Edgars Engīzers: “Rīga ir vēsturiska pilsēta. To pierādīs” 0
“Latvijas Avīzē” viesojās vēsturnieks, “Vienotības” saraksta kandidāts Rīgas domes vēlēšanām EDGARS ENGĪZERS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Kas liek profesionālam vēsturniekam doktorantam piedalīties domes vēlēšanās? Tātad politikā?
E. Engīzers: – Tas, ka šis vēsturnieks ir arī apzinīgs pilsonis. Šobrīd Rīga ir viena, bet Latvija – cita pasaule. Tās šobrīd tiek vadītas un veidotas pēc dažādiem principiem: Dombrovska valdībai ir viena politika, bet Ušakova domei – cita, tās nesadarbojas savā starpā un sanāk kā zināmajā Krilova fabulā, kur katrs velk vezumu uz savu pusi.
– Vai Rīgas gulbis velk stiprāk par valdības līdaku?
– Nē. Ja Rīgas politiskais iespaids būtu stiprāks, tad būtu pārmaiņas arī parlamentā. Tomēr valdība ir stabila, bet to, kas notiks ar varu Rīgā, redzēsim 2. jūnijā. To lems paši rīdzinieki.
– Pareizi… Kā skatāties uz šīm vēlēšanām tieši ar vēsturnieka acīm?
– Šīs pašvaldību vēlēšanas man liekas interesantas ar to, ka notiek neilgu brīdi pirms Eiroparlamenta un Saeimas vēlēšanām. Vēlētāju izvēle, visā valstī municipālo varu vēlot, noteiks un iezīmēs arī nākamo priekšvēlēšanu ciklu. Atsevišķi zināmi politiski spēki izvēlas nestartēt Rīgas domes vēlēšanās. Ir citi spēki, kas strauji ielauzušies politikā, bet pašvaldību vēlēšanās līdz šim nav piedalījušies – 1. jūnijā tie saņems paveiktā un solītā novērtējumu. To saņems arī Latvijas vēlētāju konservatīvisms. Lai gan daļa cilvēku labprāt piekrīt balsot par jaunām partijām, taču var prognozēt, ka lielāko vēlētāju atbalstu iegūs jau visiem zināmi politiskie spēki. Elektorāts Latvijā nav pārmēru svārstīgs.
Uz politiskā šaha lauciņa parasti pārbīdās tās pašas figūras, kas tur jau ir, taču kombinācijas var būt mainīgas. Šis būs nozīmīgs laikposms arī tajā ziņā, ka Rīga 2014. gadā kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu un saņems lielāku uzmanības devu gan nacionālā, gan starptautiskā mērogā.
2014. gadā aprit simts gadi kopš Pirmā pasaules kara sākuma, un tas noteikti atspoguļosies Eiropas līmenī un neapies arī Eiropas kultūras galvaspilsētu – Rīga būs kā uz paplātes. Iespējā piedalīties pašvaldības vēlēšanās mani pašu visvairāk interesē vēsturiski kulturālais aspekts, kas Rīgā ir atstāts novārtā. Un, ja radīsies tāda iespēja, es gribētu mainīt cilvēku attieksmi pret vēstures un kultūras mantojumu, pret pilsētvidi un kultūrvēsturisko ainavu. Piemēram, kāda ir pašreizējās Rīgas varas attieksme pret vecpilsētu? Cik Vecrīgā ir graustu? Pārāk daudz, it īpaši šajā laikā, kad uz mums stiprāku lupu vērsīs kā uz Eiropas kultūras galvaspilsētu. Slikti apsaimniekotāji var būt arī privātīpašnieki, taču pašvaldībai ir pietiekami daudz varas, lai īpašniekiem liktu sakārtot ēkas.
– Un kas domei jādara? Jāpiemet finansējums? Jūs, pozīcijā nokļuvuši, būvēsiet kultūras celtnes?
