Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
29. oktobris, 2013
Drukāt

Laura Groza-Ķibere: Dzīvojam tādās savādās ilūzijās
 (1)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Saruna ar režisori, jaunākās izrādes Dailes teātrī “M. Batterfly” iestudētāju Lauru Grozu-Ķiberi
.

Franču diplomāts Renē Galimārs tiesas laikā atceras savas dzīves laimīgo laiku, kad viņš dzīvoja kopā ar Ķīnas operas dīvu Song Lilingu. Kā viņš varēja zināt, ka viņa izsapņotā, ideālā sieviete patiesībā ir Ķīnas valdības spiegs un vīrietis, kurš pārģērbies par sievieti? Atmiņu uzplaiksnījumos diplomāts izdzīvo stāstu 20 gadu garumā. Jautājums – vai šī kaislība bija tikai viņa paša fantāzija vai realitāte, bet tas ir viņa dzīves visnozīmīgākais notikums. Tikai reālajā dzīvē mīlestība var būt tik nereāla…

Mūžsenais konflikts starp vīrieti un sievieti, starp Rietumiem un Austrumiem, starp rasu stereotipiem un fantāziju. Šis stāsts par slepenu mīlestību un sajauktām seksuālām identitātēm, kurš balstīts uz patiesiem notikumiem, kas šokēja pasauli 1986. gadā, ir pamatā Deivida Henrija Hvanga lugai “M. Butterfly”, kuras iestudējums Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos 8. novembrī.

Režija uzticēta Laurai Grozai-Ķiberei, kuras Liepājas teātrī nule iestudēto Pemas Džeimsas lugu “Piafa” ar sajūsmu uzņēmuši skatītāji un kritiķi novērtējuši kā vienu no jaudīgākajiem šīs sezonas darbiem.

Laura Groza-Ķibere jau studiju laikā sākusi piedalīties Dailes teātra izrāžu veidošanā, bijusi režisoru Jana Vilema van den Bosa, Baņutas Rubesas un Dž. Dž. Džilindžera asistente. Daļai iestudējumu lugas tulkojusi pati, veidojusi dramatizējumus. Bijusi režisore Dziesmu svētku ieskaņas koncertam Cēsu pils parka estrādē (2012).

– Kāds ir tavs pirmais spilgtākais teātra iespaids?


L. Groza-Ķibere: – Pirms-
skolas vecumā mamma mani bija aizvedusi uz “Vella kalpiem” Dailes teātrī. Izrādes vidū paskatos – mamma raud… Tātad noticis kas slikts. Sāku raudāt līdzi. Man, sešgadīgam skuķim, pat prātā neienāca, ka norises uz skatuves var raisīt tik dziļu līdzpārdzīvojumu, īstas emocijas līdz patiesām asarām.

– Un jaunākais?


– Runājot par kolēģu veikumu, mīļākā izrāde ir “Stavangera” Liepājā. Spēcīga, izsāpēta, režisoriski izstrādāta. Manis pašas spilgtākais iespaids saistās ar manu pēdējo patlaban topošo iestudējumu “M. Butterfly” Dailē. Mani vienmēr interesējuši lielie, eksistenciālie, mūžīgie jautājumi, pretmetu kopums. Allaž interesanta ir mīlestība, nepiepildītā, nezināmā, tik dažādās Austrumu un Rietumu kultūras, kuras nekad nesatiksies. Tās var tuvoties, var mēģināt saprast viena otru, taču, cik vien ilgi pastāvēs šīs kultūru atšķirības, tik ilgi dzīvosim stereotipos priekšstatos cits par citu.

– Un Rietumu pasaules bažās par savas dzīves telpas apdraudētību, kam nav nekāda sakara ar netīksmi pret citas ādas krāsas vai sejas pantu indivīdiem.


– Šīs bažas ir ļoti saprotamas, īpaši tādām mazām tautām kā latvieši. Taču stereotipiskas domāšanas izpausmes var saskatīt ik uz soļa. Tā nav tikai mūsu laikmeta tendence. Mēs visi “zinām”, kā jāvada valsts, kā jātaisa teātris. Dzīvojam tādās savādās ilūzijās. Zināmās aprindās ir stereotips priekšstats par sabiedrības vajadzību pēc konkrēta tipa varoņa un tieši tāds tai arī tiek piemeklēts un piespēlēts. Ir stereotips par to, ko no kura teātra var sagaidīt un ko domājis režisors X ar konkrēto iestudējumu. Visvairāk neciešu paviršību, arī spriedumos un secinājumos. Ārkārtīgi sāpīgi ir lasīt kritiķu frāzes, ka uz kādu izrādi vispār nav vērts iet. Kategoriski apgalvojumi un secinājumi man nav īsti pieņemami.

