Egils Līcītis: Kas ministram uz pieres rakstīts 1
Agrākās valdības likās šiverīgākas, žiglākas. Kolīdz vienkāršie cilvēki proklamēja savas pieticīgās vajadzības, tūliņ atsaucās: jabadabadū – rullējam! Gāzi grīdā! Tiesa gan, pēc rullēšanas buldozera gaumē valsts budžets karājās tieviņa mata galā. Nākamie pie varas ieradās reformisti, kas veco kārtību moži apgāztu uz brokastlaiku, bet sastapās ar vadīto nozaru un elektoru kopuma konfliktējošo pretspēku. Nodarīto miesas bojājumu dēļ radikālo reformu bizoņi izlaida garu. Tāpēc politiski racionālākais ir atsēdināt valdību uz krēsliem un virzīties uz priekšu krabja gaitā. Tagad aktīvos nomainījuši pasīvie, un no Ministru prezidenta un padoto ministru mutes cirkulē klišejiski izteicieni, itin kā tos sacerējis viens un tas pats daiļliterāts:
a) drīzu risinājumu nevaru piedāvāt,
b) budžetam tas būs pārāk liels slogs,
c) tas nav vienas dienas darbs,
d) tas nav viena gada darbs,
e) pārmaiņas iespējamas pēc pieciem gadiem.
Lai ko pajautātu brīvās preses žurnālisti, adresātu atbilde šķiet nolasāma, kā ministram uz pieres rakstīta, visam valdības sastāvam dublējoša no kolektīvā varžu dīķa. Tomēr teiktais ir ar tēva pienākuma apziņu un nepieciešamo noformējumu, ka forsēšana pa galvu pa kaklu nekam neder, lai ministram par neizdarību neuzgultos darbaļaužu dusmu smagums. Pašreiz plāns nav izvedams dzīvē, bet, risinot sasāpējušus jautājumus, ir taču jāuzklausa sociālie partneri. Jāzina ezoteriķu un paranormālo parādību pētnieku viedokļi. Jāsaskaņojas, lai netiek izjaukta eirogravitācija. Jāatskaitās kabineta locekļu laulenēm! Mūsdienās nav par skādi arī noskaidrot, ko par to domā pravietis Muhameds. Tik masīvs agregāts kā Latvijas valdība, kam pastāvīga darīšana ar liela diametra problēmām, kas nospiež valsti kā laukakmens, nevar rīkoties ātri un izlēmīgi kā štrunta privātkantoris, kam pietiek iedarbināt smadzenes, cērtes un lāpstas, lai lietas savestu kārtībā. Augstākajā lēmējvarā nekas nenotiek kā ķinītī, kur steidzamāko darbu sadalītāja Kučinska priekšā momentāni sasit papēžus un piešauj roku pie naģenes – yes, premjerministr! Lai pilsoņiem nerastos iespaids, ka valdības puiši neko nezin un tūļājas, jo valsts pārvaldīšanas mākslu veic apmēram kā lēnīgas ārpusmiega nodarbības, publika regulāri jāinformē un jāatkārto, ka šogad atkal valsts budžetu ir apgrauzušas žurkas un visas ķiršogas noknābājuši strazdi.
Tādējādi tikai stūrgalvīgākie sūdzēsies par neizlēmīgu valdību, kurpretī objektīvā mērķauditorijā no snaudas pamodināto ministru balss toņa dziļdomība iedveš paļāvību, ka cīņa ar ēnu ekonomiku uzsāksies, kaut pa tējkarotei, bet naudas līdzekļus medicīnai, izglītībai atradīs, un liekēžus ierēdņus viņiem nebaltā dienā tiešām atlaidīs. Jāsaprot – tas nav viena gada darbs! Lielākie sasniegumi gaidāmi uz valsts simtgadi. Tāpēc caurmērā jāpiekrīt jubilāra režisora Streiča kunga pagaidu rezumē – dzīvot var!
