Dabā
Medības

Dzīvot un medīt dabas bagātībā0


Kad medniekam veicies, viņam galvā uzliek ķiveri un tad jāstāsta pieredzētais. Ričards par savu veiksmi stāsta, ka visjaukākās esot dienas, kad vectēvam var braukt līdzi uz mežu un pētīt pēdas.
Kad medniekam veicies, viņam galvā uzliek ķiveri un tad jāstāsta pieredzētais. Ričards par savu veiksmi stāsta, ka visjaukākās esot dienas, kad vectēvam var braukt līdzi uz mežu un pētīt pēdas.
Foto: Ilze Galkina

Pēteris Pravs – ilggadējais Viļakas novada Medņevas pagasta pārvaldes vadītājs – šobrīd aktīvajā politikā vairs nav iesaistījies. Taču gluži bez darba iztikt nevar, jo, cik spēki atļauj, jāstrādā. Tādēļ Pēterim ir zemnieku saimniecība Pakalni, kurā audzē Herefordas šķirnes gaļas lopus, un ir atbildība kā MMK Medņeva valdes priekšsēdētājam, jo arī bez medībām viņš iztikt nevar.

Un vēl – viņš ir savas Latgales un Latvijas patriots. Un dzīvot un medīt negrib citur nekur kā vien šeit – skaistajā, paradīzei līdzvērtīgajā zemītē.

No jūsu ģimenes neesat vienīgais, kuru medības aizrauj.

Četri aktīvi ejam: es, abi znoti un dēls. Priecājos, ka aug jaunā maiņa – mazdēls Ričards. Cik vien iespējams, viņu ņemu visur līdzi un saprotu – būs īsts mednieks. Ričards savos astoņos gados jau iemācījies pēdas pazīt, ar nazi prot strādāt, palīdz visur, kur un cik vien viņa mazais spēks noderīgs. Aktīvās mednieces nav vienīgi sieva un meitas, taču tāpat mums līdzdzīvo, priecājas par veiksmēm un, protams, gardi pagatavo atnesto medījuma gaļu. Es pats par mednieku kļuvu vien 1984. gadā. Tā īsti neinteresēja, jo manā dzīvē nebija neviena, kurš uz mežu paņemtu un pamudinātu medīt. Tomēr laikam kaut kas gēnos pamodās, jo mans vectēvs, viņš gan ātri aizgāja viņsaulē, pēc nostāstiem esot bijis varens mednieks.

Jūs diezgan ātri esat kļuvis arī par kolektīva vadītāju.

Esmu no Kārsavas puses. Uz Medņevu atnācu strādāt, un tā sagadījās, ka 1990. gadā vietējais mednieku kolektīvs nobalsoja, lai es uzņemos vadību. Pēc tam valstī sākās klubu dibināšanas laiks, un 1996. gadā tāds tapa arī Medņevā. Vēl pēc kādiem gadiem nodibinājām mednieku un makšķernieku biedrību Medņeva. Nu jau 28 gadus līdz šodienai esmu amatā. Kad atceros un paanalizēju, kā mums gājis sākumā, tad reizēm šķiet vai brīnums, cik viss ātri tomēr izmainījies. Kas tad ir 28 gadi, labi, pieskaitīšu vēl sešus klāt, kad kļuvu mednieks, bet kādus ieročus, munīciju, drēbes, apavus, aprīkojumu varam iegādāties. Ne sapņos nenāca prātā, ka ir tādas atstarojošās vestes, ka ir tādas karabīnes, optika. Tas viss medībām, kas pašas par sevi ir prieks, daļēji pat dzīvesveids, dod vēl lielāku gandarījumu. Viens gan jāatzīst – dokumentācijas kārtošana un visi līgumi, tā papīru būšana ir kļuvusi milzīga. Bet arī padarāms darbs. Vien laiks jāatlicina.

Kā Medņeva apsaimnieko savus 12 500 hektārus? Jūsu platības jau arī robežojas ar Krievijas Federāciju?

Medību ziņā apsaimniekojam bez problēmām. Taču situācijas bijušas dažādas. Kad uz robežas sāka būvēt to žogu, uzreiz jutām, ka dzīvnieku skaits samazinās. Viņiem jau robeža neeksistēja. Tādēļ pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr iemācījās sameklēt žogā atstātās spraugas. Vispār mums tagad ir liels aļņu, staltbriežu, stirnu blīvums, jo mūsu pusē mežs ir zāģēts un zāģēts, un tajās platībās tagad daudz jaunaudžu. Pieļauju, ka uz mūsu pusi baroties sarodas dzīvnieki arī no Krievijas pierobežas. Viņiem tur ir diezgan plašs liegums un daudz iekoptu privāto tīrumu. Pa reizei tajos medības, šķiet, individuālās, ir atļautas un tad, līdzko zvērus patrenkā, mums uzreiz skaits pieaug.

Vai taisnība, ka no Krievijas ienākušās mežacūkas ir brīvas no Āfrikas cūku mēra vīrusa?

Jā, taisnība. Lai nu kā, rukšu blīvums kaimiņu zemē ir liels, un patiešām mūsu pusē nomedītie dzīvnieki visi ir veseli. Un tie noteikti, vismaz daļa, ir ienākušie pāri robežai. Mums pašiem mežacūku populācija vēl tikai atkopjas.

