Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
5. septembris, 2013
Drukāt

Ebreju glābēju mazdēls lūdz palīdzību ebrejiem

Foto - LETAFoto - LETA

“Mans vectēvs Jānis nomira neilgi pirms atmodas 1990. gadā. Kopš bērnības viņš man sacīja tā: dēls, ja tev kādreiz dzīvē būs problēmas vai nepieciešama palīdzība, tu vari pieiet pie jebkura ebreja, pastāsti par mani un vecomāti Liliju, un tev noteikti palīdzēs,” tā vēstulē “LA” redakcijai un Rīgas ebreju kopienai raksta ekonomikas un tiesību zinātņu maģistrs, doktorants Aigars Bērziņš (vārds un uzvārds mainīti). 


Aigara vecvecāki Lilija un Jānis, dzīvodami Rīgas centrā, pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados pagrabā slēpuši sešus ebreju jaunekļus. Viņus ēdinājuši, mazgājuši veļu, gādājuši medikamentus visu vācu okupācijas laiku – četrus gadus. Vecāmāte esot pārdevusi visas vērtīgākās mantas, grāmatas, rotaslietas, apģērbus, lai varētu uzturēt vajātos ebrejus. Divi no viņiem bijuši brāļi Hercfeldi, ievērojamās ebreju ārstu Hercfeldu dinastijas jaunākie bērni. Profesors Boriss Herc­felds bija viens no “Bikur Holim” slimnīcas galvenajiem ārstiem un savas jomas vadošajiem speciālistiem.

Ēkā Rīgā, Brīvības ielā 32, kur dzīvojuši Aigara vecvecāki, atradusies arī vāciešu virtuve. Daudzas reizes nakts vidū ieradušies vācieši un pārmeklējuši māju. Vectēvs labi pārzinājis mājas pagrabus, tāpēc varējis veiksmīgi paslēpt ebreju jauniešus. Gan Lilija, gan Jānis esot aizturēti un pratināti, jo kaimiņi bija manījuši ko aizdomīgu un par to ziņoja.

Lilijas draudzeni, kura arī slēpusi ebrejus, vācieši nošāvuši viņas klātbūtnē, rak­sta Aigars. Viņš norāda, ka ne vecvecāki, ne viņu bērni un mazbērni nekad nav lūguši ebrejiem palīdzību vai uzskatījuši, ka Aigara ģimene ir izdarījusi kaut ko ārkārtēju, par ko pienāktos īpaša pateicība.

“Diemžēl pašreiz ir pienācis tāds brīdis, ka man steidzami vajadzīgs atbalsts un palīdzība no ebreju puses, jo citur man nav kur to lūgt,” raksta Aigars. Viņš ir otrās grupas invalīds un bezdarbnieks, kurš pārtiek no 110 latu invaliditātes pensijas. Sakrājies parāds par studijām, ārstēšanos, rehabilitāciju un medikamentiem, nepieciešama nauda tālākai operatīvai ārstēšanai Maskavā Burdenko neiroķirurģijas institūtā, kā arī rehabilitācijai. Aigars aizrakstījis Rīgas ebreju kopienas priekšsēdētājam (viņš arī Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētājs) Arkādijam Suharenko un lūdz aizdot 25 000 – 30 000 latu ar piebildi, ja vien nav iespējams šo summu piešķirt kā pateicību par vecvecāku uzupurēšanos un atteikšanos no daudz kā tāda, ko viņi varēja dot saviem bērniem.

 

No sabiedrības 
nosodījuma nebaidās

Sazinājos ar Aigaru un vaicāju, vai viņš nebaidās no sabiedrības nosodījuma par naudas prasīšanu šādā veidā – gluži vai kā atlīdzību par savu vecvecāku riskēšanu ar dzīvību. “Tur nav nekā pretlikumīga – lūgt aizdot naudu,” viņš uzskata.

