Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
23. marts, 2012
Drukāt

«Dzīvoju bez naida». Saruna ar Dzintru Lezdiņu

lezdina_db_7

Jērcēnietes Dzintras Lezdiņas atmiņu stāstā apbrīnu pelnījuši viņas vecāki – darbīgi lauku cilvēki, apveltīti ar daudzveidīgiem talantiem un prasmēm, kas izsūtījumā deva iespēju izdzīvot. Arī Sibīrijā jaunieši dziedāja, dejoja līdz rīta gaismai, priecājās. Tikai atgriežoties dzimtenē, saprata, kādu zīmogu tālumā pavadītie gadi uzlikuši viņu dzīvei. 


Dz. Lezdiņa: – Torīt māte bija izcepusi maizi un dažus klaipus aizveda savām draudzenēm uz Strenčiem, savukārt tēvu aizsauca uz Jērcēnu pagastmāju, jo viņš atteicās iestāties kolhozā. Tēvu turpat pagastmājā arestēja. Mamma pārnākusi mājās un trim vietējiem pavadoņiem un krievu zaldātam pateikusi – kamēr nesagaidīšot bērnus no skolas, kāju laukā nesperšot.

Man bija 11 gadu, brālim astoņi, viņš mācījās pirmajā, es – piektajā klasē. Todien laiks bija nomācies, lietains. Pārnācām no skolas slapjām kājām. Mamma līdzņemšanai mantas jau bija sakravājusi. Krievu zaldāts mudināja ņemt līdzi siltas drēbes, iespējami daudz pārtikas. Mūs vedīšot uz Sibīriju, var noderēt arī zāģis un cirvis. Mājās nesen bija nokauta cūka, no dzirnavām atvesti milti, vēl medus kanna, tas viss Sibīrijā mūs glāba no slimībām un bada.

Ja nemaldos, tā bija piektdiena, 25. marts, kad mūs aizveda uz Strenču dzelzceļa staciju, bet tikai svētdienas rītā ešelons devās austrumu virzienā. Sibīrijā Asino stacija, dzelzceļa pēdējais pieturas punkts. Vairāk nekā mēnesi pavadījām karagūstekņu barakās. Tad mūs, vairākus simtus izsūtīto, kā zaķus sasēdināja liellaivā – baržā, un mazs kuģītis aizvilka pret straumi.

 

Izsūtījumā pavadījām astoņus gadus. Divas vecākās māsas izvešanas dienā nebija Jērcēnos, jo tobrīd mācījās Rīgā. Kad palika vienas Latvijā, visi radi centās palīdzēt, tomēr jaunākajai no mākslas skolas bija jāaiziet.

 

Mēs, pateicoties līdzi paņemtajai pārtikai, badu necietām. Pirkām kartupeļus, mamma tos ietina mīklā un izcepa. Tādā veidā miltus izdevās sataupīt ilgākam laikam. Par naudu veikalā neko nevarēja nopirkt, tas bija tikpat kā bez precēm, pārtiku varēja vienīgi iemainīt – pret kleitu, lakatu, biksēm. Vietējiem mūsu apģērbs ļoti patika. Mamma toreiz rīkojās tā – visu, bez kā varējām iztikt, pārdeva un par iegūto naudu tūlīt pat nopirka govi.

Tas bija ļoti tālredzīgs solis, jo, kad izsūtītajiem vairs nebija mantu, ko samainīt pret pārtiku, sākās krīze. Tās bija slimības un bads, daudzi bērni un vecie cilvēki nomira. Ja arī citi toreiz būtu iegādājušies vai nu govi, vai kazu, pirmais gads Sibīrijas salā nebūtu izvērties tik traģisks.

– Kurš tajos astoņos gados jums bija vissmagākais brīdis?

– Laikam jau pats sākums. Barža, ar kuru mūs veda pa upi, izrādījās caura. Laivā saplūda ūdens, un tā gandrīz apgāzās. Mūs izsēdināja krastā Zirjankā un kā vergus sadalīja kolhoziem. Pārsvarā bijām bērni un vecīši. Mūsu ģimeni gribēja daudzi, jo tēvs ar mammu bija spēka gados. Nokļuvām sādžā, kuras iedzīvotājiem bija sastāstīts, ka atvestie latvieši esot fašisti un bandīti.

– Un tā jūs arī saukāja?

– Jā, bet galvenokārt bērni. Pats priekšsēdētājs saprata, ka izsūtītie nav nekādi bandīti, bet kārtīgi darba darītāji. Viņš bieži apspriedās ar mūsējiem.

 

Jau pirmajā vasarā latvieši sādžā uzbūvēja lopu kūti, par slaucēju norīkoja latvieti. Viņa tik labi kopa savas govis, ka pienu tās deva divas reizes vairāk nekā pārējās divsimt kopā.

