Foto – LETA

Janvāra vidū Ludzas policistiem gadījās labs ķēriens: tika atklātas un likvidētas divas nelegālā alkohola ražotnes. Viena Ludzā, otrā Kārsavas novada Salnavas pagastā. Nevis vienkārši dažu pudeļu “točkas”, bet patiesībā mazas rūpnīcas. Ludzas gadījumā tas bija tonna brāgas, 30 litri kandžas un divi kandžas tecināmie aparāti, Salnavas – 210 litri brāgas, 120 litri kandžas un viens aparāts. Braucu lūkot, kas notiek Ludzas pusē.


Kandžas pusstops par latu trīsdesmit

Lasītākie

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30

Notriektā tautumeita 6

Lasīt citas ziņas

Neliela māja kādu simt metru attālu no Ludzas tirgus man savas durvis tā arī neatdarīja. Ir sestdiena, un, iespējams, cilvēki kaut kur aizdevušies. Neoficiāli man zināms, ka katrs mājas gals pieder atsevišķiem īpašniekiem. Viens dzina kandžu, otrs par to neko nav zinājis.

Tirgus pievelk ne tikai godīgus tirgotājus, tāpēc meklēju arī kandžas pārdevējus. Divi izmesti riņķi pa nelielo teritoriju bija neveiksmīgi, tāpēc jāmet lielāks loks pa tirgum piegulošajām Tālavijas un Tirgus ielām. Te jau pēc minūtēm desmit man uzsmaidīja veiksme dzīves svaidīta vīrieša izskatā. “Tu man nesitīsi, ja es te pie stūra pačurāšu?” viņš man prasa. Tiku noturēts par vietējas ieliņas iedzīvotāju. Kurš gan cits te staigātu lēnā solī pusdienlaikā mīnus 15 grādu salā, rokas kabatās sabāzis? Ātri pārgājām no krievu uz latviešu valodu, 58 gadus vecais Artūrs izrādījās latgalis. Atļāvu pačurāt. Ar noteikumu, ka viņš man nopirks puslitru kandžas.

VIDEO. “Sit tā, it kā gribētu mani nogalināt!” Magone uzvelk boksa cimdus

Putins tagad fokusē hibrīduzbrukumus pret Somiju, lai destabilizētu šo valsti

“Vai tad nevarēji rītu sagaidīt? Ko tu vispār atbrauci?” Paciente piedzīvojusi pazemojošu situāciju slimnīcā

Teicu, ka esmu atbraucis uz sava tēva dzimteni (patiesība) un vēlos uz mājām aizvest vietējo suvenīru kandžu (piemelots). Par izpalīdzību apsolīju uzsaukt otru puslitru Artūram. Viņš ar lielu prieku piekrita, jo gribot iedzert.

Pirmā “točka” tieši pretim tirgum baltu ķieģeļu daudzdzīvokļu mājā mums durvis neatvēra. “Nekas,” mani mierināja Artūrs. “Ejam tālāk pa šo pašu Tālavijas ielu. Pēc puskilometra ir māja, kuras saimnieks man ver durvis vaļā ij dienu, ij nakti.”

Atzīšos, ka nepateicu Artūram, ka esmu žurnālists. Viņš gan arī neprasīja, kas esmu. Toties par sevi pusstundā, ko pavadījām kopā, izstāstīja vai visu dzīvi. Kā padomju laikā strādājis celtniecībā, pēc tam bijis auto ceļamkrāna vadītājs, bet nodzēris tiesības. Dzīvo viensētā, ir pat pārdesmit hektāri zemes, bet tos neapsaimnieko. Haltūrē kā celtnieks. Esot zelta rokas. Iedzerot, kādu litru kandžas pa dienu, bet alkoholiķis neesot. Tagad ejot ar kājām. Vasarā par braukšanu ar velosipēdu reibumā sodīts ar 80 latiem.

