Dzīvot nozīmē – būt garīgi modriem 0
Neliela tauta spēj pastāvēt tikai tad, ja ikviens tās loceklis ir sociāli aktīvs. Nekad neesmu sapratis “tikai zinātniekus” vai “tikai māksliniekus”. Jā, ir cilvēki, kuri rūpīgi kārto savas kolbas ķīmijas laboratorijā vai aizrautīgi skaita kājas odam vai mušai un it kā nepamana, ka šajā pašā laikā sabrūk valsts, kurā tie dzīvo, izmirst tauta, pie kuras paši pieder.
Paldies Dievam – viņu ir mazākums. Joprojām ir pareizs 19. gs. krievu dzejnieka Nikolaja Ņekrasova teiktais: “Dzejnieks tu vari arī nebūt, bet pilsonim tev tomēr ir jābūt.” Tas attiecas arī uz mums, vecajiem, kam pāri 70 vai pat 80. Mums jāpaliek garīgi modriem arī fiziskā nespēkā, mūsu dvēselēm jāpaliek nomodā arī vecuma vientulībā.
“Kāpēc domājošais vairākums gļēvi klusē, kamēr ekstrēmisti runā visu latviešu un krievu vārdā?” sašutis jautāja kāds gudrs luterāņu mācītājs Torņakalnā. Manuprāt, domājošie ir diemžēl mazākumā, un mums tādēļ lāgā neveicas.
Tagad ir vulgāras pseidokultūras un plātīzeru laiks. Varētu pat teikt: gadsimts sācies kā imitāciju gadsimts. Mēs imitējam demokrātiju, valsts drošību, tautas labklājību un pat reliģiju. Dažs iet uz baznīcu, ne jau dziļu iekšēju pārdzīvojumu vadīts, bet tāpēc, ka tas ir stilīgi… Man personīgi tas sāp, jo es piederu evaņģēliski luteriskajai baznīcai jau vairāk nekā 81 gadu.
Labas gribas manifestu Rīgas pilī līdz 14. martam esot parakstījis 2721 cilvēks. Mācītājs Torņakalnā ir pārliecināts, ka, to godīgi pildot, sabiedrība saliedēšoties un visi būšot “mūsējie”. Es gan domāju, ka ar šādiem manifestiem var aplīmēt visas Rīgas sētas, bet nekas būtiski ar to nemainīsies. Es nebūt nevēlos būt “mūsējais” kopā ar ždanokām, lindermaniem, ušakoviem, urbanovičiem, kuziniem utt.
Es samērā ātri piedodu personīgus aizvainojumus, bet es nevaru komunistu režīmam piedot savu darbīgo vecāku izpostīto mūžu. Bija palikušas tikai drupas un gruveši. Otrā pasaules kara un abu okupāciju laikā latviešu tauta pazaudēja apmēram trešo daļu savu cilvēku. Un mums tas būtu vienkārši jānoslauka ar piedošanas unikālo lupatu?
Vai ebreju tauta kādreiz piedos un aizmirsīs holokaustu? Protams, nekad. Bet mums būtu jāpiedod viss un vēl jāmetas ap kaklu mūsu kādreizējiem bendēm…
Gan TV “Sastrēgumstundā” (14. martā), gan “Nekā personīga” (18. martā) sižetos piedalījās Alberts Pāže. Viņš esot bijušais sarkanarmietis. Vai tikai? Padomju laikā izdotās PSRS enciklopēdijas 7. sējumā minēti daudzie Alberta Pāžes amati. Staļina laikā (1945 – 1952) viņš strādājis LPSR prokuratūrā. Tātad ir līdzvainīgs 1949. gada deportācijās, cilvēku apcietināšanā, tiesāšanā utt. No 1970. līdz 1985. gadam, tātad Brežņeva un viņa pēcteču laikā, viņš bija LPSR tieslietu ministra 1. vietnieks. Tātad līdzvainīgs par disidentu vajāšanu, kas turpinājās līdz pat atmodai. Un šāds cilvēks nekautrējas vairākkārt nāk uz TV un spriedelēt par leģionāriem…
