudzi. Kai Āreleida ir tulkotāja un rakstniece, strādā par redaktori Igaunijas visprestižākajā daiļliteratūras apgādā “Loomingu Raamatukogu”, ir četru bērnu mamma. Romāns “Pilsētu dedzināšana” pašlaik tiek tulkots arī angļu valodā. Ar Kai Āreleidu sarunājas grāmatas tulkotāja Maima Grīnberga.

– Kā radās doma par šo romānu? Kas bija pirmais: galvenā varone, laikmets, varbūt pilsēta?

K. Āreleida: – Jā, kur ir sākums? Sākumu vienmēr ir daudz, un galu galā viss tomēr rodas kopā, viens apstāklis nosaka citu. Pat ja, sākot rakstīšanu, pirmais bija stāsts par vientuļu bērnu un to, ar ko viņš aizpilda savas dzīves tukšumus, neviens stāsts nenoris ārpus laika vai telpas. “Pilsētu dedzināšana” gan noris laikā, kad es pati dzīvojusi neesmu, tomēr šis laiks ir bijis ļoti klātesošs manā dzīvē ar to paaudžu starpniecību, kas man par to stāstījušas. Kara laikā gandrīz no zemes virsas noslaucītā Tartu, kur arī 50. un 60. gados vēl bija daudz drupu vai tukšu vietu, sniedza romāna vēstījumam piemērotu fonu, un tas kļuva arī par līdzspēlētāju. Vienlaikus Tartu izvēle bija arī praktisks lēmums: vietu, kas labi pazīstama, iedzīvināt ir vieglāk. Tartu ir mana bērnības pilsēta, tāpēc šajā izvēlē noteikti bija arī mazumiņš nostalģijas, iespējams, tas bija mans veids, kā meklēt zudušo laiku.

Protams, salīdzinot ar romānā aprakstīto laiku, apģērbi un apstākļi pilsētā bija mainījušies, taču smaržas, skaņas, gaisma vai, piemēram, pilsētas ielu karte ir pārlaicīgākas, šai ziņā es varēju balstīties uz savām atmiņām par 70. gadu sākuma Tartu, tā teikt, izmantot bērnību, šo dārgo, ķēnišķo bagātību, šo atmiņu mantu krātuvi, kā rakstījis Rilke.

– Tulkojot reizēm iedomājos, ka šis darbs labi iederētos mūsu 20. gadsimta romānu ciklā. Cik apzināta bija laikmeta izvēle, vai tu varbūt centies polemizēt, stāties dialogā ar kādu citu igauņu romānu par šo laiku?

– Rakstīšana par pagājušiem laikiem sniedz tādu perspektīvu, kādas nav, stāstot par savu laiku. Savā ziņā dzīvi iespējams saprast, tikai atskatoties. Tāpēc vielas vai stāstu meklēšana pagātnē ir dabiska un cilvēcīga. Tomēr man šis romāns pirmām kārtām nozīmē pārlaicīgu stāstu par cilvēku samudžināto dzīvi.

Katrs jauns literārs darbs nenovēršami stājas dialogā ar visu, kas šajā laukā radīts jau agrāk. Šajā gadījumā, protams, ar Vīvi Luikas romānu “Septītais miera pavasaris”, kas pazīstams arī latviešu lasītājam, un Lēlo Tungalas darbu “Biedrs bērns”. Manu grāmatu ar tām vieno ne tikai laikmets, bet arī bērna skatpunkts. Tā kā šīs grāmatas ir mūsu literatūras sastāvdaļa, tās, protams, bija manā apziņā, tomēr apzinātā dialogā ar tām es nestājos. Esmu vēlākas paaudzes rakstniece un sapratu, ka sacensties ar šo darbu autobiogrāfisko īstumu nedz spēju, nedz gribu.

Man bija vēl dažas tēmas, ko gribēju, tā teikt, norakstīt nost no sirds. Piemēram, to, ka izvešanas neskāra visas ģimenes, bet tas nenozīmē, ka tās noteikti bija nodevēju pusē. Un ka šāda “paveikšanās” radīja jautājumus un vainas apziņu arī viņos pašos, jo sevišķi tāpēc, ka cietušo piederīgie viņos saskatīja netaisnīgi saudzētos. “Pilsētu dedzināšanas” galvenās varones tēvs strādā par noliktavas direktoru. Viņu ģimenei klājas labi. Neviens netiek deportēts, un uz apkārtējās nabadzības fona viņiem nekā netrūkst. Klētnieki acīmredzot ir vajadzīgi katrā sistēmā, viņi ļoti bieži izdzīvo. Bērns nevar izvēlēties, kādā ģimenē piedzimt. Taču romāna galvenā varone Tīna šo sociālo nevienlīdzību saprot diezgan ātri un savā veidā par to pārdzīvo. Viņas dzīve materiāli ir nodrošināta, taču ģimene ap viņu izjūk.

