Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
23. oktobris, 2014
Drukāt

Ebreju kopiena: “Arāja komandas” biedra Herberta Cukura otrais iznāciens (26)

Cukurs_5

Muzikālā drāma “Cukurs. Herberts Cukurs” bez šaubām kļuva par vienu no skandalozākām šī gada Latvijas teātra izrādēm. Diemžēl tam par iemeslu ir nevis tās mākslinieciskā kvalitāte, bet galvenā varoņa izvēle. Neviens nenoliedz Herberta Cukura sasniegumus aviācijas jomā, bet viņš bija arī bēdīgi slavenās “Arāja komandas” loceklis. Un galveno ūdensšķirtni nosaka tieši attieksme pret šo faktu – vai ir iespējams dalību slepkavu vienībā uzskatīt par maznozīmīgu epizodi, kurai kopumā nav jāietekmē šī cilvēka tēls?

Diskusijas par Herberta Cukura lomu sabiedrības apziņā neaizsākās šogad. Jau 2005. gadā Liepājā tika atklāta viņam veltītā izstāde “Nevainības prezumpcija”, kas, pretendējot uz objektivitāti, tomēr neizvairījās nedz no varoņa glorifikācijas, nedz arī no apzinātās vai neapzinātās viltotu dokumentu izmantošanas. Toreiz, pēc vētrainām diskusijām presē, savu krasi nosodošu viedokli vēstulē ebreju kopienai izteica valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Arī 2011.g., sakarā ar jautājumu par H.Cukura mirstīgo atlieku pārapbedīšanu Brāļu kapos, sabiedrībā pazīstamie cilvēki šo domu noraidīja, pasvītrojot, ka tam, kas brīvprātīgi pieteicās šāvēju komandā, nav vietas Latvijas varoņu starpā. Ir apsveicami, ka arī šoreiz Latvijas valdība ir atbilstoši novērtējusi izrādi.

Nebūdami teātra kritiķi, mēs atstāsim malā izrādes analīzi, tiesa gan, piezīmējot, ka ebreja Šapiro tēls tajā ir pārāk kariķēts, lai tiktu uzskatīts par kaut cik nopietnu, nemaz nerunājot par to, ka šādi jociņi attiecībā uz nacisma (tāpat kā komunisma) upuri, ir, maigi izsakoties, bezgaumīgi. Žēl, ka Millera kunga priekšstatā latviešu teātra māksla nav attīstījusies kopš XIX gadsimta. Bet pats svarīgākais ir tas, ka izrāde, kas sevi pozicionē kā mēģinājums bez uzslavas vai nosodījuma parādīt sarežģīto personību, rezultātā pārvēršas par slavas apoteozi, viennozīmīgi noraidot kā maz ticamu un nerelevantu visu, kas varētu kaitēt Cukura gaišajām tēlam. Vēl sliktāk ir tas, ka tieši izrādes otrā, pretrunīgā daļa, ir mītu, nopietnu kļūdu un absurda pārpilna.

Iedvesmojoties no Latvijas Holokausta historiogrāfijas patriarha profesora Andrieva Ezergaiļa aicinājuma “meklēt patiesību par Herbertu Cukuru” (NRA, 27.10.2014), mēs gribētu veltīt savu artavu šī jautājuma izpētei un dalīties ar mums zināmiem materiāliem. Jāsaka, ka mēs nebūt neesam “Mossad” advokāti, ko mums pārmet Ezergaiļa kungs, atsaucoties arī uz kādu raidījumu, kas nekad nav noticis. Tieši otrādi – kritiskā attieksme pret skandalozo grāmatu “Rīgas bendes nāve” tika pausta jau 2000. gadā autoritatīvajā žurnālā “Newsletter on the History and Impact of the Holocaust”, kur M.Vestermaņa recenzija saucas “Vemgericht” – “asinstiesa”.

Mēs apzināmies, ka dokumentu izvilkumi nav labākā lasāmviela, bet uzskatam par savu pienākumu būt ne tikai emocionāliem, bet arī akadēmiskiem. Visi zemāk citētie dokumenti glabājas kopijās muzejā “Ebreji Latvijā”.

Pirmkārt, mēs gribētu precizēt jautājumu par Ābrama Šapiro un viņa ģimenes likteni. Jau vairākkārt izskanēja apgalvojums, ka Cukurs ieradās pie viņiem kā labvēlis; to atbalsta arī prof. Ezergailis. Paša Šapiro liecībās (1948) un memuāros (1993) ir sastopama krietni atšķirīga notikumu versija. Ja agrīnajā liecībā Šapiro-juniors (starp citu, toreiz sešpadsmitgadīgs jaunietis, nevis septiņgadīgais zēns, ko redzam izrādē) apgalvo, ka viņa tēvs mēģināja meklēt pie Cukura glābiņu, tad vēlākā viņš to vispār nemin, un mēs būtu ieinteresēti iegūt precīzus pierādījumus par Cukura ierašanās datumu Rīgā. Pie reizes gribētos redzēt arī kādu pamatojumu idejai, kas izteikta izrādē, ka Arājs it kā būtu palīdzējis Cukuram iznākt no cietuma, un ka līdz ar to Cukura iestāšanās komandā nebūt nebija brīvprātīga.

Lai arī kā, bet abās liecībās Cukura ievākšanās Šapiro dzīvoklī Zaubes ielā 4-4 tiek aprakstīta aptuveni šādi: “…pazīstamais latviešu nacists Herberts Cukurs atnāca uz mūsu dzīvokli, pavēlēja mums izvākties un mitināties stāvu zemāk pie kaimiņiem. Viņam iepatikās mūsu dzīvoklis, un viņš tajā gribēja iekārtot savus apartamentus. Tā viņš arī ir rīkojies pēc dažām dienām, atstājot sev visas mūsu mēbeles un vispār visu vērtīgu. Mums bija atļauts paņemt līdzi tikai dažas mantas; tikai “nepieciešamo”. Mums tika teikts, ka ir jāpaliek apakšā pie kaimiņiem līdz turpmākiem norādījumiem”. Kaut gan abi teksti ir daļēji savstarpēji pretrunīgi, bet abos gadījumos tiek norādīts, ka Šapiro tēvu Pinhusu apcietināja jūlija sākumā latviešu palīgpolicijas vīri (nevis vācu virsnieks, kā tas tiek parādīts izrādē), ieslodzīts Centrālcietumā un vēlāk nošauts. Par to liecina arī Centrālcietuma 4. augusta ieslodzīto saraksts – 1708 cilvēki, P. Šapiro zem numura 822. Šķiet, tas varētu būt tas pats saraksts, kuru, pēc Šapiro atmiņām, viņiem kādu dienu parādīja Cukurs. Zīmīgi, ka pēc A.Šapiro memuāriem viņa tēvs mēģināja izvairīties no apcietināšanas, uzrādot nevis naudu un dārglietas, par kurām tiek dziedāts izrādē, bet tieši otrādi – Brīvības cīņu dalībnieka apliecību (viņš ir dienējis 10. Aizputes kājnieku pulkā).

