Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
23. augusts, 2013
Drukāt

Edvīns Šnore: 23. augusta mācība (2)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

1939. gada 23. augustā Latvijas gaisa telpu šķērsoja divas vācu pasažieru lidmašīnas, kas uz Maskavu veda Vācijas ārlietu ministru Ribentropu ar pavadošo svītu. Hitlera delegāciju Kremlī uzņēma PSRS ārlietu tautas komisārs Molotovs. Klātesot Staļinam, tika noslēgts bēdīgi slavenais Ribentropa–Molotova pakts.


Šodien Latvijas kalendārā esošās sēru dienas – 14. jūnijs, 25. marts un 4. jūlijs – tādas nebūtu, ja nebūtu bijis 1939. gada 23. augusta pakta. Tieši Hitlera un Staļina noziedzīgā vienošanās ir pamatā Latvijas okupācijai un kolonizācijai, ar kuras sekām cīnāmies vēl šodien. Tādēļ nav brīnums, ka Latvijas pārstāvji Eiropas Parlamentā bija vieni no iniciatoriem, nosakot 23. augustu par visas Eiropas piemiņas dienu un aicinot Eiropu šajā datumā atcerēties nacisma un komunisma šausmas, lai nepieļautu neko tamlīdzīgu nākotnē.

Taču tā nav vienīgā 23. augusta mācība.

Ir vēl kāda, kuru konstatēju, pārlapojot 1939. gada augusta Latvijas presi.

Jāpiebilst, ka tolaik žurnālistiem vēl nebija zināms Ribentropa–Molotova pakta slepeno protokolu saturs. Tomēr publiski pieejamās ziņas par PSRS un Vācijas līgumu bija gana nopietns signāls, lai tādas valstis kā Polija, Lielbritānija, Francija, Nīderlande u. c. uzsāktu savu bruņoto spēku mobilizāciju un gatavotos visļaunākajam.

Latvijā turpretī valdīja relatīvs miers un pat zināma pacilātība. Lieta tāda, ka mūsu valsts bija noslēgusi neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju jau 1939. gada jūnijā, par to saņemot kritiku gan no PSRS, gan no Rietumu sabiedrotajiem. Pēc 23. augusta šiem kritiķiem bija zudusi argumentācija, jo nu arī pati PSRS sekoja Latvijas piemēram.

“Brīvā Zeme” triumfējoši rakstīja: “Blakus šim mūsu psiholoģiskam gandarījumam mūs pilda arī liels apmierinājums, jo vācu–padomju neuzbrukšanas līgumam ir izšķiroša nozīme austrumu un ziemeļu Eiropas miera nodrošināšanai. Ja šai nedēļā parakstīs minēto līgumu, tad ar to mūsu Eiropas daļa ir pasargāta no nejaušībām un bruņoto sarežģījumu draudi no mums ievērojami attālinās.”

No šodienas viedokļa saprotam, ka šāda Ribentropa–Molotova pakta interpretācija bija pilnīgi aplama. Tomēr līdzīgus secinājumus atkārtoja arī citi Latvijas laikraksti. Pat ja Ulmaņa valdībai un armijas vadībai bija šaubas par pakta patieso nozīmi, tās nekādā veidā netika publiskotas. Tieši otrādi, Latvijas iedzīvotājiem tika apgalvots, ka stāvoklis ir pat uzlabojies. Var pieņemt, ka daudzi tam arī noticēja.

Vēlamā uzdošana par esošo raksturīga arī mūsdienās. Ilgtermiņā gan tā pie laba gala neved. 23. augusta pieredze to spilgti parāda.

Politkorektuma vārdā noklusētās problēmas un draudi mazāki nekļūst. Tie tikai samilst, jo netiek risināti. Latvijā mēs daudzas parādības negribam saukt to īstajos vārdos. Taču viena lieta, manuprāt, kļūst sevišķi akūta, un tā ir Krievijas ietekme Latvijā.

Es neticu, ka iesaistīto Latvijas pilsoni Čalovski vesela advokātu komanda aizstāvēja “aiz labas sirds”, sarīkojot Šlesera vēriena PR kampaņu. Es neticu, ka Krievijas vadošo mafiozu un Putina valdības ministru apmeklētais “Jaunais vilnis” Jūrmalā ir ar pozitīvu bilanci Latvijai. Es arī nedomāju, ka, piemēram, Puškina pieminekli Rīgā “Saskaņas centra” mērs atklāja aiz mīlestības pret dzejnieka daiļradi. Es uzskatu, ka ar visām šīm lietām Krievija apliecina, ka te ir viņu teritorija, un pieradina pie šīs domas arī citus, tostarp latviešus.

Tādējādi Krievijas “maigā vara” lēnām, bet noteikti turpina vilkt mūsu valsti ietekmes sfērā, kuras robežas ar sarkanu zīmuli tika iezīmētas kartē tālajā 1939. gada 23. augustā. Maskavas mērķi attiecībā uz Latviju pa šiem gadiem nav īpaši mainījušies. Gribas cerēt, ka mainījusies ir mūsu spēja kritiski un objektīvi novērtēt realitāti.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Jā , arī man “gribas cerēt , ka mainījusies mūsu spēja kritiski un objektīvi novērtēt realitāti”. Bet , diemžēl. daudzi esam aizmirsuši savu traģisko vēsturi un negribam mācīties paši no savām kļūdām .

  2. Edvīns Šnore ir radījis filmu “Padomju stāsts”, kas , var droši teikt, pasaulei palīdzēja izprast PSRS un komunisma šausminošo dabu, ko aizēno piedalīšanās sabiedroto uzvarā pār nacionālsociālistisko Vāciju. Tiem, kas uzņēmušies veidot Latvijas nākotni, sēžot MK un Saeimā, būtu jābūt tiem, kas zvana šo trauksmi, bet tur trūkst ir prāta, ir gribas. Ieklausīsimies Edvīnā, teiksim paldies un centīsimies paši neļauties Kremļa propagandai un nepārdosimies par tramvaja biļeti. Edvīn, daudzi latvieši ar Tevi lepojas.

Draugiem Facebook Twitter Google+