“Visi jautā, kas notika ar Vovu.” Saruna ar igauņu rakstnieci Kai Āreleidu 0
Izdevniecībā “Lauku Avīze” klajā nācis igauņu rakstnieces Kai Āreleidas romāna “Pilsētu dedzināšana” tulkojums. Romāna darbība lielākoties norisinās 40. līdz 60. gados. Darbs Igaunijā izpelnījās lielu ievērību, tas pat nosaukts par vienu no 2016. gada lielajiem romāniem, kam izdevies portretēt veselu paaudzi. Kai Āreleida ir tulkotāja un rakstniece, strādā par redaktori Igaunijas visprestižākajā daiļliteratūras apgādā “Loomingu Raamatukogu”, ir četru bērnu mamma. Romāns “Pilsētu dedzināšana” pašlaik tiek tulkots arī angļu valodā. Ar Kai Āreleidu sarunājas grāmatas tulkotāja Maima Grīnberga.
– Kā radās doma par šo romānu? Kas bija pirmais: galvenā varone, laikmets, varbūt pilsēta?
K. Āreleida: – Jā, kur ir sākums? Sākumu vienmēr ir daudz, un galu galā viss tomēr rodas kopā, viens apstāklis nosaka citu. Pat ja, sākot rakstīšanu, pirmais bija stāsts par vientuļu bērnu un to, ar ko viņš aizpilda savas dzīves tukšumus, neviens stāsts nenoris ārpus laika vai telpas. “Pilsētu dedzināšana” gan noris laikā, kad es pati dzīvojusi neesmu, tomēr šis laiks ir bijis ļoti klātesošs manā dzīvē ar to paaudžu starpniecību, kas man par to stāstījušas. Kara laikā gandrīz no zemes virsas noslaucītā Tartu, kur arī 50. un 60. gados vēl bija daudz drupu vai tukšu vietu, sniedza romāna vēstījumam piemērotu fonu, un tas kļuva arī par līdzspēlētāju. Vienlaikus Tartu izvēle bija arī praktisks lēmums: vietu, kas labi pazīstama, iedzīvināt ir vieglāk. Tartu ir mana bērnības pilsēta, tāpēc šajā izvēlē noteikti bija arī mazumiņš nostalģijas, iespējams, tas bija mans veids, kā meklēt zudušo laiku.
Protams, salīdzinot ar romānā aprakstīto laiku, apģērbi un apstākļi pilsētā bija mainījušies, taču smaržas, skaņas, gaisma vai, piemēram, pilsētas ielu karte ir pārlaicīgākas, šai ziņā es varēju balstīties uz savām atmiņām par 70. gadu sākuma Tartu, tā teikt, izmantot bērnību, šo dārgo, ķēnišķo bagātību, šo atmiņu mantu krātuvi, kā rakstījis Rilke.
– Tulkojot reizēm iedomājos, ka šis darbs labi iederētos mūsu 20. gadsimta romānu ciklā. Cik apzināta bija laikmeta izvēle, vai tu varbūt centies polemizēt, stāties dialogā ar kādu citu igauņu romānu par šo laiku?
– Rakstīšana par pagājušiem laikiem sniedz tādu perspektīvu, kādas nav, stāstot par savu laiku. Savā ziņā dzīvi iespējams saprast, tikai atskatoties. Tāpēc vielas vai stāstu meklēšana pagātnē ir dabiska un cilvēcīga. Tomēr man šis romāns pirmām kārtām nozīmē pārlaicīgu stāstu par cilvēku samudžināto dzīvi.
Katrs jauns literārs darbs nenovēršami stājas dialogā ar visu, kas šajā laukā radīts jau agrāk. Šajā gadījumā, protams, ar Vīvi Luikas romānu “Septītais miera pavasaris”, kas pazīstams arī latviešu lasītājam, un Lēlo Tungalas darbu “Biedrs bērns”. Manu grāmatu ar tām vieno ne tikai laikmets, bet arī bērna skatpunkts. Tā kā šīs grāmatas ir mūsu literatūras sastāvdaļa, tās, protams, bija manā apziņā, tomēr apzinātā dialogā ar tām es nestājos. Esmu vēlākas paaudzes rakstniece un sapratu, ka sacensties ar šo darbu autobiogrāfisko īstumu nedz spēju, nedz gribu.
Man bija vēl dažas tēmas, ko gribēju, tā teikt, norakstīt nost no sirds. Piemēram, to, ka izvešanas neskāra visas ģimenes, bet tas nenozīmē, ka tās noteikti bija nodevēju pusē. Un ka šāda “paveikšanās” radīja jautājumus un vainas apziņu arī viņos pašos, jo sevišķi tāpēc, ka cietušo piederīgie viņos saskatīja netaisnīgi saudzētos. “Pilsētu dedzināšanas” galvenās varones tēvs strādā par noliktavas direktoru. Viņu ģimenei klājas labi. Neviens netiek deportēts, un uz apkārtējās nabadzības fona viņiem nekā netrūkst. Klētnieki acīmredzot ir vajadzīgi katrā sistēmā, viņi ļoti bieži izdzīvo. Bērns nevar izvēlēties, kādā ģimenē piedzimt. Taču romāna galvenā varone Tīna šo sociālo nevienlīdzību saprot diezgan ātri un savā veidā par to pārdzīvo. Viņas dzīve materiāli ir nodrošināta, taču ģimene ap viņu izjūk.