Drīz šajā dzīvoklī parādījās kāda ebreju jauniete. Droši vien tā bija Mirjama Kaicnere, kas 1950.g. Brazīlijā liecināja par Cukuru kā savu glābēju: “Cukurs slēpa mani daudzu nedēļu garumā Šapiro dzīvoklī.” Paralēla epizode atrodama 1948.g. Šapiro liecībā: “Beidzot es gribētu pieminēt šādu notikumu: kad Cukurs ievācās mūsu dzīvoklī 1941.g. jūlijā, es kļuvu par aculiecinieku sekojošai epizodei: Cukurs zināja, ka es spēlēju klavieres un kādu vakaru lika nākt uz dzīvokli, kur man bija jāspēlē klavieres cauru nakti. Cukura apartamentos bija pulcējušies daudz latviešu, visi no Drošības policijas vadības. Kad visi latvieši – un, protams, arī Cukurs to starpā – kļuva lustīgi, es ieraudzīju, ka ebreju jauniete, kas, bez šaubām, tika visu laiku turēta virtuvē vai nu blakusistabā, tika ievesta istabā, un ka latvieši sāka ar viņu izklaidēties. Sēžot pie klavierēm, es redzēju, kā tie sāka izģērbt viņu, un es savām acīm redzēju, ka tie latvieši viņu pēc kārtas izvaroja. Man ir zināms, ka Cukurs šo jaunieti ir ieslodzījis savā dzīvoklī daudzu nedēļu garumā.” Jāatzīmē, ka krietni vēlāk, 1978. gadā, par Cukura ebreju mīļāko skaidru jautājumu pratināšanas laikā uzdod Arāja komandas loceklim Osvaldam Eliņam.

Spriežot pēc avotiem, jūlija nogalē A.Šapiro pēc Cukura pavēles tika norīkots par palīgu Arāja komandas garāžā Valdemāra ielā 19. Kā vairāki citi aculiecinieki (Harijs Ritovs, Ella Medaļje, Matīss Lutriņš), viņš min daudzus cilvēku pazemošanas un nežēlīgās piekaušanas gadījumus arājiešu štābā. Šīs vietas raksturu parāda cita Valdemāra ielas garāžas mehāniķa, Ritova, liecība, kas ir saglabājusies Latvijas Valsts arhīvā: “Pēc tam bruņotie šāvēji iedzina mūs Arāja komandas štāba lielajā zālē, un lika mesties ceļos. Mūsu priekšā stāvēja vienā rindā salikti vairāki galdi, aiz kuriem sēdēja man no pirmskara laikiem pazīstamais bijušais lidotājs Cukurs, un daudzi citi arājieši <...> Naktī mūs sadzina pagrabā ar cementa grīdu <...> Bija liela cilvēku saspiestība, iekārtojās, kā kurš varēja – vieni sēdēja, citi stāvēja, daži gulēja uz cementa grīdas. Uz šīs pagrabstāva telpas durvīm bija piestiprināta viena metāla plāksne, uz kuras latviešu drukātiem burtiem bija rakstīts Žīdu kapsēta. Žīdu iela №2″.

Ir zīmīga kāda epizode no Šapiro liecībām: “Es strādāju kopā ar ebreju vārdā Lutriņš Cukura garāžā. Šajā dienā ebreji tika izdzīti no kamerām uz jundu un pavēle bija visiem būt klāt. Divi citi cilvēki no mūsu darba komandas paslēpās garāžā kopā ar mums, un mēs redzējām, kā cilvēki, kas ir nostājušies ierindā, ar drausmīgiem sitieniem un varmācību tiek sadzīti mašīnās un aizvesti. Viens no sargiem ziņoja, ka mūsu komanda nebija uz jundas. Cukurs lika mums nostāties priekšā un paskaidroja, ka es un mans kolēģis Lutriņš varējām nepiedalīties, jo strādājām pie viņa mašīnas. Divi citi – kāds Leitmans un otrs, kura vārdu es neatceros, tika pēc Cukura pavēles no latviešu sardzes drausmīgi piekauti. Visupēdīgi es redzēju, ka Cukurs izvilka pistoli un aukstasinīgi nošāva šos divus ebrejus no mūsu darba komandas. No šīs dienas es vairs nenācu uz savu darba vietu, jo izjutu nāves briesmas”. Garāžā strādājušos mehāniķus Leitmanu un Presu min arī H.Ritovs.

Tā kā Šapiro liecībā tiek piesaukts arī Matīsa Lutriņa vārds, mēs uzskatam par svarīgu pievērsties šim jautājumam. Kā pareizi atzīmē prof. Ezergailis: “Viņš vairākkārt tika pratināts un savu izglābšanās stāstu viņš neslēpa”. Tiesa gan, nav gluži saprotams, kāds sakars būtu Cukuram ar Lutriņa glābšanu, un balstoties uz kādiem avotiem var tikt izdarīts secinājums, ka viņam šajā gadījumā vispār bija kāda loma. Zīmīgi, ka vairākās liecībās, kas nāk no Arāja komandas šoferu un transporta personāla puses (Jānis Bedelis, O.Eliņš), arī Lutriņa 1978.g. liecībā, Cukurs kā garāžas pārzinis parādās tikai no 1942.g. rudens, līdz tam šo amatu ieņemot Eliņam, kurš, tiesa gan, pats saka, ka viņš šajā amatā tika iecelts 1941.g. nogalē ar Cukura ieteikumu. Arī starp šoferiem gan arājieši, gan Lutriņš min uzvārdus Bedelis, Girgensons, Rudzītis, Smalkais, Ābols, bet ne Cukuru.