– Programmā esam paredzējuši, ka Rīgai vajadzīgs Laikmetīgās mākslas muzejs, akustiskā koncertzāle, bet es runāju galvenokārt par iepriekšējo gadsimtu mantojumu, kas jāsaglabā. Tur darba netrūkst. Pats dzīvoju Daugavgrīvā, esmu izstaigājis Maskavas forštati, labi pazīstu Bolderāju – visos Rīgas mikrorajonos ir kas kultūrvēsturiski nozīmīgs, taču daudz kur tas viss atrodas ārkārtīgi nolaistā stāvoklī. To izliekas neredzam. Rīgas ģeogrāfijā ir daudz šādu sakopjamu stūrīšu, kultūrvēsturisku elementu simts un vairāk gadu vecumā, ko nedrīkstam zaudēt. Rīgas kultūrvēsturiskais mantojums ir pilsētas identitātes daļa, tās seja, un tas ir arī potenciāls tūrismam, ko šobrīd pozicionē nelielā lokā Vecrīgā, klusajā centrā, tuvajā Pār-daugavā, taču Rīgā ir daudz iespēju lielāka mēroga piedāvājumam.
Neizmantots resurss, piemēram, ir militārie nocietinājumi Mangaļsalā, tur nav jātērē miljoni, ir tikai jāizcērt krūmi un slīkšņainākā vietā jāuzmet laipas. Cits pašlaik no aprites izslēgts objekts ir Daugavgrīvas cietoksnis. Interesantākais šāda veida objekts Baltijā, jo ir saglabājies samērā labā stāvoklī.
Taču tas atrodas brīvostas teritorijas ieskāvumā, un šis ieskāvums ir traucēklis kultūrvēsturiskās telpas pieejamībai. Tas ir jautājums par prioritātēm. Rīgas budžetā tiek apgrozīta liela dotāciju un projektu nauda, kas daudzkārt pārsniedz vides sakārtošanai nepieciešamos līdzekļus.
– Tātad kritizējat Pieminekļu aģentūru?
– Tās pārziņā lielākoties ir tēlniecības, nevis kultūrvēsturisko, arhitektūras vai pilsētbūves pieminekļu kopšana.
E. Līcītis: – Vai kā vēsturnieks būsiet galvenais atbildīgais par informatīvo istabu, ko Ēlertes kundze teicās iekārtot Pārdaugavas monumentā?
– Šādu piemiņas telpu izveidei ir jāiesaista noteikti resursi, tostarp zinātniskie.
Ja vēlamies nodot ziņu, vēsturisko sajūtu, tad ir svarīgi, ko un kā to pateikt. Tas ir svarīgi ne tikai saturiski, bet arī emocionāli, mākslinieciski – kā tas tiek izveidots. Tur būs cītīgi jāpiestrādā, ar vienu atbildīgo vien nepietiks. Ir jābūt konkursam par šādas telpas izveidi, par tās saturisko noformējumu.
Arī vēlēšanu rezultāti viennozīmīgi ietekmēs šīs idejas attīstību – rīdziniekiem šobrīd ir iespēja atbalstīt un ietekmēt pārmaiņas pilsētvidē.
V. Krustiņš: – Ko domājat par 9. maijā gaidāmajiem pasākumiem? Saeimā parādījās priekšlikums apcirpt iespēju nēsāties ar svešu simboliku, bet tas iespējamais liegums laikam atlikts uz vēlāku laiku.
– 9. maijs ir ļoti interesants datums. Man viennozīmīgi tā ir svētku diena. Šajā dienā 1950. gadā tika likti pamati vienotas Eiropas ģeopolitiskās telpas izveidei. Eiropas dienu atzīmē visā Eiropas Savienībā un arī Rīgā. Es vērtēju pozitīvi gan ES ideju, gan Latvijas līdzdalību tajā, un tādēļ Eiropas diena 9. maijs man ir svinama diena.
Ja runājam par pasākumu, ko pēdējos gados plaši atzīmē pie padomju armijas karavīru – padomiskās Latvijas un Rīgas atbrīvotāju – pieminekļa Pārdaugavā, tad jāteic, ka man, mums tas ir svešs pasākums. Tā ir ļoti būtiska postpadomju identitātes sastāvdaļa. Otrā pasaules kara beigas Eiropā atzīmē 8. maijā. Atsevišķi 9. maijā tiek atzīmēta Padomju Savienības un sarkanās armijas uzvara, kas mums, Latvijai, neko labu nav atnesusi. Padomju Savienībā svinēšana ar parādi, orķestriem un plašu vērienu notika tikai apaļajās un pusapaļajās gadskārtās, bet ikgadējas parādes Maskavā notika tikai pēc 1995. gada. Tā ka tas ir postpadomju telpas – mūsdienu Krievijas un NVS valstu sabiedrību identitātes elements.
