Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
1. oktobris, 2013
Drukāt

Dzīvu cilvēku piedzīvojumi

celma_6

Unas Celmas jaunā filma “Mana koka stāsts” veidota kā pierādījums apgalvojumam, ka vēsture var būt interesanta

 

Avīzes procesu diktētais ritms liek pie filmas aprakstīšanas ķerties jau pirmizrādes vakarā tūlīt pēc noskatīšanās, un varbūt tas ir labi, jo šīs filmas lielākais trumpis ir tieši pirmais iespaids – negaidīti atraktīvs, vizuāli piesātināts kaleidoskops, kam vajadzētu labi iedarboties uz filmas galveno mērķauditoriju – padsmitniekiem.

Unas Celmas jaunās filmas žanrs ir grūti nosakāms – preses relīzēs autori to sauc par vēsturisku ģimenes spēlfilmu, taču tīra spēlfilma tā nav, jo gandrīz pusi filmas laika piepilda dokumentālas hronikas no dažādiem 20. gadsimta gadu desmitiem. Patiesībā tieši it kā dokumentalitāte ir filmas izejas punkts, un arī daudzi inscenētie kadri (īpaši filmas sākumā, kad stāsts risinās senākos laikos) ir speciāli apstrādāti, lai vismaz vizuāli tuvinātu tos vecu hroniku stilistikai.

Tātad par filmas žanru vēl varētu strīdēties, toties par ieceri un mērķi šaubu nav – “Mana koka stāsts” veidots kā pierādījums apgalvojumam, ka vēsture var būt interesanta, kā mudinājums jauniešiem tuvoties šai “neskartajai zemei” (Pētera Gaudiņa tēlotā skolotāja (apzināti?) pasviests motīvs filmas prologā) un kā ieteikums par ceļa rādītāju izvēlēties personiskāko vēstures pētīšanas motīvu – paša dzimtas koku. Būtiski pareiza izvēle šajā ziņā ir filmas teksta autors, režisores dēls Matīss Kaža, tāds pats padsmitnieks, kurš runā filmas mērķauditorijai saprotamā valodā.

Pieaugušajam droši vien neienāktu prātā lietot filmas tekstā formulējumu “tad uzradās Ļeņins” vai kādas epizodes aprakstu beigt ar vārdiem “kaut kā tā”, bet šī stāstījuma maniere perfekti sader ar filmas personisko (un pedantiska vēsturnieka skatījumā droši vien diezgan paviršo) pieeju vēstures materiālam.

(Tiesa, būtu gan rūpīgāk jānošķir dzīva un dabiska valoda no vienkārši nepareizas. “Antons Latvijā nevar atgriezties dēļ padomju armijas” – tomēr pārāk griež ausīs…).

Hipotētiskajam pedantiskajam vēsturniekam droši vien būtu vēl daudz ko iebilst – piemēram, ja vecvectēvs Pēteris, kā tas noprotams, gājis bojā Krievijā 1937. gada represijās, tad tas noteikti nevarēja notikt tā, ka viņu izved aiz lauku mājas stūra un tur nošauj, nevis tiesā kā tautas ienaidnieku; tāpat dīvaini, ka Augusts Kirhenšteins šajā vēstures versijā uzsvērti apspēlēts kā “vecais āzis”, kam patīk dancināt jaunas meitenes. Taču šī varbūt ir vienkārši neveiklākā izpausme principam, kas likts filmas pamatā un citkārt sagādā lieliskas un spilgtas epizodes, – filmas galvenais varonis “sava koka stāstu” būvē nevis no vēstures grāmatām, bet no vecvecāku stāstiem, un tiem, kā zināms, piemīt lieliskā īpašība gadu gaitā nopulēties līdz lakoniski spožām pērlītēm, kam varbūt vairs arī nav sakara ar vēsturisko realitāti. “Kamēr viņi sarunājās, karš beidzās.” Un cilvēka dzīves lielākie notikumi šādos stāstos nav vis nekādi partijas kongresi, bet gan – “Zigrīdiņai ir utis. Smukie mati būs jāgriež nost, ar terpentīnu jāsmērē… Kā es viņai 
tagad copīti taisīšu?” (Viena no smalkākajām filmas epizodēm ar Mariju Bērziņu un klusējošu Aldi Siliņu.)

Atsevišķs stāsts ir par filmas aktieru ansambli – tas ir tik daudzskaitlīgs kā kādā kārtīgā televīzijas seriālā, turklāt režisore, šķiet, reizēm vienkārši izbauda iespēju ielikt kadrā lielisku aktieri bez īpaša uzdevuma – Regīna Razuma kā Parīzes aristokrāte vienkārši stāv uz kāpnēm, Voldemārs Karpačs pēkšņi pasaka trīs vārdus Zviedrijas mežā; tad jau Gunas Zariņas raudāšanu partijas komitejas sēdē var uzskatīt pat par lielu lomu, lai gan tā tāpat uznirst no nekurienes un pēc dažiem teikumiem pazūd. Tomēr paņēmiens ir iedarbīgs, jo katram tēlam patiesībā jānospēlē tikai kāds simbols vai stereotips, un pieredzējis aktieris savā īsajā ekrāna laikā tomēr paspēj ielikt dziļāku saturu.

Protams, Una Celma neiztiek bez saviem pastāvīgajiem varoņiem Harija Spanovska (šis ir, šķiet, sestais aktiera un režisores kopdarbs) un Andra Bērziņa (patīkami, ka profesionālis tomēr izvairās no iespējas palikt prātā tikai kā staigājoša anekdote burtiskā nozīmē – Antons, kurš katru nedēļu iet kārties).

Visā filmas garumā no ekrāna staro spēles prieks; tiesa, dažreiz tas autoriem licis aizmirsties un piešķirt kādai epizodei nesamērīgi garu ekrāna laiku (piemēram, ironijai par padomjlaiku zobārstniecību). Taču ir jautri, un varbūt tas ir galvenais. Ja ekskurss vēsturē jaunietim paliek atmiņā kā atraktīvs ceļojums un dzīvu cilvēku piedzīvojumi, varam cerēt, ka viņš gribēs tur atgriezties un saprast ko vairāk.

 

Mana koka stāsts

(2013, 73’)

Scenārijs un režija – Una Celma

Operatori – Uldis Jancis, Aleksandrs Grebņevs

Mākslinieki – Ilga Ivanova, Jānis Kārkliņš, Kaspars Kauliņš

Teksta autors – Matīss Kaža

Producente – Agita Bergane-Berģe

Studija “Greenwalk & Fenixfilm”.

 

Viedokļi

Maija Pelēce, skolniece: “Filma ir interesanta, bet, lai es teiktu, ka tā mani pamudina uzmeklēt savas dzimtas saknes, tā nav. Vairāk tā mudināja uz domām, ka mani vienaudži neinteresējas par vēsturi.”

Katrīna Rogule, studente: “Pirmizrādē nonācu nejauši, taču biju patīkami pārsteigta, noskatoties filmu ar tik dziļu domu. Nekad nav par vēlu ieskatīties savu sakņu attīstībā.”

Toms Rogainis, klientu konsultants: “Jau pirms kāda laika biju apsvēris domu par to, ka būtu vērts ielūkoties savas dzimtas pagātnē – pašam veidot savas dzimtas stāstu. Filma ir iedarbīga, jo man kā jaunam cilvēkam mudināja padomāt gan par to, cik daudz es zinu par savas tautas vēsturi, gan savas dzimtas vēsturi. Jāatzīst, ka par to ir jākaunas, bet lietas ir labojamas.”

Sagatavojusi Ieva Gržibovska

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+