Par Lutriņa darbu Arāja komandas garāžā ir sastopamas vairākas liecības no pašu arājiešu puses (tie ir pieejami LVA): “Arāja komandas garāžā strādāja ebrejs Lutriņš, viņa vārdu neatceros. Viņš bija labs automehāniķis un atslēdznieks, tāpēc Arājs paturēja viņu. Lutriņš un viņa sieva dzīvoja Arāja komandas štābā. Viņa sieva strādāja virtuvē.” (Bedelis, 1976.g.); “Tur strādāja 2-3 ebreji. Vienu no viņiem es atceros, tas bija Lutriņš. Arāja komandā strādāja virtuvē arī Lutriņa sieva” (Bedelis, 1978.g.); “Garāžā strādāja gandrīz visu komandas pastāvēšanas laiku ebrejs-atslēdznieks Lutriņš. Viņš netika nošauts, jo bija labs atslēdznieks un labs cilvēks <...> Arājs aizsargāja viņu, jo Lutriņš bija labs speciālists” (Eliņš, 1978.g.).

Visās liecībās ir minēts, ka Lutriņš ar sievu “pavadīja” Arāja komandu arī pēc pārvākšanās uz Kr. Barona ielu 99, kur Lutriņu pārim arī tika iedalīta mītne. Eliņš pat apraksta epizodi – kas šķiet puslīdz fantastiska, it īpaši jo tā netiek piesaukta 1976.g. pratināšanā, un to nemin pats Lutriņš – ka Arājs, šauboties, vai Lutriņš ir ebrejs, it kā sūtīja viņu uz Kurzemi (Lutriņš bija kuldīdznieks), lai tas atrod dokumentus, kas pierādītu viņa un sievas neebreju izcelsmi, un ka tas Lutriņam neizdevās. Nevienā no šīm liecībām Cukurs netiek minēts saistībā ar Lutriņu.

Lutriņa izglābšanās apstākļi tiek īsi pieminēti Fridriha Jekelna prāvas materiālos, un plaši aprakstīti divos pratināšanas protokolos (1976. un 1978.g.), kas atrodas LVA, un kuru saturs saīsinātā veidā iekļauts arī Arāja tiesas prāvas noslēguma dokumentā – sprieduma pamatojumā, kas atrodams Hamburgas Zemes tiesas arhīvā. Tā kā abos protokolos izklāstītais ir ļoti tuvs, mēs nocitēsim 1976.g. variantu – tas atšķiras ar to, kā tajā relatīvi pozitīvajā gaismā ir parādīts Arājs, kas viņa prāvas laikā, kuras ietvaros Lutriņš sniedza savas liecības, gan, droši vien, prasīja zināmu drosmi, gan arī norāda uz Lutriņa neangažētību.

“Pie meža kolonna tika apstādināta. Tur, mežājā, es redzēju daudzus Arāja komandas policistus, kas bija bruņoti ar šautenēm. Pa labi no kolonnas es ieraudzīju kravas mašīnu, kas piederēja Arāja komandai. Esmu vairākas reizes to remontējis. Šajā mašīnā policisti krāva mantas, galvenokārt virsdrēbes. Dažus no viņiem es pazinu. Droši vien, viņi mani arī pazina, jo biju pie viņiem strādājis. Es saņēmos, pieskrēju pie mašīnas un palūdzu atļauju iesēsties tajā mašīnā un paslēpties zem drēbēm. Policisti man to ir atļāvuši. Es pasaucu savu sievu un mēs ar viņu paslēpāmies kravaskastē zem drēbēm. No visiem šiem policistiem es nevienu pēc uzvārda nezināju, tāpēc nosaukt viņus nevaru. Es viņus pazinu tikai pēc skata <...> Mūs aizveda uz Arāja komandas štābu Kirova un Gorkija ielu stūrī. Tā es paliku dzīvs. Pēc mana lūguma mūs tur atstāja. <...> Jautājums: Vai Arājam bija zināms, kādā veidā Jūs palikāt dzīvs? Atbilde: Vai kāds no padotajiem bija viņam ziņojis par manu izglābšanos, man nav zināms. Pēc dažām dienām pēc šaušanas Arājs ienāca garāžā un par mani izteicās apmēram sekojoši: “Re, ir kāds, kas ir izvairījies no sava likteņa”. Tāpēc man šķiet, ka viņam par mani viss bija zināms”. Mums nav pamata uzskatīt, ka, pieminot Arāju tādā kontekstā, Lutriņš kaut kādu iemeslu dēļ nepieminētu uz to brīdi jau sen starp dzīvajiem neesošo Cukuru, ja tas patiešām būtu kaut ko darījis viņa glābšanai, un ka tas neatspoguļotos dokumentos kaut vai baumu līmenī.

Pirms pāriet pie citiem materiāliem, mēs gribētu īsi pieskarties vienas no divām plašāk pazīstamajām Holokaustu pārdzīvojušajām – Ellas Medaļje – liktenim. Tāpat ka Lutriņš, viņa bija vairākkārt sniegusi liecības, kas arī tika iekļautas Arāja Hamburgas prāvas sprieduma pamatojumā, un vēlāk tika publicēti arī viņas memuāri. Tāpat kā Lutriņš, viņa bija redzējusi Cukuru 1941.g. jūlijā-augustā Valdemāra ielā 19, kur tika kādu laiku ieslodzīta, un vēlāk īsi redzēja viņu arī 8. decembrī Rumbulā. Jāatzīmē, ka visu liecību tekstos Medaļje kopumā ir visai korekta, nosvērta un gandrīz nav tendēta uz pārspīlējumiem. Tā, sniedzot 1960.gadā liecības tieši par Cukuru (atrodas Krievijas Federācijas FDD Centrālajā arhīvā), viņa nepiemin Cukura brutalitāti (un vispār viņa klātbūtni) ebreju sieviešu pārvietošanas laikā no Termiņcietuma uz geto 1941.g. decembra sākumā, ko sīki apraksta savā liecībā Sonja Rīdere (Wiener Library, Londona).