Tā runājot, bijām pietuvojušies glītai koka privātmājai. Divus latus un sešdesmit santīmus (tik šajā vietā maksājot litrs kandžas, iepriekšējā vietā, kas bija ciet, būtu bijis jāmaksā divdesmit santīmus mazāk) esmu iedevis Artūram. Tā vismaz formāli nebūšu izdarījis administratīvu pārkāpumu – nelegāla alkohola pirkšanu –, par ko draud sods līdz 50 latiem.

Durvis mums atver nīgrs aptuveni 35 gadus vecs vīrietis. Aicina iekšā. Tīrīgā mājā mazliet vējo salkana brāgas smarža, istabas dziļumā skan bērna balss. Sākumā mums visu litru ielej vienā plastmasas pudelē. Palūdzu sadalīt divās daļās, jo pusi vajag man. Vīrietis kļūst vēl nīgrāks, nepatīk viņam tāda cimperlēšanās, tomēr lūgumu izpilda, sadabūdams tukšu stikla pudeli.

Atšķaidīta piena krāsas kandža smird bišku sliktāk nekā lēts brendijs. Apvainojas, kad jautāju, no kā tad kandža dzīta. Kā, kā no kā? No cukura un rauga, kā vienmēr. No četriem kilogramiem cukura un četriem kilogramiem rauga, klāt pielejot ūdeni, sanākot seši septiņi litri dzeramā. Tīra manta.

Gandrīz vai reklāma…

Jau vēlāk, Rīgā, pēc SIA “Latvijas sertifikācijas centra” veiktajām analīzēm tiešām atklājas, ka kandža ir dzerama. “Nekas īpaši kaitīgs. Neatbilst degvīna standartiem, taču konkrētā kandža ir tīrāka nekā var būt brendijs vai viskijs no aldehīdiem, esteriem un metilspirta. Dzerot šo kandžu, varbūt būs lielākas paģiras nekā pēc degvīna lietošanas. Citu seku nebūs. Gandrīz vai reklāma sanāk, bet tā tas ir. Tāpat kā tas, ka alkoholu lietot vispār ir slikti,” komentē laboratorijas vadītājs Ziedonis Veseris.

Kā stāsta Z. Veseris, aldehīdi, esteri, metilspirts, augstākie spirti, vienkārši runājot, koncentrētā un lielā daudzumā ir inde. Konkrēta Ludzas kandža satur 9 gramus aldehīdu uz 100 litriem 100% alkohola. Degvīnam norma ir 0,5 grami. It kā jābūt 18 reizes mazāk, taču brendijam un viskijam normas ir lielākas.

Līdzīgi ir arī ar augstākiem spirtiem un esteriem: attiecīgi normas ir 0,5 un 1,3 grami, bet kandžā ir 295,3 un 33,3 grami. Bet ar metilspirta (no tā var kļūt akls) daudzumu vispār jauki: degvīnam norma ir 30 grami, bet Ludzas kandžā metilspirts ir vien 1,4 grami. Un kā ar alkohola daudzumu jeb grādiem? Gandrīz kā degvīnam: 35,78 grādi.

Mans jaunais Ludzas draugs Artūrs, ejot pa ielu, pudeli slēpj azotē. Baidās no policistiem. Ik pa brīdim iemalko. Stāsta, ka zinot Ludzā vēl vairākas līdzīgas “točkas”. Tās gan šodien vairs nav vajadzīgas. Cigaretes gan. Lētās, kontrabandas. Zivju pārdevēja pie tirgus gan stāsta, ka tuvākajā apkārtnē nav vērts meklēt. Policisti katru dienu staigājot apkārt, taisot “oblavas”. Artūrs gan vēl pilsētā pameklēšot. Te nu mūsu intereses un ceļi šķiras.

Aizeju uz tuvējo “Maxima” veikalu. Tur lētākais puslitra degvīns maksā Ls 2,81 (uzņēmuma “Berlat” marka “SOS”). Tātad vairāk nekā divas reizes dārgāk nekā kandža. Bet pie tirgus esošajā autoostas kafejnīcā puslitra cena vispār debesīs – četri lati.

Iekrīt liels zemnieks

Salnavā jau pirmais satiktais cilvēks zina, kur bijusi policijas atrastā kandžas dzītuve, apsola to parādīt.

