Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
13. jūnijs, 2012
Drukāt

Dzīvoju vai eksistēju?

Foto - LETAFoto - LETA

Šo jautājumu es sev uzdevu pēc nejauši noklausītas telefonsarunas, kad kāds jauns vīrietis atkārtoti apgalvoja: “Šeit nevis dzīvo, bet eksistē!” Ar “šeit” bija domāta Latvija. Kopš pasaule ir vaļā, labākas dzīves meklējumos devušos skaits joprojām īsti nav zināms, tāpat kā nav zināms, vai nu viņi ir laimīgi, jo beidzot dzīvo, vai varbūt turpina eksistēt. 


Es, piemēram, uzskatu, ka dzīvoju. Ko es ar to saprotu? Man kā Sibīrijas bērnam bija visas iespējas nekad neatgriezties dzimtenē, tomēr, pateicoties manas mātes pašaizliedzībai, es atgriezos un joprojām turpinu sev atklāt Latviju kā krāšņu un bezgalīgu iespēju zemi. Saites, kas mani pie tās sien, izrādās, ir apbrīnojami dziļas, un vienlaikus neizskaidrojamas. Mani izbrīna cilvēku nicinošā attieksme pret savām saknēm, slinkums vērīgāk ielūkoties kultūrā un vēsturē un viegla slīdēšana pāri būtiskiem dzīves jautājumiem: “No kurienes es nāku? Kāds ir mans uzdevums? Kas paliks aiz manis?”

Starp citu, uz šiem jautājumiem atbildes sniedz traģiskais 14. jūnijs, ko mēs pieminam jau divdesmit gadus, tomēr neko no tā nemācāmies. Mēs gadu no gada ierasti atkārtojam piemiņas brīžus, atklājam piemiņas plāksnes un akmeņus, bet nerunājam par to, kas ir noticis vai nenoticis mūsos pašos. Par to, cik mēs viegli iluzoras nākotnes vārdā atmetam pagātni un tās sniegto pieredzi, esejās par aizmirsto 20. gadsimtu grāmatā “Pārvērtēšana” kaismīgi runā vēsturnieks Tonijs Džads.

Es varu apgalvot, ka dzīvoju, jo beidzot esmu atgriezusies vietā, kur vislabāk jūtos, proti, laukos, kur nododos sev tīkamām nodarbēm – zemes kopšanai un rakstīšanai.

 

Ap mani ir latviešu valodas un kultūras vide. Nekur citur pasaulē man tādu iespēju nebūtu. Šāds dzīvesveids man neļauj izkurtēt fiziski un garīgi. Te es, nekur tālu neizkustoties, sajūtu laika un telpas bezgalīgumu un to, kāda laime ir būt un piedalīties varenajā dzīvības mistērijā.

 

Vai visi tie, kas ir devušies no Latvijas projām, liekot roku uz sirds, var apgalvot, ka tagad viņi dzīvo pa īstam, kaut arī viņus kā vāveres ritenī līdz pilnīgam spēku izsīkumam nodzen nevis vairs vienkārši vajadzība nopelnīt iztiku, bet jau par atkarību kļuvusī vēlme patērēt vēl vairāk. Tās dēļ ir nācies atteikties no dzīves īstā aicinājuma, ierastās vides un pat savas ģimenes. Vai viņi zina savu depresiju patiesos cēloņus? Esmu dzirdējusi, kā daži no viņiem pat sacenšas Latvijas nopelšanā, tādējādi mēģinot attaisnot savu prombūtni. Mums kaut kā viegli izdodas aizmirst, ka rītdienu nosaka šodienas izvēles. Atbildēt uz jautājumu “Dzīvoju vai eksistēju?” nav iespējams, neiedziļinoties tajā, kas bija un ir, un neieklausoties savā pieredzē un izjūtās.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+