Otrs temats, kas mani saistīja, bija svešo, teiksim tieši – krievu –, tēma. Un tas, ka draudzība, tāpat kā mīlestība, pēc tautības nejautā. Vientuļā Tīna sev draugu un biedru atrod krievu zēnā Vovā. Daudzi cilvēki atceras, cik nošķirti toreiz dzīvojuši igauņu un krievu bērni. Taču tajā kvartālā, par ko romāns pamatā runā, patiešām līdzās atrodas divas skolas, igauņu un krievu. Apmēram tāds pats “karš” kā manā romānā starp abām skolām noticis arī patiesībā, un gan jau arī tāds pats samierināšanas mēģinājums – tautu draudzības vakars. Un kāpēc gan šādā vakarā nevarēja aizsākties viena mazticama draudzība vai mīlestība? Varēja, un sākās. Un vēl viena tēma bija atkarība, kāršu ellītes tajā laikā, kad tas oficiāli bija aizliegts. Un no turienes jau nonākam pie dzī­vju (un tiltu) dedzināšanas.

Pilsetu_dedzinasana_3
– Tad pastāsti, lūdzu, par romāna nosaukuma daudzslāņainību!

– Romāna nosaukumam igauņu valodā patiešām ir visai daudz slāņu. Vispirms – “Pilsētu dedzināšana” ir viena no vienkāršākajām kāršu spēlēm – tā pati, kas franču valodā ir Bataille un angļu valodā War vai Battle, vācu valodā dramatiskā Leben und Tod vai Krieg und Frieden (latviešu valodā, kā tu man esi teikusi, tās nosaukums ir “Dzērāji”). Tā ir visai bezgalīga un mazliet bezjēdzīga spēle, kur viss atkarīgs no gadījuma. Arī ļaužu dzīve manā stāstā bieži ir gadījuma varā. “Pilsētu dedzināšanā” tiek dedzināta gan dzīve, gan tilti – tēvs spēlē kārtis, māte meklē ilgoto jauno dzīvi – un tas viss notiek karā cietušajā Tartu, pilsētā, kas pilna ar krāsmatām un tukšām vietām. Romāna galveno varoni Tīnu, kura šajā stāstā izaug no meitenes par jaunu sievieti, tukšumi ietver gan uz pilsētas ielām, gan mājas sienās. Kāršu spēle šajā grāmatā ir gan noslēpums, izklaide un bēgšana, gan arī ļaužu vienotāja un šķīrēja – dažādu tukšumu aizpildītāja.

Ar dedzināšanu man pašai saistās vēl viens aspekts: izstāstot kaut ko ilgi slēptu un neizstāstītu, tas itin kā tiek nodedzināts. Ar to saistīts romāna moto, spāņu rakstnieka Havjera Mariasa vārdi: “Nevienu noslēpumu nevar un nedrīkst sargāt vienmēr un no visiem: katram noslēpumam reizi mūžā, vienu reizi savā noslēpuma mūžā, jāsastop vismaz viens klausītājs.”

– Tā kā esmu tulkojusi arī Maimu Bergas grāmatu “Es mīlēju krievu”, gribot negribot radās interese: kāpēc tu par galvenās varones pirmo mīlestību izvēlējies citas tautības pārstāvi?

– “Cits” arī ir īstais atslēgvārds. Pati esmu pietiekami daudz dzīvojusi citur un bijusi “cita”, tāpēc šī tēma man nenovēršami ir ļoti pazīstama. “Cits” atver citas pasaules un liek uzdot jautājumus par savu pasauli. Mani interesēja stereotipi.

Godīgi sakot, man bija pārsteigums, cik daudzus ir uzrunājusi krievu zēna Vovas tēma šajā grāmatā. Ne viens vien lasītājs dalījies savās tālaika atmiņās par vienaudžiem krieviem, vairāki man stāstījuši par “saviem Vovām”. Kādā tikšanās reizē pie manis pienāca sieviete, kura ir dzīvojusi tajā namā un dzīvoklī, kur dzīvo “Pilsētu dedzināšanas” Vova. Viņa vaicāja, vai es šajā dzīvoklī esmu bijusi vai varbūt pat dzīvojusi, tur lielajā istabā esot tieši tāda gaisma, kādu es aprakstu. Man šķiet, ka nevienu citu jautājumu lasītāji man nav uzdevuši tik bieži kā to, kas tālāk notika ar Vovu. Tā nu šī tēma vēl nebūt nav izsmelta.

