Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
1. februāris, 2016
Drukāt

Dzīvosim bunkuros: jaunā mode “survaivalisms”, vispasaules juku laikus gaidot (2)

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone
Cilvēki gatavojas

Mūsdienās šiem ļaudīm ir daudzi savi plašsaziņas līdzekļi, viņi rīko dažādas skolas un kursus, kur apmāca citus cilvēkus, kā izdzīvot kritiskās un ekstremālās situācijās. Starp citu, par šīs kustības priekšteci var uzskatīt 1907. gadā Britānijā tapušo skautu kustību, kas izveidota nevis pieaugušajiem, bet gan pusaudžiem. Tajā pieredzējušu vadītāju uzraudzībā zēni izgāja lielisku izdzīvošanas apmācību. Atbilstoši šai idejai pie izdzīvošanas meistariem tagad interesenti apgūst izdzīvošanas paņēmienus visu veidu stihisko nelaimju gadījumiem, trenējas un norūdās, apgūst šim nolūkam visnoderīgākos sporta veidus – šaušanu, cīņas veidus, paukošanu un tamlīdzīgi.

Drīz sagaidāmā pasaules gala ideja nenorimstoši vējo gaisā, un laikam jau ne gluži bez pamata tik milzīgu popularitāti iemantojuši Holivudas apokaliptiskie kinogrāvēji par visa veida globālām katastrofām un kataklizmām. Tieši tāpēc cilvēki aizvien biežāk jautā: un ko gan mums darīt, ja tā notiek? Izrādās, patiešām ir ļaudis, kuri tam visam jau laikus gatavojas, un viņi dēvē sevi par īpašajiem izdzīvotājiem jeb survaivalistiem (angļu val. – survivalists).

Par šā termina autoru uzskata amerikāņu izdevuma The Survivor, kas pirmo reizi iznāca 1975. gadā (proti, tā dēvētā aukstā kara pašā speltē, kad pasaule dzīvoja sagaidāma iespējamā kodolkonflikta draudu ēnā), galveno redaktoru Kurtu Saksonu. Pasludinājis survaivalisma ideoloģiju, Saksons kļuva par pamatlicēju sociālai kustībai, kas apvienoja cilvēkus, kuri tiecas allaž būt gatavi dažādu veidu lokāliem vai globāliem kariem, krīzēm un nelaimēm, kas spēj izraisīt pasaules mēroga haosu.

Lielākā daļa survaivalistu uzskata, ka pasaules mēroga kataklizmu gadījumā riska grupā vispirms iekļūst lielpilsētu iedzīvotāji. Ievērojamais fantastikas rakstnieks Ivans Jefremovs šīs pilsētas savulaik nodēvēja par “iedzīvotāju lamatām”. Bez ūdens apgādes, elektrības, gaismas, gāzes un tālruņa sakariem mūsdienu pilsētu nami pārvēršas mirušās kārbās. Būtībā cilvēks pat nav spējīgs lāgā iegūt pārtiku, ja pēkšņi nedarbojas neviens veikals. Tādējādi kļūst skaidrs, ka mums izdzīvošanas izredzes parādīsies tikai tad, ja laikus pratīsimies atgriezties iespējami tuvāk dabai.

Un daudzi cilvēki daudzās pasaules valstīs, pamatīgi noguruši no civilizācijas “vērtībām”, patiešām jau tagad pārceļas uz laukiem, sākot tur jaunu dzīvi, vada savu naturālo saimniecību un nesatricināmi pauž par ļoti drīzo pašreizējās civilizācijas krahu.

Būtībā šo survaivalismu nevar nodēvēt par organizētu kustību, jo ir vai nu nelielas ar izdzīvošanas problēmām nodarbinātu cilvēku grupas, vai arī tie ir par īpatņiem uzskatīti individuālisti. Taču ikviens sevi cienošs survaivalists jau tagad laikus gatavojas iespējamajam haosam. Tie, kuriem ir atbilstošas finansiālās iespējas, tiecas iegūt mājiņu laukos, vēlams tādā vietā, kur cilvēks vēl nemaz nav spēris savu kāju, jo bada, patvaļas un iespējamās nesodītas kriminālās plosīšanās situācijā ikviens svešinieks var izrādīties potenciāls ienaidnieks, ar kuru var nākties uz dzīvību vai nāvi cīnīties par barību un savu izdzīvošanas vietiņu zem šīs saules.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Kā ar valdībām domātajām pazemes pilsētām ? Krievi stāsta ,ka viņiem esot Urālu kalnos.

  2. Nu jā. Izdzīvot par katru cenu var censties. Bet tā vai tā jau kaut kad katra individuālais gals pienāks, nepalīdzēs ne bunkuri, nekas.

Draugiem Facebook Twitter Google+