Dzīvot vidē bez atkritumiem 0
Pirms dažām nedēļām Eiropas politikas līmenī tika pieņemta direktīva, ka savienības valstīm jātiecas “zero waste” jeb bezatkritumu principa virzienā. Soļi daudzviet Eiropā, arī Latvijā, tiek jau sperti. Tiesa, pie mums tie ir tikai paši pirmie.
Nupat noslēdzies biedrības “homo ecos:” projekts sadarbībā ar Eiropas Sociālo fondu, kurā tapa Latvijas nevalstiskajām organizācijām paredzētas vadlīnijas par atkritumu apsaimniekošanu un dzīvi bez atkritumiem. Viena no vadlīniju līdzautorēm Agita Pusvilka stāsta, ka šajā 52 lappušu biezajā izdevumā saprotamā un vienkāršā valodā izskaidrota atkritumu apsaimniekošana un tas, ko cilvēki var darīt situācijas uzlabošanā.
“Atkritumu apsaimniekošanā – to savākšanā, šķirošanā un pārstrādē – iesaistītas daudzas puses, sākot no iedzīvotājiem un pašvaldībām līdz pat biznesa struktūrām, kurām ir savas, bieži vien ar vides saglabāšanu nesaistītas intereses,” pauž Agita.
Itālija – labais piemērs
Lai arī politiskā līmenī par bezatkritumu principu runā salīdzinoši nesen, pasaulē kustības pirmie aizmetņi atrodami jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Amerikā, Kalifornijā. Šobrīd arī vairākās Eiropas valstīs bezatkritumu principa ieviešana norit ļoti veiksmīgi, un, sadarbojoties iedzīvotājiem, nevalstiskajam sektoram, pašvaldībām un atkritumu apsaimniekotājiem Itālijā, Spānijā, Somijā, Vācijā, būtiski samazinājies atkritumu daudzums.
Piemēram, Itālijas provincē Lukā 2004. gadā tikai 37% no radītajiem atkritumiem tika otrreizēji pārstrādāti. Taču 2010. gadā šis rādītājs bija jau 80%. “Stereotipiski šķiet, ka itāļi kā jau dzīves baudītāji varētu visai maz domāt par atkritumu samazināšanu, un viņi patiešām rada daudz atkritumu. Tomēr bezatkritumu sistēmā viņi ir labākais piemērs Eiropā. Toskānas reģionā pēdējo 20 gadu laikā atkritumu daudzums ir būtiski samazinājies. No 2005. līdz 2010. gadam nešķirotu atkritumu apjoms tika samazināts no 340 līdz 150 kilogramiem uz vienu cilvēku.”
“No nākamā gada visā Latvijas teritorijā jābūt nodrošinātai dalītai atkritumu šķirošanai un gadījumos, kad tas nenotiek, iedzīvotāji vai organizācijas var doties uz pašvaldību, kura atbildīga par apsaimniekotāja izvēli konkursa kārtībā. Tai nav obligāti jābūt kādai vides organizācijai, jo jebkurš var doties uz pašvaldību un izteikt savus ierosinājumus atkritumu saimniecības sakārtošanai,” teic Agita.
Piemēram, Itālijas pašvaldība Kapanori rosināja cilvēkus atteikties no ūdens pudelēs un vairāk izmantot no krāna tekošo, kā arī gandrīz visā teritorijā mājsaimniecībām individuāli izsniedza atkritumu šķirošanas konteinerus, izglītoja un informēja par šķirošanas nepieciešamību un veidiem, kā to labāk darīt. “Manuprāt, tieši nelielās pašvaldībās, kur iedzīvotāji viens otru un pašvaldības pārstāvjus pazīst labāk, ir vienkāršāk veicināt pārmaiņas,” piebilst Agita.
Tiesa, viens no iemesliem, kāpēc Itālijā bijuši tik labi rezultāti, ir arī augstā atkritumu apsaimniekošanas maksa – gadā par pakalpojumu jāmaksā 250 līdz 300 eiro, turklāt par nekvalitatīvu šķirošanu var tikt piespriestas arī soda sankcijas. Tikmēr Latvijā par to jāatvēl daži eiro mēnesī, kas neuzliek pienākumu šķirot atbildīgi.
Pārāk maza informētība
“Latvijā šobrīd trūkst vienota veida, kādā tiek stāstīts par atkritumu šķirošanu, katrs apsaimniekotājs to dara individuāli, bet trūkst sistemātiskuma. Atkritumu temats būtu jāintegrē arī skolu programmās, jāstāsta par to bērniem, jo caur viņiem var mācīties arī vecāki,” uzsver Agita. “Atkritumu samazināšana var būt izzinošs un aizraujošs process, iespēja paskatīties uz precēm, ko patērējam, to, kā tās ir ražotas, vai tās iespējams pārstrādāt, kāds ir to dzīves cikls un kādas ir alternatīvas. Izvēle, kuru mēs katrs izdarām individuāli, var sniegt būtisku ieguldījumu atkritumu samazināšanā, nākt par labu mūsu veselībai un videi un reizēm arī palīdzēt ietaupīt. Protams, vienmēr būs kāds, kurš parūpēsies, lai atkritumu poligoni nestāv dīkā un kuram atkritumu samazināšana nešķitīs būtiska,” tā Agita.
Projekta laikā izstrādātās vadlīnijas jebkurš var atrast “homo ecos:” mājaslapā un birojā Ernestīnes ielā 12, Rīgā, kā arī tuvāko mēnešu laikā tās tiks izsūtītas nevalstiskajām organizācijām visā Latvijā, lai katrs ar tām varētu iepazīties.