Stāstot par 8. decembra akciju, viņa piemin, ka gan Arājs, gan Cukurs bija nežēlīgi situši cilvēkus, bet par cilvēku slepkavībām geto ielās 30. novembrī, kurās piedalījies arī Cukurs, viņa saka, ka zina stāstīt par to tikai no citu cilvēku vārdiem. Attiecībā uz savu atrašanās laiku Arāja štābā, viņa citu ziņu starpā 1975.gadā liecina par sekojošo: “Kādu nakti, aptuveni otrās [ieslodzījuma – aut.] nedēļas nogalē, pie mums uz aresta telpām atnāca divi sargi, un ar lukturi sāka izvēlēties jaunās sievietes. Viņi tās kaut kur aizveda. <...> Sievietes atpakaļ tika atvestas pa vienai, viņas stipri raudāja, bet neko nestāstīja. Nākamajā rītā tās sievietes – kādas 5-6 – tika mašīnā kaut kur aizvestas, kur – nezinu. No tām es tagad atceros tikai Baviļsku, ko pēc tam nekad neesmu redzējusi. Citu no tām sievietēm esmu vēlāk redzējusi geto. Viņa man tad teica, ka tonakt viņas tika izvarotas <...> Bez Arāja es vēl zināju Cukuru. Es viņu zināju vēl pirms kara no avīzēm, kā slaveno Latvijas lidotāju. Reiz ieslodzījuma laikā man nācās uzkopt Cukura kabinetu. Viņš toreiz man teica, ka neizskatos pēc ebrejietes”. 1978.gada liecībā to papildina kāda detaļa: “Paskaidrojot, es vēl varu teikt, ka nākamajā dienā pēc tiem notikumiem [5-6 sieviešu izvarošanas – aut.] man bija jāuzkopj Cukura kabinets, un zem tahtas es atradu Baviļskas jostu”. Kaut gan Medaļje zināja Cukuru, bet viņas liecībās par viņu gandrīz nekas nav atrodams. 1975.g., stāstot par savu izglābšanos otrās Rumbulas akcijas laikā – viņa uzdeva sevi par latvieti, kas nokļuva Rumbulā ar ebreju vīru – Medaļje saka, ka galvā viņai pēkšņi iešāvās Cukura vārdi, ka viņa neesot līdzīga ebrejietei. Savukārt turpmākajā stāstā Cukurs figurē vienīgi kā mašīnas šoferis, kam bija jāaizved Medaļje un vēl trīs sievietes pie F.Jekelna pratināšanai, un tad, pēc viņa paša vārdiem, vēl bija jāatgriežas atpakaļ pēc Arāja.

Viskontroversiālākais jautājums ir Cukura rīcība Rumbulas akciju dienās. Mēs gribētu citēt dažas liecības, kas, mūsuprāt, ir visai daiļrunīgas.

Tā Ārons Barinbaums, kas īsi pirms 30. novembra akcijas tika pārvietots uz t.s. Mazo geto, liecina (Krievijas Federācijas FDD Centrālais arhīvs): “Bija ātri jāatbrīvo [no līķiem – aut.] ceļš nākamai kolonai, bet pašiem bija jāatgriežas savā Mazajā geto. Pēc atgriešanās es nolēmu neiet iekšā mājā, bet paslēpties pagalmā aiz koka vārtiem, lai caur spraugu vērotu nākamo garām ejošu kolonu. <…>. Apmēram 15-20 soļus kolonnai pa priekšu gāja vīrietis, šķiet, arī esesiešu uniformā, bet precīzi neatceros, ar pistoli rokā, un visu laiku lūkojās uz vienu un otru ielas pusi, tādējādi pārbaudot, vai viss ir kārtībā. Kad viņš pietuvojās vārtiem, kur es stāvēju, es ar šausmām atpazinu viņā Cukuru <...> Kamēr es lūkojos uz viņu ar izbrīnu, mūsu acis uz mirkli sastapās. Bailēs es atsprāgu. Viņš to pamanīja un tūliņ izšāva uz mani. Ja es nekustētos, viņš, šķiet, mani nepamanītu. Par laimi, lode man netrāpīja <...>“.

Ārons Preils 1975. gadā liecina par 30. novembra dienas otro pusi (LVA): “Savus tuviniekus mēs šo līķu starpā neatradām. Atpakaļceļā uz Mazo geto es dzirdēju, ka kāds sauc manu kaimiņu Kūgelu, bet viņš neapstājās un turpināja skriet. Es tobrīd atrados apmēram 40 metru attālumā no Kūgela un redzēju, ka policijas vahmeisters Tūhels iešāva Kūgelam un nogalināja viņu. Man izdevās paslēpties, un es aizskrēju pa Ludzas ielu. Pa ceļam es uzdūros vāciešiem Hesferam un Neimanim, kā arī latviešiem Cukuram un Burtniekam. Cukurs ķērās pie savas pistoles un acīmredzot taisījās mani nošaut. Hesfers nosauca mani par cūku un lika vilkt turpat stāvošas kamanas ar kāda man nezināma ieslodzītā līķi. <...> Ietītu bērna līķi es noliku pa virsu [citiem līķiem – aut.]. Netālu no Daugavpils un Ludzas ielu stūra stāvēja Cukurs, Tuhels, Hesfers, Burtnieks un vēl kāds cilvēks latviešu policista formastērpā. Kāds no latviešu policistiem steidzās pie manām kamanām, un likās ieinteresēts par šo saini. Pārliecinoties, ka tur ir bērna līķis, man lika vilkt kamanas tālāk, uz Ebreju kapiem, kur bija izraktas lielas bedres.”