 

Drīz vien visi saprata, ka latvieši prot strādāt. Mans tēvs, ieraudzījis, ka lielā šķūnī sievietes ar lāpstām šķipelē graudus no viena gala uz otru un atpakaļ, ar priekšnieka ziņu uztaisīja ventilatorus, kas pūta kaltē iekšā gaisu un žāvēja graudus. Sievietes no smagā darba nu bija brīvas.

Katru mēnesi sādžā ieradās čekists mūs visus pārskaitīt. Priekšsēdētājs viņam salielīja manu tēvu, lūk, Kārlis Mačs visus darbus protot. Vienā reizē čekists pavēl tēvam doties līdzi. Tas bija parastais čekas paņēmiens – piederīgos nebrīdinot, aizvest prom. Mamma naktis negulēja, nervozēja, doma tikai viena – kāds tēvu apmelojis, vai sagaidīsim viņu atpakaļ?

Pēc nedēļas tomēr atgriezās, izrādījās, ka rajona centrā uzbūvēta jauna elektrostacija, bet nav varējuši iedarbināt. Tēvs, protams, kļūmi novērsis. Nu arī mums bija jāpārceļas uz centru, uz Zirjanku. Tur strādāja daudz latviešu. Elektrostacijā tēvs bija mašīnists, par to viņš saņēma algu, mamma strādāja malkas placī – tur savilka pa upi pludināto malku, kas bija nepieciešama elektrostacijas darbināšanai.

– Vai skolas vecuma bērniem bija iespējas turpināt mācības?

 

– Kolhozā bija trīs klašu apmācība. Mūsu skolotājai bija tikai četru klašu izglītība, bet es Latvijā mācījos 5. klasē. Rēķināju labāk nekā skolotāja.

 

Rajona centrā Zirjankā mācījāmies vidusskolā, bet man pēdējais ceturksnis bija jāpabeidz Latvijā. Taču nevienā Rīgas skolā mani negribēja pieņemt. Ar lielām pūlēm izdevās tikt pie vidusskolas atestāta.

– Vai, atgriežoties Latvijā, sajutāt, ka esat zaudējuši skaistākos dzīves gadus?

– Sibīrijā mitām līdz pat 1957. gada pavasarim, man jau bija 20 gadu. Toreiz es notikušo īpaši nepārdzīvoju, jo izsūtīšanas brīdī biju tikai bērns. Sibīrijā iedzīvojāmies.

Mana mamma Zirjankā bija arī pirts priekšniece, sestdienās kurināja pirti, es pārdevu biļetes, brālis tās kontrolēja. Vienā reizē notika rajona pirmrindnieku godināšana, tie bija lieli svētki. Lejā pie upes pludmalē notika koncerts, dziedāja latviešu koris, ko diriģēja pašreizējā izglītības ministra Roberta Ķīļa vectētiņš Jānis Ķīlis. Korī dziedāja 35 jaunieši un četras kundzes, arī mana mamma. Koncertu nosaucām par mūsu dziesmu svētkiem. No tās reizes man saglabājusies lieliska fotogrāfija.

Vecāki gan ļoti uztraucās un pārdzīvoja par vecākajām meitām, viņi bija pārliecināti, ka arī viņas ir izsūtītas, tikai uz citu vietu. Pēc tam ļoti vēlējās, lai abas pabeidz skolu, bet tas izdevās tikai vienai.

– Kāda bija atgriešanās Latvijā?

– Kad piecdesmito gadu beigās atgriezāmies, mums nācās klusēt, nozust maliņā, par sevi lieki neatgādināt. Skaitījāmies valsts noziedznieki. Es visu mūžu strādāju diezgan vadošos amatos, bet visur biju tikai vietniece. Savas pagātnes dēļ nedrīkstēju ieņemt augstāku amatu. Jā, mani visādi spieda stāties partijā, biju kategoriski pret. Pārbraucot no izsūtījuma, tēvs ļoti vēlējās atgriezties savās mājās, taču mamma negribēja vairs redzēt nevienu no tiem pagasta cilvēkiem, kuri piedalījās mūsu arestēšanā. Viņiem liktenis izrādījās traģisks – Zirnis dzērumā nositās, Doļģis nomira ar vēzi, vienīgi Lakatiņš sagaidīja neatkarīgo Latviju. Reiz Strenčos veikalā nesavaldījos un skaļi, visiem dzirdot, pateicu – ja Lakatiņu dabūšu rokā, atmaksāšu par visu. Viņam to atstāstīja, un cilvēks ārkārtīgi pārdzīvojis, baidījies, ka tiešām tā varētu notikt. Bet, nopietni runājot, dzīvoju bez naida.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+