Nosaukšu cilvēkus, kuri vismaz manā izpratnē ir sociāli aktīvi un sabiedriski atbildīgi. Es nepazīstu visus personīgi, un viņi mani vēl mazāk. Bet es spriežu pēc dzirdētā un lasītā. Es centīšos neminēt žurnālistus un Saeimas deputātus. Tie ir mūsu Satversmes un cilvēktiesību zinātāji Iveta Ziemele un Egils Levits, mācītājs un vēsturnieks Guntis Kalme, akadēmiķis Jānis Stradiņš, ārsts un diplomāts Georgs Andrējevs, mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis, teātra režisors Alvis Hermanis, kinorežisori Dzintra Geka un Jānis Streičs, demogrāfs Ilmārs Mežs, latviešu valodas aizstāvis Antons Kursītis, filozofe Skaidrīte Lasmane, etnoantropoloģe Dagmāra Beitnere, rakstnieks Jānis Lejiņš, dzejniece Māra Zālīte un Liāna Langa, teātra zinātniece Ieva Struka, Likteņdārza veidotājs un izglītības mecenāts Vilis Vītols, komponists Zigmars Liepiņš, kordiriģenti Ivars Cinkuss un Ints Teterovskis, aktieris Uldis Dumpis, publicists Uldis Lasmanis, pianists Vestards Šimkus, mākslinieks Agris Liepiņš, baltu filologs Māris Ruks, jurists Juris Bojārs, vēsturnieki Inesis Feldmanis, Aivars Stranga, Heinrihs Strods, Uldis Neiburgs, Ritvars Jansons, Okupācijas muzeja pētnieki Valters Nollendorfs un Andrejs Edvīns Feldmanis, rakstniece un diplomāte Anna Žīgure, kinorežisors Edvīns Šnore, 2. pasaules kara vēsturnieks Visvaldis Lācis, politologi Jānis Ikstens un Ivars Ījabs, dziedātājs Kaža (Kārlis Būmeistars), Krustpils novada zemnieks un vēstures apzinātājs Gundars Kalve. Ne Kaža, ne Gundars netiecas pēc intelektuāļa titula. Bet viņi ir jauni puiši ar pašcieņu un nacionālo stāju.
Es domāju, ka mani domubiedri ir arī krievu rakstniece un Latvijas pilsone Marina Kosteņecka, somu žurnālists Juka Rislaki, lietuviešu atmodas līderis Vītauts Landsberģis, Latvijas aizstāvis no Izraēlas Franks Gordons, Krievijas disidenti Valērija Novodvorska, Konstantīns Borovojs un vēl citi, kuri cīnās par “jūsu un mūsu brīvību” (tie ir poļu 19. gs. patriota Mečislava Romanovska vārdi).
Nosaukšu arī kādus, kurus necienu. Lūk, estrādes dziedātājs, par Kremļa lakstīgalu dēvētais Ainārs Mielavs, kurš tā vien gaida, kad varēs atkal izdziedāties 9.maijā pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa, Pārdaugavas monstra.
Mārcis Bendiks, kurš mūsu tautai uzspiesto, bet politiski svarīgo valodas referendumu nosauca par “brežņeviskām ākstībām”, kurās viņš nepiedaloties. Viesturs Dūle, kurš aicina mest vēlēšanu urnās baltus, neaizpildītus biļetenus vai arī sazīmēt uz tiem puķītes un bučiņas. Viņam tiešām bija sekotāji. Drošs pamats dibināt Muļķu partiju numur 2 un piedalīties nākamās vēlēšanās.
Bet negribētu ar sarkasmu pabeigt. Varbūt atcerēties ārsta un kultūrfilozofa Pētera Kļavas domu: laba sirds ir visa sākums. Varbūt tiešām mazā, čaklā darbiniece – cilvēka sirds – ir sākums mūsu būtības labākajai daļai.
Uzziņa Fragments no Labas gribas manifesta “Mēs apzināmies, ka sevī nesam redzamas un neredzamas, apzinātas un neapzinātas pagātnes pēdas un ievainojumus. Mēs apzināmies, ka vienīgais ceļš, kā pārspēt pretrunīgās pagātnes pēdas, ir savstarpēja piedošana un atsacīšanās no rēķināšanas – kurš vairāk vainīgs. Mēs apzināmies, ka piedošanas mācīšanās prasa daudz pūļu un laika, bet mēs vēlamies to īstenot mūsu Latvijas valsts, sabiedrības un mūsu bērnu nākotnes vārdā, un tādēļ aicinām visus labas gribas cilvēkus, kuriem dārga Latvijas nākotne, pievienoties šim aicinājumam, apliecinot to ar savu parakstu.” Andris Bērziņš, Juris Rubenis, Marija Naumova, Renārs Kaupers u. c. |