Īzaks Krāms liecina par 30. novembri (Wiener Library): “Es atrados Ludzas ielas tuvumā Rīgas geto, kad ieraudzīju, ka velk kādu ebreju. Herberts Cukurs komandēja karavīrus. Viņš bija tērpts kara lidotāju melnajā uniformā. Man un citiem cilvēkiem viņš pavēlēja nolikt uz kamanām noslepkavotos ebrejus un nogādāt tos uz kapiem. Kādu laiku man bija iespēja vērot Cukuru tuvumā. Viena ebrejiete sāka kliegt, kad viņa tika vilkta uz kravas mašīnu – viņa gribēja, lai viņas meita paliktu ar viņu. Cukurs iešāva viņai ar savu pistoli. Es biju par šīs nošaušanas liecinieku. Es redzēju arī, kā Cukurs vērsa savu ieroci pret kādu bērnu, kas raudāja, jo nevarēja atrast savu māti šajā drūzmā. Ar vienu šāvienu viņš nogalināja bērnu”.

Eliezers Karštats 1960.gadā liecina par 9. decembra pēc-akciju, kad notika paslēpušos meklēšana (Wiener Library): “Es pats esmu redzējis, kā Cukurs 9. decembrī, īsi pirms pusdienlaika gāja no mājas uz māju un vilka ebrejus ārā no dzīvokļiem. Es redzēju, kā kāda sieviete ar diviem bērniem tika no Lielā geto aizvesta uz Mazo geto. Acīmredzot viņa paslēpās Lielajā geto, un Cukurs viņu pašrocīgi nošāva”.

Un pēdējā epizode, kas, šķiet, nav nonākusi plašākas publikas un pētnieku uzmanības lokā – Cukura dalība Arāja komandas slepkavībās Rīgā 1942. gada pavasarī, un vēlāk arī pretpartizānu akcijas stacijas Nasva apkaimē Pleskavas apgabalā. Ziņas par šīm akcijām atrodas bijušo arājiešu liecībās.

Eduards Šmits 1948.gadā liecina (Krievijas Federācijas FDD Centrālais arhīvs): “Būdams par soda bataljona komandieri un atrodoties Nasvas rajonā, Cukurs mēģināja nošaut kādu 14 gadu vecu zēnu. To esmu redzējis personīgi. <...> Pirms izbraukšanas stacijas Nasva rajonā 1942.g. aprīlī Biķernieku mežā bataljons, ko komandēja Cukurs, piedalījās padomju pilsoņu masveida iznīcināšanā. Aptuveni 1942.g. nogalē Cukurs Arāja komandu pameta. Pēdējo reizi esmu viņu redzējis 1943.g. vasarā. Viņš bija ģērbies civilā”.

Roberts Puriņš 1948.gadā liecina (Krievijas Federācijas FDD Centrālais arhīvs): “Pavasarī pirms došanās soda ekspedīcijā st. Nasva rajonā Cukurs vadīja un bija par tiešu komandieri bataljonam, kas viņa vadībā veica padomju pilsoņu masu iznīcināšanu Biķernieku mežā. 1942. gada 23. aprīlī Cukurs – un es dienēju viņa bataljonā – veica nošaušanu visas dienas garumā. Kravas automašīnās bez pārtraukuma tika pievesti upuri, kas bija paredzēti nošaušanai, un tad tie tika nošauti pie iepriekš sagatavotām bedrēm. Vai tajā reizē ir šāvis personīgi pats Cukurs – to es nezinu, bet st. Nasva rajonā Cukurs personīgi bija šāvis padomju partizānus, to esmu personīgi redzējis. Kur viņš ir pašlaik, es nezinu. Pēdējo reizi esmu redzējis viņu 1943.g. Kurzemē”.

Uz mirkli atkāpjoties no tēmas, ir jāatzīmē, ka 1944.g. augustā H.Cukurs tika iecelts par kārtības policijas galvenā direktora vietnieku Kurzemes apgabalam (Ventas Balss, 4.VIII.1944).

Genādijs Mūrnieks 1976.gadā liecina (LVA): “Es pats biju par aculiecinieku vienai no tādām masveida šaušanām Biķernieku mežā, kas tika veikta 1942.gada pavasarī, ja es nemaldos, marta mēnesī. Šoreiz tika nošauti ebreji, kas tika atvesti uz Rīgu no Rietumeiropas valstīm, tieši no kurām – precīzi nezinu. Toreiz es biju nozīmēts tajā policistu grupā, kas stāvēja ķēdē. Šajā ķēdē bija divas policistu rindas. Šajā ķēdē es atrados aptuveni 30 metru attālumā no bedres. Starp ķēdes divām rindām ebrejiem bija jāiet līdz eksekūcijas vietai. <...> Arājs kopā ar 3-4 drošības policijas vācu virsniekiem atradās pie bedres. Turpat atradās latviešu drošības palīgpolicijas virsnieki Dibietis, Cukurs, Laukers un, šķiet, Ķurbis. <...> Es redzēju, kā Arājs vairākas reizes pienāca pie bedres, ņēma no kāda sava ierindnieka automātu un šāva ar to bedrē, kad tur nokāpa ebreji. Es neesmu redzējis, ka Arājs būtu šāvis ar pistoli. No vācu virsniekiem uz upuriem šāva Krauze. Vai šāva citi vācu virsnieki – neatceros. Vai no Arāja komandas kāds šāva, izņemot Cukuru – neatceros. Cukurs arī šāva ar automātu. Cukurs drošības palīgpolicijā bija atbildīgs par ieročiem”. Mums šī liecība šķiet it īpaši svarīga un nopietni vērā ņemama, jo, ja 1948.g. uz aculieciniekiem varēja tikt izdarīts spiediens un pat pielietota fiziskā vardarbība, lai iegūtu “vajadzīgās” liecības, tad 1976.g. tas diez vai notika, it īpaši ņemot vērā, ka Cukurs uz to brīdi vairs nebija starp dzīvajiem, un viņa aprunāšana diez vai varēja nest kādu labumu.

Zīmīgi, ka arājietis Arnis Upmalis 1975.g. savā liecībā (LVA) pārstāsta sekojošās baumas par došanos pretpartizānu ekspedīcijā uz Nasvu: “Šo rotu priekšgalā hitlerieši ielika Arāju un kapteini Cukuru, kas Arāja komandā bija ieroču virsnieks. Arāja un Cukura nosūtīšanu tur, kā baumoja komandā, noteica tas, ka hitlerieši turēja viņus aizdomās par ebreju zelta un dārglietu piesavināšanu. Tas viņiem bija tāds kā sods”.