– Tavas prozas grāmatas mēdz saukt par “attēlu” virknēm…

– Tas, ka, formāli ņemot, rakstu attēlos, iespējams, izriet no dramaturģes izglītības, bet tikpat labi no tā, ka pasauli pirmām kārtām redzu un atceros attēlos, sastingušos mirkļos. Atmiņas ir kā fotogrāfijas albumā – uz brīdi gaismā iecelti vai no putekļiem attīrīti fragmenti, kas sakarības un nozīmi iegūst, tikai savirknēti.

Starp citu, vecas fotogrāfijas palīdzējušas izvēlēties sīkas detaļas un notvert īsto noskaņu abos manos romānos. Fotogrāfijas var atmodināt negaidītas atmiņas. Pavisam praktiski fotogrāfija var palīdzēt datēt kādu notikumu – dokumenti var būt nepilnīgi, cilvēka atmiņa selektīva, bet precīzi datēta sena fotogrāfija tik viegli vis nemelo. “Pilsētu dedzināšanā” kāds no personāžiem saka: “Es vienmēr visiem esmu teicis: fotografējiet savas lietas. Ļaužu atmiņa ir absolūti neuzticama!” Savukārt manā pirmajā romānā “Krievu asinis” vecs fotogrāfs saka: “Labai fotogrāfijai jāpaceļ tavs skatiens pāri tam, ko tā attēlo, jāparāda, tā teikt, otrais plāns, kāds tik tikko ievērojams, mazliet neparasts sīkums, aiz kura var slēpties vesels stāsts, vesela pasaule.” Es neesmu fotogrāfe, taču cenšos ko tādu izdarīt ar vārdiem.

– Tev ir iznākušas divas prozas grāmatas un divas dzejas grāmatas. Bet sāki tu kā tulkotāja, vai ne? Vai ar tulkošanu pašizpausmei nepietika?

– Acīmredzot nepietika. Patiesībā esmu rakstījusi (un arī publicējusies, tiesa, tikai periodikā) vismaz tikpat ilgi, cik tulkoju. Būsim godīgi, tulkošana iztiku nodrošina mazliet stabilāk un ātrāk nekā rakstīšana. Un, iespējams, darbošanās ar svešiem tekstiem ir mani disciplinējusi tādā ziņā, ka savējos es ļoti rūpīgi noslīpēju, nemē­dzu publicēt ar vieglu roku. Arī mans dienišķais darbs izdevniecībā saistīts ar grāmatu tapšanu – un tas tomēr liek pamatīgi apsvērt, vai ir jēga šim daudzumam pievienot vēl kaut ko. Pati cenšos to darīt tikai tad, kad vairs nu nekādi nav iespējams citādi.

Saistītie raksti

Tulkošana ir viens no pamatīgākajiem lasīšanas veidiem un, manuprāt, ļoti daudz iemāca par rakstīšanu – gan to, ko ir vērts darīt, gan arī to, no kā vajadzētu atturēties. Es pati prozā visvairāk novērtēju lingvistiskus pārsteigumus un emociju precizitāti. Lasot man ļoti bieži kvalitātes mēraukla ir tas, vai rodas vēlme, tā teikt, ņemt zīmuli, veikt piezīmes, kaut ko mācīties. Autorus, kurus lasot šāda vēlme rodas, esmu centusies tulkot – Havjeru Mariasu, Enriki Vilu-Matasu, Roberto Bolanjo, Horhi Luisu Borhesu…

– Tu trīs gadus esi dzīvojusi Rīgā. Kādi ir tavi iespaidi, atmiņas, sajūtas?

– Dzīvesbiedra diplomāta darba pienākumu dēļ dzīvoju Rīgā no 2003. līdz 2006. gadam. To, cik ļoti man Rīga patika un cik laimīga es tur jutos, laikam līdz galam sapratu tikai tad, kad stindzinošā 2007. gada janvāra dienā attapos mūsu nākamajā mērķī – Pēterburgā. Tad šķita, ka ellīgi karstais Rīgas augusts pirms dažiem gadiem ir bijusi skaista, piemīlīga vasaras nogale man mīļā un tuvā pilsētā. Šo emociju iespaidā Pēterburgā sāku rakstīt savu pirmo romānu “Krievu asinis”, tā nu Rīga man ir bijusi ļoti tiešs iedvesmas avots. Tāpēc es priecājos, ka “Pilsētu dedzināšanas” pirmais tulkojums iznāk latviešu valodā. Bet noveļu krājumā, ko pašlaik rakstu, noteikti būs vēl nepublicēts darbs “Rīgas logi”.

LA.lv