Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
16. februāris, 2012
Drukāt

Džuga un smaržu smalkās vibrācijas

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Galerijā “Māksla XO” līdz 6. martam skatāma mākslinieka Ģirta Muižnieka izstāde “Parfīms”. Galerija “Māksla XO” pastāv kopš 1999. gada. Visu šo daudzo un mainīgo gadu laikā galerijas izstāžu veidotāji palikuši uzticīgi sākotnējam uzstādījumam – strādāt ar māksliniekiem, kas ir dziļi saturā.

 

Mājvietu savām personālizstādēm raduši mākslinieki Helēna un 
Ivars Henrihsoni, Ieva Iltnere, Ilmārs Blumbergs, Kristaps 
Ģelzis, Kaspars un Kristaps Zariņi un daudzi citi spoži mākslinieki. Šoreiz uz skatuves uznāk “Maigo svārstību” paaudzes mākslinieks Ģirts Muižnieks vai kā draugi viņu sauc – Džuga.

 

Augot radošā ģimenē (tēvs Oskars Muižnieks bija Dailes teātra scenogrāfs un grāmatu ilustrators, bet māte Nora Vētra-Muižniece režisore) sarunas par mākslu bija ikdiena, kas stimulēja arī Ģ. Muižnieka izvēli saistīt savu dzīvi ar mākslu, lai gan bērnības sapņu alternatīvā ietilpa arī visu puiku sapņu profesija – lidotājs. Nejaušība vai likumsakarība, bet liktenis bija lēmis – Džuga būs mākslinieks.

 

Ģ. Muižnieks ir viens no retajiem māksliniekiem, kuru nekad nav piemeklējušas radošās krīzes, kā apliecinājums tam ir regulāras viņa darbu izstādes. Viņa darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Gruzijas Mākslas muzeja (Tbilisi), Valsts Tretjakova galerijas (Maskava) kolekcijās, kā arī citās publiskās kolekcijās un privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs. 

 

Ģ. Muižnieka radošais impulss var būt jebkas – nejauši izdzirdēts, skanīgs franču vārds, hakeru atstāts ziņojums vai kādā antikvariāta veikalā iegādāta lelles galva. Kādā intervijā mākslinieks teicis: “Es domāju tēlos, nevis zīmējumā. Un tas arī nav atkārtojams. Bet, kad reāli sāk gleznot konkrēto audeklu, viss mainās. Veidojas pats no sevis kaut kas labs, ko neesmu paredzējis, un tad ir simts variantu, un rodas ideja, kas materializējas gatavā darbā. No kura izriet atkal nākamie varianti. Kāda veiksme, laba vieta, kāds tehnisks paņēmiens – tās ir idejas, kas rodas materializācijas procesā.” Gleznošanas procesā māk-slinieks neizmanto molbertu, bet gan strādā uz grīdas, viņš neizmanto paleti, ja nepieciešams jaukt krāsas, tad to dara tieši uz bildes – uzspiež, sajauc un nokrāso. Izmanto terpentīnā šķīstošās krāsas – emalju un eļļas krāsas, bet akrils, viņaprāt, ir cieta un nedzīva krāsa. Vienlaikus darbs rit pie vairākām gleznām, kamēr viena glezna žūst, tiek ņemta nākamā, dažkārt pat pāris gadus veca, kurā, raugoties jau ar tagadnes skata sajūtu, sāk veidoties pavisam kas cits, kas bijis sākotnēji iedomāts. “Kad gleznoju, kaut kas tur parādās arī no manis paša, kāds es esmu. Daļēji tas ir tāds dvēseles pašportrets. Sevišķi tāpēc, ka es negleznoju no dabas. Gleznoju savas domas, to, kas man patīk un kā man patīk,” tā mākslinieks.

Jaunās personālizstādes nosaukums “Parfīms” jeb “smaržas” ieliek noteiktu kodu, ka viss balstīts uz personīgu sajūtu principa. Mākslā izvairās no primitīvā formulējuma – patīk, nepatīk, tomēr jāatzīst, ka tas ir pirmreizējo sajūtu pamatā, tas ir impulss, kas liek tālāk formulēt redzēto, dzirdēto, piedzīvoto un sajusto. Nejauši sajusta smarža ir tikpat netverama kā pēkšņa ideja par tēlu, ko sākotnēji mākslinieks vēlas atveidot. Laika gaitā tēli, smaržas un sajūtas mainās, tie transformējas. Klājot krāsu klājumu vienu uz otra, veidojas daudzslāņaini krāsu laukumi, kas rada nojausmu par krāsu dzidrumu. Jutekliskie pludinājumi papildināti ar it kā nejauši izsmērētām kontūrām un līnijām, krāsu pilinājumiem un švīkājumiem. Ģ. Muižnieka gleznas ir kā apzinātas nejaušības momentu fiksācijas. Abstrak-
tie tēli ar izteiksmīgām acīm un skropstām rotaļīgā virtuozitātē raugās un mēmi it kā jautā: vai sajūti smalkās smaržu vibrācijas?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+