***

Ņemot vērā augstāk minēto, gribas tomēr reflektēt par izrādi. Savā ārijā Herberts Cukurs dzied, ka “ne upuris, ne varonis es neesmu”. Šķiet, tā ir vienīgā absolūti patiesā frāze šajā izrādē. Patiešām, Cukurs ir kas trešais, respektīvi, noziedznieks – kaut arī šo versiju mūzikla autori noraida. Profesors Ezergailis piedāvā ideju, ka Cukura lieta ir izskatāma Hāgas tiesā. Mūsuprāt, tas ir maz reāli. Par to varētu runāt, ja Cukurs patiešām būtu “Rīgas bende”, briesmonis ar ideju, kas ir vainīgs 30 000 cilvēku nāvē. Bet viņš tāds nebija. Viņš bija vienkārši viens no daudziem savas vides produktiem – situatīvais slepkava, slepkava pēc piedāvājuma, cilvēks, kam līdzpilsoņu nogalināšana un pazemošana, šķiet, ne tikai nesagādāja sirdsapziņas mokas, bet pat nebija stimuls pārdomām.

Vai patiešām Latvija grib redzēt savas nākamās paaudzes tādas, ja Cukurs tiek celts varoņa godā?

*Autori ir:
Bijušais Rīgas geto un koncentrācijas nometnes “Kaiserwald” ieslodzītais, vēsturnieks Marģers Vestermanis
Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētājs Arkādijs Suharenko
Muzeja “Ebreji Latvijā” direktors Iļja Ļenskis

Pievienot komentāru

Komentāri (26)

  1. Jā,nepatīkami lasīt atkārtotos bezpierādījumu cionistu murgus,lai kaut cik attaisnotu mierīgi, aukstasinīgi plānoto zvērisko beztiesas izrēķināšanos ar cien. H.Cukuru! Kādus nesadomātus šausmu stāstus par sadistiskām jūdu čekistu slepkavībām ir pieredzējuši latviešu, ukraiņu, krievu un citu tautu tūkstošu tūkstoši, bet par to tiek joprojām noklusēts? Vajag beidzot par to veidot teātri, kīno, mūziklu!

  2. Cukuru noslepkavoja divi asinskāri žīdi un vēl slepkavību detalizēti aprakstīja grāmatā ” Rīgas bendes nāve” . Godāsim noslepkavotā piemiņu!

  3. A.Balts
    13.10.2014 14:40
    Pārdomu vērts raksts! Bet kremļa vergu un latviešu tautas komentāri un diskusijas “ne par tēmu” bija un būs kamēr vien “atbrīvotajā” Latvijā atradīsies psrs okupanti un to pēcnācēju dabiski nelojālās masas. Un kuru vieta ir jebkur citur, izņemot mūsu nacionālo valsti. Uzsveru – runa ir par psrs okupantiem un to naidpilnajiem un pretlatviski audzinātaiem pēctečiem, kuru ieilgusī pagaidu atrašanās mūsu valstī ir kremļa neliešu un nodevēju-kangaru radīts NONSENS. Pareizāk sakot absurds, kas sen bija, ir un būs jāatrisina! Un jo ilgāk gļēvuļi un nodevēji valdībā šo “laika mīnu”, šo briestošā etniskā konfliktu un krievijas agresijas iemeslu nerisinās, jo tas taps bīstamāks Latvijai un arī visai Baltijai un vienalga būs to jānokārto – tādiem vai citādiem, sāpīgākiem paņēmieniem.

    Ernis Purnis 13. oktobris, 2014 16:02 Atbildēt

    Kremļa cilvēkēdāji-masu slepkavas un zvēriskie sadisti varēja un joprojām var mierīgi un nesodīti, nenosodīti sagaidīt vecumdienas, mīzentāla meļu un teroristu-mossadistu benžu banda arī vēl nav ne tiesāta ,ne notiesāta! Cukura un citu nevainīgo upuru simti, tūkstoši brēc uz debesīm pēc taisnības un tiesas! Bet Pasaule velti gaida Nirnbergu – 2 un nevar sagaidīt, jo šobrīd to pārvalda gļēvuļi un nelieši!

  4. Ernis Purnis
    22.10.2014 01:42
    Mums šī liecība šķiet it īpaši svarīga un nopietni vērā ņemama, jo ja 1948. gadā uz aculieciniekiem varēja tikt izdarīts spiediens un pat pielietota fiziskā vardarbība, lai iegūtu “vajadzīgas” liecības, tad 1976. gadā tas diez vai notika, it īpaši ņemot vērā, ka Cukurs uz to brīdi vairs nebija starp dzīvajiem, un viņa apmelošana diez vai varēja nest kādu labumu.
    ————————————-
    Un šo “naivo” piezīmi, kas viņuprāt apstiprina viņu” patiesību” raksta šī “objektīvā” teksta autori – šis patiesībā ļoti ieintresētās personas H.Cukura likteņa un rīcības vērtējumā?

    Un ja vēl būtu kaut VIENA rindiņa TAISNĪBAS, kaut ieskicēts par iemesliem, kāpēc PĒKŠŅI radās šada naidīgu antisemītu grupa, kāda NEKAD NEBIJA BIJUSI LATVIJAS TERITORIJĀ??! Vai raksteļa autori cer uz latviešu un pasaules tautu turpinošos psrs čekistu uzspiesto aklumu un naivumu?

  5. 3 kremļa pagarinātās rokas propogandisti ceļ naidu pret žīdu glābēju H Cukuru . Tā ir žīdu pateicība , ka viņš riskējot ar savu dzīvību glābis žīdus . Lai naida kurinātāji skaidri pasaka , kura tiesa ir atzinusi parvainīgu žīdu glābēju Cukuru ? Tādas tiesa nav , jo Cukurs apmelots un nevainīgs .
    Lai labāk šie žīdu naida kurinātāji pastāsta par sava tautieša žīda VDK šustina slepkavībām nogalinot latviešus un ka Izraēla veic genocidu un slepkavības Palestīnā
    3 žīdu provokatori ir aizmirsuši bumeranga efektu ceļot naidu un apmelojot latviešus tie izdara lāca pakalpojumu savai tautai .