– Vai tevi nebaida, ka skatītāji uz “M. Butterfly” nāks ar stereotipu priekšstatu, ko radījusi 1993. gadā režisora Deivida Kronenberga uzņemtā filma ar Džeremiju Aironsu galvenajā lomā?


– Arī es šo filmu esmu redzējusi. Varbūt – jā, zināmas bažas man ir, taču ne tik lielas, lai atturētu no lugas iestudēšanas. Filma, lai cik arī lieliska, un teātra izrāde ir pilnīgi atšķirīgi māk-slas darbi.

– Kā secinājuši kritiķi, “Piafā” kopā ar horeogrāfi Lieni Gravu esat radījušas veselu nosacīto darbību alfabētu, lai sarakstītu “Piafas” erotiskās fizkultūras ainas. Paaugstinātā seksualitāte, kas vēsturiskās Piafas dzīvē neapšaubāmi ieņēma lielu vietu, izrādē zaudē savu fizioloģisko raksturu, pārvēršoties par tīru mākslinieces iedvesmas avotu. Vai “M. Butterfly” iestudējumā no tevis varam sagaidīt radniecīgu māksliniecisko valodu?


– Zināmā mērā noteikti. Jo izrādi veidoju caur savu skatījumu uz pasauli. Mans režisores rokraksts nemainās pa dienām, nedēļām vai mēnešiem. Bet tas, protams, ir dzīvs process. Šīs divas izrādes, kas fiziski ir blakus, viena otru kaut kādā mērā papildinās. Ne jau velti mēdz teikt, ka rakstnieks visu mūžu raksta vienu grāmatu, komponists – vienu skaņdarbu un dziedātājs izpilda vienu dziesmu, kurā, protams, katra nākamā daļa papildina iepriekšējo. Ar ko man asociējās Edīte Piafa? Pirmkārt, ar lieliskām dziesmām. Otrkārt, ar ļoti intensīvu seksuālo dzīvi. Treškārt, ar nespēju pretoties alkoholam un narkotikām. Uz šiem trim dažādi vērtējamiem vaļiem balstās viņas personība.

– Neapšaubāma izrādes veiksme ir Agnese Jēkabsone titullomā. Kā ieraudzīji mākslinieces lielisko atbilstību Piafai?


– Grūti pateikt. Prātā pēkšņs klikšķis un – ir!

– Ir skatītāji, kuri īsti neizprot izrādes sākumā vīriešu vingrošanas ainu.


– Tās ir nepārtrauktas fiziskas alkas. Protams, kā par to runāju, tā ir mana režisores lieta. Arī “M. Butterfly” vispirms būs stāsts par mīlestību. Jā, nepiepildītu, tikai no vienas puses ilgotu, varbūt šķietami mums it kā nesaprotamu. Bet vai interesants ir tikai saprotamais? Mani allaž vilinājuši meklējumi runāt par to, kas it kā stāv tālu no ierastā, bet patiesībā ir ar ļoti līdzīgām problēmām, jo tikai pasakās viņi dzīvoja ilgi un laimīgi. Viss pārējais ar Austrumiem saistītais ir fons, kaut arī neierasts un šķietami attāls.

– Tā kā luga nodēvēta par austrumniecisku drāmu, kādi ir pašas pieredzējumi Austrumos?


– Paši tālākie manis baudītie Austrumi ir Turcija, kur agrā jaunībā biju ar deju kolektīvu un kur strādāja mans brālis, un kur vēlāk esmu vairākkārt bijusi, izjūtot kultūras atšķirības. Ir lietas, kas man Austrumos patīk, un kas – biedē. Nejauši, piemēram, uzzinu, ka autobusā nepārdod biļetes tā, lai blakus sēdētu sveša sieviete un vīrietis. Mums globāla, neatpazīstama, sveša problēma. Seksualitāte šajā valstī tiek pavisam citādi pārraudzīta.

– Ķīnas operas dīvas lomu esi uzticējusi Dainim Grūbem. Kādēļ šāda izvēle?


– Aktieris šajā lomā mani saistīja ar sievišķību šā vārda vislabākajā nozīmē, ar trauslumu. Lielākā daļa mākslinieku Dailes teātrī ir maskulīni vīrieši, bet šajā lomā man vajadzēja maigāku, emocionāli, psiholoģiski, arī fiziski trauslāku vīrieti. Tādēļ Dainis Grūbe manā uztverē visatbilstošākais.

– Vai ir kas tāds, ko tu mākslas vārdā nekad neliktu aktierim darīt?