A. Suharenko rakstiski atbildējis gan “Latvijas Avīzei”, gan arī Aigaram Bērziņam. Viņš raksta, ka Aigara vectēvs patiešām bijis ebreju glābējs un viņa vārds esot iegravēts ebreju glābēju piemiņai uzstādītajā piemineklī Rīgā, Gogoļa ielā. Kaut gan Latvijas ebreju kopienai neesot iespēju sniegt kādam materiālo palīdzību tik ievērojamos apmēros, tomēr Suharenko dod Aigaram cerības.

Viņš skaidro, ka “jautājums par konkrēto palīdzības apmēru katram cilvēkam, kam tā ir nepieciešama, tiek izlemts individuāli”. To veicot šim nolūkam izveidota sociālā komisija atbilstoši konkrētā cilvēka vajadzībām un kopienas iespējām.

“Pašlaik mūsu pro­grammas aptver vairāk nekā 2500 cilvēku gan Rīgā, gan citās Latvijas pilsētās. Tie ir trūcīgie vecāka gadagājuma ebreju kopienas locekļi, invalīdi, maznodrošinātas ģimenes ar bērniem. Esam pārliecināti, ka mūsu iespējas kļūs daudz lielākas un mēs varēsim palīdzēt vēl plašākam cilvēku lokam, ja valsts līmenī tiks izlemts jautājums par ebrejiem pirms kara piederējušo īpašumu restitūciju.

Vienlīdz ar ebrejiem sociālo palīdzību saņem arī ebreju glābēji un tie viņu ģimenes locekļi, kuru dzīvības bija apdraudētas un kuriem draudēja nacistu represijas. Diemžēl no viņiem dzīvi ir tikai nedaudzi – mūsu sociālā centra palīdzību pašreiz saņem 16 ebreju glābēji astoņās Latvijas pilsētās.

Atsevišķos gadījumos kopiena sniedz atbalstu arī ebreju glābēju pēcnācējiem, kas ir dzimuši jau pēc kara. Arī šādos gadījumos visi lēmumi tiekot pieņemti individuāli, izvērtējot konkrētus apstākļus un kopienas finansiālās iespējas.”

 

Dod cerības

Tālāk Suharenko pievēršas konkrēti Aigara lūgumam, norādot, ka, neskatoties uz to, ka nav iespējams sniegt palīdzību prasītajā apmērā, tomēr kopienas sociālā centra vadītāja apliecinājusi gatavību izskatīt iespēju sniegt daļēju atbalstu vai arī citu palīdzību, kas veicinātu Aigara problēmu atrisināšanu. Šim nolūkam Aigars ir aicināts iesniegt medicīnisku atzinumu par operācijas veidu un tās nepieciešamību, kā arī citus dokumentus. Tad ebreju kopienas sociālā centra komisija varēšot izskatīt Aigara lūgumu, sola Suharenko.

 

Viedokļi

Ruta Marjaša, bijusī Saeimas deputāte: “Ebreju glābēju mazdēlam ir morālas tiesības lūgt palīdzību, un ebreju kopienas pienākums ir izlemt, kādā apmērā tā var atļauties to sniegt. Šeit nevajadzētu būt strīdiem.”

Marģers Vestermanis, ebreju vēstures muzeja dibinātājs un kurators: “Es negribu mazināt ebreju glābēju nopelnus, taču man jāatzīst, ka mazdēla izklāstītie fakti nav precīzi. Viņa vecvecāki patiešām palīdzēja slēpties nevis sešiem, bet pieciem ebrejiem un nevis četrus gadus, bet gan no 1943. līdz 1944. gada agram pavasarim. Ir vēl citi aplam atspoguļoti fakti. Vēstules autors mani apmeklēja, un es viņam ieteicu daudz pamatīgāk iedziļināties tajos notikumos, kurus viņš apraksta. Pārliecinājos, ka viņam ir smagas veselības problēmas un viņam patiešām palīdzība ir nepieciešama. Diemžēl viņš uzstāja tikai uz naudu, bet negribēja pieņemt sociālo palīdzību, ko viņam varētu sniegt ebreju kopiena. Starptautiskajā līmenī nav pieņemts palīdzēt ebreju glābēju mazbērniem, palīdzību saņem tikai bērni, bet šis gadījums varētu būt izņēmums.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+