  6. Visi trīs “publicisti” ir genocīda veicēji pret latviešu trautu. Visi Latvijā atrodas nelikumīgi !!!

  7. Ko tur nerakstītu un nedziedātu, esmu pārliecināts, ka muzikls nepatīk ne reāli domājošiem, ne Herberta pēcnācējiem. Vai viņu piekrišanu scenārija autori saņēma?

  8. Ar ko tad kremļa čekists ir labāks par Arāju,jo vēl vairāk SC viņu dievina,ka viņš ir viss labākais.

  9. Apbrīnoju dažu latviešu tieksmi heroizēt kolaboracionistus.Visi latvieši nav no tiem,kuri gulstās apakša pirmajam atnācejam un kad nākošais rauj nost,tad to padara par glābēju,lai gan pirmajām aplikas apakšā labprātīgi.Tagad,kad ir parādījies glābējs,cenšās sadzīvot ar abiem,gan vienam un otram miedzot ar aci.Tas ir latviešu aktīvais mazakums.

  10. NU, JA ŠO OKUPANTU MURGUS “LA” PUBLICĒ, TAD NU MAN UN DAUDZIEM BŪS SKAIDRS, KAM SIE KALPO…

  11. Aiz šito Cukura afēru stāv Maskavas specdienesti.

  12. Provokācija pret provokāciju. Patiesība, kā vienmēr, klusi stāv maliņā …

  13. par žīdu melošanu Atbildēt

    Apsūdzības Cukuram ir sakritīgas ar Viļa Hāznra lietu, iztiesātu Asv tiesā. Tā Amerikas valstij izmaksāja vairākus milijonus un cieta totālu sakāvi. Žīdu liecības izrādījās totāli meli.

    • nedieneja Araja komanda. Bet ta ir gan taisniba, ka PSRS specdienesti laida klaja meligu informaciju par Hazneru un citiem, pinot patiesibu ar meliem. Tas ir skaidrs, ka bija latviesi kuri ari piedalijas sausmu darbos ( no abam pusem) bet krievu specdienesti joprojam dara visu lai nomelnotu visus kas stav Kremlim preti…. un tadel pasreizejais gajiens atdzivinat pagatnes smirdigos trudus, gluzi ka dzivus mironus… lai tie turpina set nemieru un launumu pasaule.

  14. Un bumbot un slepkavot Gazas civiliedziivotaajus NAV nelietiigi, ne? Cukurs ir pagaatnee, tur par labu neko griezt nevar. Bat VAR TAGAD UN SHODIEN apstaaties slepkavot un apspiest Palestiinieshus. Bet tas nenotiek. Taapeec taadus kaa Aramess nespeeju njemt nopietni.

  15. … Neskatoties uz so daudzo personu liecibam, kas daudzreiz ir pretruna, parak nenoteiktas kadu sledzienu pienemsanai vai parak aizdomigas ar parak smalki atceretas detalam salidzinot ar citam savaktam liecibam, no pretejas puses, norada, ka tikai ar tiesas izmeklesanas palidzibu varam tikt pie skaidribas un patiesibas … !

    … Lidz tam bridim, KAMER NEBUS: 1. – PANAKTA II Nirnberga … 2. – Nesaprastu iemeslu del tiek AIZMIRSTA KAUZALITATE ( BAISMAIS GADS 1940-1941) visam NECILVECISKAM LATVIJA … un lidziga vienpuseja nosodisana citur, un, 3. – Pasaules Masu medijos netiek panakta SIMETRISKA izmeklesana un analize II PK abpuseji padaritiem varasdarbiem, ka ari publiceta vainigo meklesanai un tiesasanai jurnalistu darbi – tikmer pastaves iespeja ieinteresetam sabiedribas grupam izlietot sadas kriminaldarbibas apstridet savu interesu pasakumiem … !

  16. Visi latvieši nav tādi neliesi kā šīs pseidoizrādes taisītāji un šo komentāru rakstītāji. nešaubos, ka lielākā daļa latviešu tāpat kā es ar riebumu skatās gan uz slepkavu, gan uz tiem, kas viņu mēģina glorificēt. Vieni to dara tāpēc, ka ir idioti, otri tāpēc, ka ir alkatas, kas grib pelnīt pat ar tādām izrādēm.

  17. Kur meera sajuuta??? Shodienas Izraela ar lidmashiinaam un smago artileriju noslepkavo paari par 2000 Gazas civiiliedziivotaajus, starp tiem ap 500 beernus, un vairums diasporas zhiidu neko neiebilst un neko nenozheelo. Tikmeer mees te shuumeejamies un sarkstam un baaleejam par Cukuru! 70 gadi ir pagaajushi. Groteski.

  18. Tā kopiena nav mūsu Latvijas žīdi, bet no Krievijas ieklīduši ēbreji – civilokupanti, kuriem vislabāk zināms par genocidu – apšaušanām un nometnēm, kas bija PSRS. Staļinam bija grafiks – kad poļus, kad latviešus, kad ebrejus utt. Par to būtu jāuztraucas Krievijas ebrejiem, šai te kopienai, bet PSRS jau ebreji masveidā piedalījās savu tautiešu represijās. Savu tautiešu slepkavas – čekistus neviens nav tiesājis. Šie ķer rēgus Amerikas džungļos, apmelo mirušos, kur tautiešu slepkavas varētu vēl dzīvus ķert tepat Rīgā.