– Nekad nekas nenotiek bez paša aktiera akcepta, tēlu veidoju uz mūsu vienošanās pamata. Uz skatuves var atļauties visu, tikai godīgi jāpasaka vispirms jau sev, vai konkrētā rīcība ir attaisnojama tieši šajā uzveduma vietā un situācijā. Taču es melotu, ja teiktu, ka spētu pieļaut uz skatuves reālu spīdzināšanu, vardarbību, kanibālismu.

– Arvien dominējošāks ir uzskats, ka nopietnas teātra izrādes kā sava veida būrīšos ir iedzītas mazajos spēles laukumos, bet uz lielajām skatuvēm valda komercizrāžu dunoņa. Vai “M. Butterfly” – tava debija Dailē uz lielās skatuves režijā pieaugušajiem – arī piepulcēsies iepriekš minētajām?


– Nē, “M. Butterfly” nekādā gadījumā nebūs komercizrāde tradicionālā izpratnē. Mēģināsim lugai pievienot māksliniecisko virsvērtību. Arī lugas tēma nav no izklaidējošām. Ja uz kādu iestudējumu biļetes izpērk mēnešiem uz priekšu, gluži saprotams, ka izrādi iesauc par “kases gabalu”. Bet kur ir saknes pieņēmumam likt vienlīdzības zīmi starp “kases gabalu” un izklaidējošu komercizrādi? Kur teikts, ka psiholoģiski dziļš iestudējums, nopietna izrāde nevar būt arī kases gabals? Izcilu mākslas darbu novērtē arī skatītāji.

– Vai vēl atceries, par ko iestājās jeb pret ko protestēja telšu pilsētiņas iemītnieki pie Ministru kabineta, kas mudināja radīt izrādi “Brīvības 36”?


– Kā jau visas revolūcijas, arī šī notika viena iemesla dēļ – protestējoši cilvēki nav apmierināti ar savu pašreizējo dzīvi un vēlas labāku. Tas ir visu sacelšanos pamatu pamats. Katram laikmetam raksturīgās vēlmēs. Mūsdienās – vairāk pelnīt, garšīgāk ēst, nēsāt modernākus apavus. Cilvēciski ļoti saprotami.

– Ko pati nekad nedarītu tikai tādēļ, lai dzīvotu labāk materiālā izpratnē?


– Es to jau nedaru. Nedarbojos kādā no tām profesijām, kurās var nopelnīt vairāk un dzīvo daudz labāk materiālā ziņā. Bet psiholoģiski emocionālā izpratnē šobrīd nodarbojos ar labāko kā sev, tā gribas cerēt, arī cilvēkiem, kuriem ir tuvs teātris.

– Dailes un Liepājas teātri, ar kuriem esi sadarbojusies līdz šim, atšķirībā no Nacionālā, Valmieras un Jaunā Rīgas teātra, atteikušies no štata režisoriem vispār. Biju pārsteigta, ka ārštatā strādā pat tādi cienījami meistari kā Kārlis Auškāps un Mihails Gruzdovs. Vai šāds statuss tev nerada sociālās nedrošības sajūtu?


– Melotu, ja apgalvotu pretējo. Ikvienam ir būtiskas elementāras sociālās garantijas, kuras vairāk nodrošina štata darbinieka statuss. Šobrīd par to nesatraucos, esmu jauna, bet darba devējam jāatzīst, ka ir tikai godīgi saprast jebkura mūsu sabiedrībā nodarbināta cilvēka vēlmi pēc zināmas nodrošinātības.

– Ko darīsi nākamajā dienā pēc pirmizrādes?


– Tā īsti izgulēt pēdējo nedēļu bezmiegu jau tāpat nevarēs. Pēc inerces joprojām esi uzbudinājumā. Droši vien iešu uz teātri, jo vakarā būs otrā izrāde. Un aiznākamajā vakarā – nākamā.

Radošā vizītkarte



LAURA GROZA-ĶIBERE


Dzimusi 1985. gadā.

Absolvējusi Rīgas Angļu ģimnāziju un Latvijas Kultūras akadēmiju.

Nozīmīgākās režijas: Pemas Džemsas “PIafa” (Liepājas teātrī 2013), Dailes teātrī: Kļima “Mēdeja. Teātris” (2012), 
Dž. M. Berija “Mana lēdija Nikotīna” (2012), E. Šefera “Trilleris” (2011), G. Montero “Es – Frīda Kalo” (2011), L. Gundara “Vārnu ielas republika” (2011), izrāde “Brīvības 36” (2010), N. Ikstenas “Regīna” (2010), veidojusi Dailes teātra 90 gadu jubilejas koncertu “Spēlēju, dancoju” (2010) u. c.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Fotogrāfam varbūt citu nodarbi jāatrod..

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+