Vai šī dzīvnieku pārceļošana ir epizodiska vai tomēr populācijas mīt patstāvīgi katra savā valstī?

Apmedījamā teritorija ir pietiekama, un dzīvnieku blīvums pastāvīgs. Tas, ka kāds ienāks no tās puses, kāds izies no mūsu puses, ir normāli un loģiski. Tā ir bijis jau vēsturiski. Vilki gan pie mums neuzturas, ienāk pa tām žoga spraugām kā caur vārtiem. Noplēš suņus, mājlopus, meža dzīvniekus un aiziet atpakaļ. Manā saimniecībā vilki vairākus teļus ganībās saplosīja. Iemācījās elektriskajam ganam pa apakšu izlīst. Tagad uzliku vadu divās kārtās. Šķiet, tas nepatīk. Pēc pēdām redzēju, ka vilks kaut ko mēģinājis, bet dabūjis ar strāvu pa degunu. Nomedīt šos plēsējus iespējams tikai tad, kad ir sniegs. Diemžēl bijušas sezonas, kad mēs pirmajā sniegā vilku medībās neesam tikuši – limiti jau izpildīti, jo citviet Latvijā vilkus var medīt arī bezsniega apstākļos. Cik nav runāts, ka pierobežai šajā ziņā vajadzētu īpašu limitu, tomēr nekā.

Jums šogad gudrais lūsis jānomedī.

Būs jāspriež tiesa, ja gribam stirnas pasaudzēt. Tas ir interesants stāsts: lūsis sēž pie žoga un, tiklīdz stirna pienāk otrā pusē tuvāk, tā noķer. Galvenais – pat no robežsargiem nebīstas.

Jūs teicāt, ka robežsargiem jāsaka paldies, ka jūsu medību platībās nav malumednieku.

Redz, mēs, kas te dzīvojam, pazīstam cits citu, zinām, kur cilvēki brauc, iet. Mums ir caurlaides. Līdzko pamanām kādu svešu, uzreiz var paprasīt caurlaidi. Ak nav! Skaidrs. Piezvanu robežsargiem, viņi nekavējoties ierodas un savāc. Man pašam vairākas reizes šādi gadījumi bijuši.

Ko darīt, ja robežu šķērso medībās savainots dzīvnieks?

Neko. Pārrunājam, ka pašiem kluba biedriem jāšauj tomēr precīzāk un atbildīgāk. Diemžēl ir bijuši gadījumi, kad arī pavaimanājam un bēdīgi noraugāmies, kā Krievijas puses robežsargi atbrauc ar traktoru un savāc kritušo alni, bet reiz arī staltbriedi ar skaistiem ragiem. Nesmuki. Bet ko pierādīsi?

Kā ar lāčiem?

Šogad pierobežā ir ļoti daudz pēdu. Pastāvīgi mūsu pusē dzīvo viens. Reiz lācis pirms manis bija apskatījis bebru slazdus un no viena bebru arī izēdis. Varbūt pēc gadiem pieciem jau atļaus lāčus Latvijā medīt.

Jūsu mednieku klubā ir ne tikai vietējie – brauc mednieki arī no Gulbenes, Balviem, Rīgas. Kā ar tradīciju ievērošanu?

Mums ir tāds zelta kvartāls. Tajā jau kur tie gadi patīk dzīvot aļņiem. Tādēļ, lai būtu droši, ka iegūsim medījumu, šajā kvartālā dzinējmedību sezonas atklāšanā nomedījam vienu alni un taisām balli ar piedzīvojumu stāstīšanu, nākotnes plānošanu, aknu cepšanu. Mums šī pirmā medību diena patiešām ir svētki. Daudzos kolektīvos tāda ir pīļu sezonas atklāšana, taču mūsu pusē putnu nav.

Gaides medības arī ir populāras?

Jā. Man pašam visskaistākās tās šķiet uz mežacūkām. Daudzi sēž arī staltbriežu baurī. Mēs strikti ievērojam selekcijas principus, un tad jau tikai gaides medībās var izvēlēties – šaut vai nešaut. Es nezinu, kāpēc, bet man īpaši roka neceļas šaut alni. Man viņa gandrīz žēl – tāds mieramika, nekad kā zibens nejoņo. Uz vilkiem gan eju ar lielu azartu.

Jūs medības tālās zemēs neinteresē?

Kad biju jauns, droši vien interesētu, bet tad nebija iespēju pat ekskursijā uz ārzemēm aizbraukt, kur nu vēl medīt. Tagad vairs nav tāda spēka un, ko liegties, arī tik lielas naudas nav. Taču vispār, ja padomāju, atbildēšu, ka neinteresē gan. Tepat taču ir tāda dabas paradīze. Kur vēl skaistāka daba, meži, dzīvnieki kā pie mums. Ja pašiem tas kādreiz aizmirstas, ja šķiet pārāk vienmuļi, vajag uzaicināt viesmedniekus. No viņu sajūsmas par mūsu paradīzi arī vietējiem pašiem plašāk atvērsies acis un sapratīsim, kādā bagātībā dzīvojam.

Galerijas nosaukums

Vairāk lasiet žurnālā “Medības”

LA.lv