Tajā iekļaujas arī daļa Latvijas iedzīvotāju, bet neticu, ka tā ir tīra nostalģija pēc padomju laikiem. Šodienas identitāte tomēr būtiski atšķiras no PSRS ideoloģijas. Daudzi šā pasākuma apmeklētāji padomijas gadus nemaz nav piedzīvojuši.
Domājot par Krievijas un postpadomju telpas identitāti, tiek izrādīti PSRS simboli, aizmirstot, ka Padomju Savienību nesagrāva citplanētieši. Tie bija tie paši padomju pilsoņi, pionieri un komjaunieši, kas ļāva tai sabrukt, notiekot neatgriezeniskiem saimnieciskiem un politiskiem procesiem. Tagad šie cilvēki izmanto simboliku, lai veidotu kaut kādu kopīgu identitāti uz padomijas drupām. 9. maija svinības ir būtiska politiskās apliecināšanās daļa postpadomju telpā, bet Latvijā dzīvojošajiem tas ir arī izšķiršanās jautājums – kam gribat būt piederīgi? Vai sevi identificējam kā Eiropas ģeopolitiskajai un kultūrvēsturiskajai telpai vai kā postpadomju telpai un mantojumam piederīgos. Otrā gadījumā viss griežas ap valsti, ideoloģiju, dzīves standartu un režīmu, kas sabrucis jau pirms 25 gadiem.
– Jā, un ko darīsiet, lai sašaurinātu vai neitralizētu šo parādību? Reformu partija tālab nevēlējās neko iesākt.
– “Vienotība” ir iesniegusi likumprojektu, kas aizliegtu lietot nacistiskās Vācijas un PSRS simboliku ne vien gājienos un piketos, bet arī citos publiskos pasākumos. Saeima šobrīd pie tā strādā. Un, ja arī likumu nepieņems līdz šā gada 9. maijam, šī diena nekur nepazudīs, tāpat kā nepazudīs 16. marts. Ir redzams, ka sabiedrības konfrontēšanai uz atšķirīgiem identitātes pamatiem tiek pieliktas lielas pūles, un tas mums ir jānovērš.
– Mēs taču redzam, ka iekšlietu ministram ir tik neizdevīgi kaut ko tvarstīt un aizliegt, ārlietu ministram – tāpat. Redz, Rīgas domē Ušakovam zvetēsim, bet Krievijas ārlietu ministru gan nekaitināsim. Kozlovska kungu pēc tā, ko viņš nostrādāja 16. martā, vairs no lieka neapgrūtināsim, un “Vienotība” tam piekrīt.
– Nepiekrīt! Saeimas balsojumā “Vienotība” nepiekrita steidzamības noņemšanai. Likumprojekts virzās uz priekšu – vai pirms vai pēc 9. maija, bet es domāju, ka to pieņems. Turklāt tas ir tikai viens neliels solītis situācijas mainīšanai. Arī pašvaldības līmenī var daudz ko ietekmēt.
Vienkāršākais piemērs – ir pasākumi, kuros pilsētas galva ierodas, un ir pasākumi, kuros ne. Ja domes priekšsēdētājs ir aizgājis uz privātu ballīti, ko kāds sarīkojis Uzvaras laukumā, tad viņš ar savu līdzdalību daudz ko demonstrē. Esmu pārliecināts, ka Sarmīte Ēlerte, kļūstot par Rīgas mēru, to noteikti nedarīs. Un tas arī daudz ko nozīmē.
– Atcerieties, ka Ēlertes kundze aptuveni izteikusies, ka Rīgai jākļūst latviskākai. Kā izpaudīsies latviskuma eskalācija?