Liela, glīta un acīmredzami kopta koka lauku māja pāris kilometru no Salnavas centra nav apdzīvota, bet neizskatās arī pamesta. Ir nošķūrēts sniegs. Pie durvīm vīd baltas papīra strēmeles ar policijas zīmogiem. Kur tad saimnieks? “Te viņš nedzīvo. Braucam uz centru, parādīšu,” saka mans gids.

Pie pamatīgas ķieģeļu privātmājas stāv svaigs mersedess. Klauvēju pie durvīm un atzīstos, kas esmu un kādi mani mērķi. Mājinieki ir pārsteigti, taču laipni aicina iekšā. Tēvs, mamma un dēls, Uldis Kamšs.

“Ir tāds fakts. Likums pārkāpts. To atzīstu. Trīs gadus jau ar to nodarbojos. Pāris reizes gadā izdzenu kandžu un ar draugiem dzeru. Ēdam zupu un dzeram. Parasti esam astoņi draugi. Netirgoju un tāpēc arī nekad neesmu slēpies. Ja nu kādreiz kādu kaimiņu izglābju. Pēdējoreiz starp draugiem bija arī viens “stukačs”, kas paziņoja policijai.

Apkārt ir vairāki kandžas dzinēji – tirgotāji, kas slēpjas, un viņiem klāt policija netiek, es visu darīju atklāti,” man stāsta Uldis.

Dramatismu šim gadījumam piešķir daži aspekti. Uldis Kamšs ir otrs lielākais Kārsavas novada zemnieks ar gada apgrozījumu 700 000 latu, apsaimnieko 200 hektāru zemes, vēl nesen, kad ņēmās ar mežiem, gadā apgrozīja divus miljonus. Pagājušā gada 30. novembrī saņēmis goda rakstu no novada domes priekšsēdētājas Ināras Silickas par novada attīstības veicināšanu. Skaidrs, ka nepelna no kandžas. Pirms astoņiem gadiem, braucot ar krosa motociklu, treniņā guva smagu traumu un kopš tā laika vairs nestaigā. Pārvietojas ar invalīdu ratiņiem vai automobili. Bijušas vairākas smagas operācijas. Pārstādīti audi. Nemitīgas sāpes.

“Viņam grūti gulēt. Sāp. Kad iedzer, kļūst vieglāk. Bet negribu attaisnot, jo likums ir pārkāpts,” saka mamma, un viņai acīs ir asaras.

“Ziniet, man pat nav neērti par nodarīto, jo netirgojos. Soda naudu nomaksāšu, bet, ja man draudēs kriminālsods, tad gan cīnīšos,” atklāts ir Uldis.

Kamēr ir pieprasījums, būs piedāvājums

Valsts policijas Ludzas iecirkņa kriminālpolicijas nodaļas priekšnieks majors Oskars Točelovskis norāda, ka viņa iecirknī (Ludzas, Kārsavas, Ciblas un Zilupes novadi) cīņa ar nelegālā alkohola ražošanu un tirgošanu tāpat kā visā valstī esot viena no prioritātēm. Pagājušogad ierosinātas piecas krimināllietas, būs arī šogad. Kandžu dzīt aizliedz likums, tāpēc arī pret to jācīnās, nemaz nerunājot par to, ka jo lētāks alkohols, jo vairāk dzer un jo vairāk tiek izdarīti noziegumi, pārliecināts majors. Skaidrs, ka absolūti lielākā daļa kriminālnoziegumu tiek izdarīti reibumā. Precīzākas statistikas priekšnieka rīcībā gan nav. Konkrētos abus Ludzas un Salnavas gadījumus O. Točelovskis komentēt nevēlas, jo notiek izmeklēšana, taču norāda, ka apjomi bijuši pietiekami – vairāk nekā divdesmit litru, rēķinot pēc absolūtā spirta daudzuma (96,4 grādi), lai vainīgajiem draudētu ne tikai naudas sods līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām, bet arī cietumsods līdz trijiem gadiem.