  19. Ebreji nemitīgi pieprasa no citām tautām, ko viņi nicīgi dēvē pat gojiem, lai tās uzņemtos kolektīvu atbildību par holokaustu, lai gan ir pagājis daudz gadu un cita citu nomainījušas vairākas paaudzes, kas notikumos, par kuriem nemitīgi tiek atgādināts, nav nedz piedalījušies, nedz tos piedzīvojuši. Manuprāt, būtu tikai ētiski, godīgi un pareizi, pieprasīt, lai ebreji uzņemtos kolektīvu atbildību par 1917. gada oktobra apvērsumu Krievija un arī visām tā sekām, starp kurām ir gan Kristāla nakts, gan holokausts, gan II Pasaules karš un laikā no 1917. līdz 1991. gadam aptuveni 60 miljoni bijušās Krievijas impērijas teritorijā un Eiropā nogalinātu cilvēku. Bet nebūs nekāds brīnums, ja Suharenko, Vestermanis un citi ebreju kopienas vadoņi ar putām uz lūpām zvērēs pie Toras, ka Trockis, Sverdlovs un citi boļševiku vadoņi nemaz nav bijuši ebreji. Iekams apvainot citas tautas, ebrejiem pašiem derētu godīgi un objektīvi papētīt, no kurienes viņu holokaustam kājas dīgst. Starp citu, Staļina (Džugašvili) māte esot osetīnu ebrejiete un tādēļ Staļins saskaņā ar pašu ebreju likumiem ir nevis gruzīns, bet gan ebrejs. Līdzīgs esot arī Hitlera (Šiklgrūbera) gadījums.

  20. Tādus murgus un tādā apjomā sen neesmu lasījis. Ļoti gribās, bet prātiņa par maz. Viens pa šķirbu noskatījies. Viņš nolēmis, ka nejes uz nošaušanu bet lūrēs pa šķirbu! Cukurs redžējis, šāvis bet garām!!! Suharenko (tipisks žīdu uzvārds) centies cik varējis. Viņam gan to nevajadzētu darīt pēc statuta. Būtu kaut viena dokumenta fotokopiju parādijis. Vienīgais kas no tā visa ir droši teikts, – Cukurs ir dienējis vai “piedalījies” Arāja komandā. Es piekritīšu, ka par to viņu jānosoda, ja līdzīgi mēs nosodīsim tos, kas “piedalījās” NKVD komandā, kas šāva poļus, represētos latviešus, čečēnus un tt. Veram vaļā maisus un sākam prāvu. Gan jau būs pulka tādu, kas pa šķirbu ko redzējis, vai stāsta ka redzējis. Jespējams ka tāpēc krievija ar visiem spēkiem cenšās neļaut pārskatīt Nirnberga lēmumus, vai turpināt tos. Kononovs apšāvis visu latviešu ģimeni par to ka tie viņam slikti pirti izkurinājuši un nedeva kandžas pietiekošā daudzumā un kvalitātē – krievs viņam liek pieminekli! Cukura lietu jāizpēta pilnā nopietnībā, nevis avīžnieku murgu līmenī, vai nu liekiet viņam mieru! Tik pat labi Cukurs varēja tīšām tēlot to visu, lai novērstu uzmanību.

    • Suharenko ir jebreju izcelsmes krievvalodīgais civilokupants, kurš kopš okupācijas gadiem cīnās pret latviešu tautu un latviskumu. Un visdrīzāk ar naudu un kukuļiem ir legalizējies par 4.maija Latvijas pilsoni, jo okupantēns spļauj virsū latviešu valodai un latviski nerunā.

    • Vai patiešām Latvija grib redzēt savas nākamās paaudzes tādas, ja Cukurs tiek celts varoņa godā?
      =============================================================
      Kamēr viss nav izpētīts, tikmēr nevajag tos Cukura pīšļus Amazones džungļos kustināt – un visādus šovus viņa tēla spodrināšanai rīkot.

      • Nākošās paaudzes Atbildēt

        man negribētos redzēt tādas kā Ždanoka,Lindermans,Osipovs,Giļmans,Korens,Cvetkova ,Krivcova un vēl tur vesels bars krievu tiesību aizstāvju.Nav jau nekas slikts-tiesības jau var aizstāvēt tikai lai aizstāv Krievijā.Kādas īpašas tiesības krieviem varētu būt Latvijā,it īpaši tādas,kuras spiesti aizstāvēt žīdi?Paši krievi nemaz tik dikti tās tiesības neuzsver.

  21. “Nulles/nasing spešali” jau 24-us gadus par sponsoru dāsnumu par nesatraukties:
    “- Bet Kangars tiešām prātīgs vīrs – Tik gudra otra vairs latviešos nav –
    Cik rāmi nu ļaudis strādā priekš mums – Mums nav ko baidīties, Roma mūs sargā.
    Cik drīz viņš izoda stipro un piespiedās klāt ! Būs austrums stiprāks, viņš pielīdīs tam.”

  22. CILVĒKS DĒVĒ SEVI PAR REŽISORU,REŽISORA SAPRATNE PAR CILVĒKA DABU IR VĒRTĒJAMA AR 0.UN DESMIT NULLES VIŅAM IR VĒSTURĒ…

Egils Līcītis: Valdības ideoloģijaAtskaitīdamies parlamentā, premjers Māris Kučinskis runāja diezgan skaidrā valodā, de iure proklamēdams pašrocīgi vadīto valdību kā nacionāli konservatīvu.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Nu lābi, lābi, varu arī šoreiz es samaksāt…

Veselības rēķini – no aizsardzības budžeta

Valdība vakar atbalstījusi 2,81 miljona eiro pārdali no Aizsardzības ministrijas (AM) budžeta, lai segtu rēķinus par Latvijas iedzīvotāju saņemto veselības aprūpi ārzemēs un segtu līdzekļu deficītu fenilketonūrijas un citu ģenētiski determinētu slimību korekcijas preparātu apmaksai. No AM budžeta programmas “Valsts aizsardzības politikas realizācija” uz Veselības ministriju tiek pārdalīti 341 018 eiro, bet no programmas “Militārpersonu pensiju fonds” tiek pārdalīti 2,36 miljoni eiro. Tā kā Veselības ministrija ir ieplānojusi rēķinu apmaksai novirzīt vēl arī citus līdzekļus, piemēram, no ietaupītajiem līdzekļiem par laboratoriskajiem izmeklējumiem, tad ar piešķirtajiem līdzekļiem no Aizsardzības ministrijas budžeta pietiekot, lai segtu šogad radušos rēķinus.

Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (10)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat politiķu piemēru, pašiem kūtri iesaistoties zemessardzē?
Draugiem Facebook Twitter Google+