– Rīgai ir ciešāk jāiekļaujas Latvijas attīstības procesā. Tās politikai ir jābūt vienotai ar valsts, ar valdības politiku. Sadarbojoties ar valdību, Rīgai pavērsies daudz plašākas attīstības iespējas, un no tā iegūs arī pārējā Latvija. Manā izpratnē latviskums ir tas pats eiropeiskums – un otrādi. Eiropas Komisijas prezidents Barozu reiz izteicis: es esmu portugālis, tātad eiropietis, ar latviešiem un Latvijai piederīgajiem ir tieši tāpat – mēs esam eiropieši. Latvijas kultūra, sabiedrība vienmēr ir bijusi Eiropas sastāvdaļa. Pat atrodoties aiz dzelzs priekškara, baltiešus neuzskatīja par klasiskām PSRS republikām, jo viņi bija pārāk rietumnieciski. Turklāt sasaiste ar Eiropu mums nenāk no krustnešu laikiem vien, kā nereti maldīgi apgalvo, bet ilgi pirms tam šīs zemes piederēja Eiropas telpai – tirdznieciski, kulturāli, jau faktiski kopš akmens laikmeta.
Latviskums ir nevis pagājušā vai pat aizpagājušā gadsimtā balstīta identitāte – tāds no pasaules atrauts pīļu dīķītis vai žodziņš apkārt etnogrāfiskai sētai, bet mūsu identitāte Eiropas telpā. Latviskums 21. gadsimtā – to noteikti veido arī mūsu piederība Eiropas kultūras telpai un, iespējams, tikpat daudz kā mūsu kultūrvēsturiskais mantojums.
Arī Rīgā šī identitāte ir jāuzsver un jāakcentē. Ar mūsu piederību Rietumu pasaulei, ar starptautiski pazīstamiem Rīgas simboliem, teiksim, Nacionālo operu, kurā iestudē Vāgneru, Pučīni vai Alfrēdu Kalniņu, ar pasaulslaveniem domātājiem, kas daļu dzīves veltījuši Rīgai, kā Berlins vai Ostvalds. Eiropeiskums ir iekļauts arī tajā “Vienotības” programmas punktā, kurā runāts par Rīgas labu pārvaldību. Cik pārskatāmi, godīgi un godprātīgi pilsēta tiek vadīta, cik caurspīdīgi šeit saimnieko. Domei ir jābūt kārtīgam saimniekam pilsētā – tas atbilst gan latviskiem, gan eiropeiskiem standartiem.
– Tad jau tā Rīga nebūs tik iekonservēti latviska?
– Būs latviska, bet, ceru, ne iekonservēti. Cauri gadsimtiem Rīga vienmēr ir bijusi kā liels kausējamais katls, kur saplūda vietējie zemnieki, tirgotāji, iekarotāji. Katrs no šiem elementiem ir atstājis savu artavu latviskuma attīstībā, un kopš dibināšanas Rīga bijusi saistīta ar Ziemeļeiropu un Baltijas jūras reģionu plašākā griezumā. Vecrīga ir tipiska vācu viduslaiku pilsēta, bet vēlāk tā bija lielākā Zviedrijas pilsēta. Tas viss atstājis nospiedumus pilsētas vaibstos, un domāju, ka arī tagad Latvijas galvaspilsētai būtu jātiecas uz iekļaušanos šā reģiona attīstības tendencēs. Skandināvijas metropoles varētu būt paraugs gan dzīves kvalitātes standartiem, gan nosodošai attieksmei pret korupciju.
Rīga ir vēsturiska pilsēta, tās vaibsti ir veidojušies gadsimtu garumā un atspoguļo teju visu Eiropas attīstības gaitu. Rīga ir arī 21. gadsimta Eiropas pilsēta – Rīgas vēsture top arī šobrīd.
Tā top ar pasākumiem, kurus rīkojam, ar identitāti, kādu to izvēlamies, ar vērtībām, kuras kopjam, un tehnoloģijām, kuras izmantojam. Mūsu izvēle ik dienas nosaka, kāda būs mūsu Rīga. Arī manis minētā izvēle 9. maijā: uz kuru no diviem pasākumiem doties, kādas vērtības akcentēt – būt Eiropas vai sabrukušās postpadomju telpas sastāvdaļai. Vai izvēle 1. jūnijā – par kuru politisko spēku balsot. Vēsture nav tikai pagājušu laiku notikumu uzskaitījums. Tā ir pagātnes mijiedarbība ar tagadni. Un ikviens no mums piedalās tās veidošanā.