O. Točelovskis neielaižas diskusijā, vai paša patēriņam vai kā samaksu santehniķim, traktoristam pa pudelei varētu arī atļaut izdzīt. Likums aizliedz un viss. Cita lieta – ja cilvēks tiešām dzen kandžu tikai priekš sevis un to nepopularizē, policija to neuzzina un sodīt nevar.

2012. gadā Ludzas, Kārsavas, Ciblas un Zilupes novados par nelegālu alkohola ražošanu un tirgošanu ļaudis sodīti 78 reizes. Valsts policijas Ludzas iecirkņa kārtības policijas nodaļas priekšnieks pulkvežleitnants Juris Civkors uzskata, ka tas nav daudz, izvērtējot situāciju kopumā, taču ir virs vidējā rādītāja valstī. Ja ekonomiskās krīzes laikā par divām trešdaļām nebūtu samazināts Ludzas iecirkņa policistu skaits, šis cipars būtu lielāks. Kā nekā tomēr pierobeža un cilvēkiem vidēji zemāks ienākumu līmenis. Kopumā tomēr “točku” skaits pa gadiem samazinoties, daļēji arī tāpēc, ka cilvēku kļūst mazāk. Bet tas, ka Latgalē dzīvo vislielākie dzērāji, esot stereotips.

“Atbrauca pie mums mežstrādnieki no Kurzemes – tik daudz dzēra un tādus brīnumus taisīja, ka vietējie teica: mēs uz to neesam spējīgi! Mēs jau “točkas” mēģinām izķert, un veiktos vēl labāk, ja likumi būtu vienkāršāk piemērojami un bargāki. Ja varētu iespējamo “točkas” vietu pārbaudīt uz aizdomu pamatu, bet ne tikai tad, ja ir pierādījumi un tiesneša atļauja. Ja naudas sods par pirmo pieķeršanu par tirgošanu būtu lielāks par parasti piespriestajiem 250 latiem, būtu citas sankcijas.

Divreiz viena gadā laikā noķert grūti. Kā mēs smejamies, “valdes priekšsēdētājs” pamainās – vai nu kāds cits no ģimenes locekļiem, vai paziņa stājies vietā,” stāsta J. Civkors, kurš nenoliedz, ka daļai ģimeņu kandžas dzīšana ir izdzīvošanas jautājums, bet lielai daļai arī slinkuma, vieglākā ceļa dzīvē meklēšanas jautājums, dažam – vienkārši dzīvesveida jautājums.

Kāda 90 gadus veca kundze policistu vienmēr sagaidījusi ar prieku, aprunājusies par dzīvi, stāstījusi, kā nomaksājusi sodu, un lai tik liekot nākamo.

“Kamēr būs pieprasījums pēc kandžas, būs arī piedāvājums – “točkas”. Policijas galvenais uzdevums ir to skaitu un darbību ierobežot,” secina J. Civkors.

Ludzas pusē puslitru kandžas var nopirkt par Ls 1 – 1,50. Pašizmaksa – ap Ls 0, 40.

Ministra viedoklis

Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis:

“Pēdējā laikā izņemtie apjomi liecina, ka policija ar nelegālā alkohola ražotāju un tirgotāju apkarošanu strādā sekmīgi. Tie, kas grib ko grādīgu, pērk veikalā. Par to liecina arī dati no Valsts kases. Bet, no otras puses, kamēr ir pieprasījums, cīņa ar “točkām” ir kā cīņa ar vējdzirnavām. Cerams, ka likumu grozījumi palīdzēs mums šajā cīņā, jo viens no to mērķiem ir izspiest “točkas” no ierastām vietām. Cik tad ilgi cilvēki spēs maksāt lielos naudas sodus? Visas problēmas nevar atrisināt tikai ar represīvām metodēm. Mēs visi zinām, ar ko beidzās sausā likuma ieviešana Amerikā. Jāmāca cilvēki nedzert, jāceļ kultūras un apziņas līmenis. Nevar policiju vainot par katru kandžas dzinēju, braucēju pie stūres dzērumā vai smēķētāju uz balkona.”

Valsts policijas apkopoto pieteikumu skaits par “točkām” līdz 2013. gada 1. februārim