Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
5. janvāris, 2012
Drukāt

Edvīns Šnore: Mazāk dzīvosim mītos

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Politikas zinātnes maģistrs Edvīns Šnore uzsver, ka lielāko daļu laika šogad prasīs doktora darba vēsturē uzrakstīšana. Darba temats: rietumvalstu attieksme pret badu Ukrainā 1932./1933. gadā.


 

”Materiālu esmu savācis daudz, tagad tikai jārak­sta. Darbošos arī Latvijas Okupācijas izpētes biedrībā (LOIB),” stāsta politologs ar vēsturnieka ievirzi. Izrādās, dažai 30. gadu situācijai analogu var atrast arī mūsdienās. Šnore spriež, ka latviešiem pēc pagājušā krīžu gada vajadzētu spēt reālāk raudzīties uz valstī un apkārt notiekošo. Tikai tad, ja beigsim sevi mānīt, varēsim ko darīt lietas labā.

– Kā politologs un reizē vēsturnieks prognozē Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisijas perspektīvas?

– Varbūt kāds latviešu pētnieks arī tiks pie kāda no Krievijas arhīvu dokumentiem par neitrālu tematu, bet vai tas būs komisijas dibināšanas vērts, to nezinu. Ko tur slēpt – esmu skeptisks. Ne velti igauņi uz tādas komisijas izveidošanu neparakstījās. Tā ir viņu atziņa, ka ne tikai vēstures lietās, bet arī ekonomikā un citās sfērās ar Krieviju jāsadarbojas pēc iespējas mazāk. Igaunijas prezidentam 20 gadu laikā, cik zinu, divpusējo sarunu ar Krievijas prezidentu nav bijis un nekas slikts nav noticis – Igaunija dzīvo, attīstās un viņiem sanāk tīri labi. Tā, manuprāt, ir viņu veiksmes formula. Līdz mums tāda atziņa līdz šim nav atnākusi. Rezultātu mēs redzam: vai tie būtu ieguldījumi bankās – ”Parex”, Krājbankā vai citur, pieredze liecina, ka viss galu galā beidzās slikti.

– Pērn piedzīvotajam ar ”Air Baltic” un Latvijas Krājbanku tomēr vajadzētu būt par mācību. Vai 2012. gadā investoru izvēles ziņā Latvija rīkosies prātīgāk?

– Es ceru, ka tā būs mācība. Baltijas kontekstā raugoties, arī lietuvieši taču piedzīvoja to pašu ar ”Snoras” banku. Tās runas par Krievijas ”lielajām iespējām” un to, ka ar tām te uz vietas var atrisināt kādas problēmas… Tāds uzskats, manuprāt, ir kļūdains. Pieredze par to liecina. Jūrmala lielās, ka iztirgojusi vairākus simtus īpašumu investoriem no Krievijas. Galu galā tas pie nekā laba nenovedīs.

 

Ja paraugāmies, kā pēc PSRS sabrukuma attīstījušās valstis Eiropas austrumos, tad jāsecina, ka kaut kādu ”dīvainu” sakritību pēc vislabāk klājas tām, kam saistība ar Krieviju ir vismazākā. Turpretim problēmas ir tiem, kuri cenšas kaut ko ”sarunāt”, nokaulēt gāzes cenas. To varēja redzēt Baltkrievijas, Ukrainas piemērā, kad tām gāzi uz brīdi vispār atslēdza.

 

– Eiropas Savienības ekonomika pārdzīvo grūtus laikus. Vai runātāju par ”austrumu iespējām” šogad nebūs vēl vairāk?

– Par to, ka tādi runātāji radīsies, nemaz nešaubos. Tā noteikti būs. Varbūt pasliktināsies ES saimnieciskais stāvoklis. Taču atcerēsimies, ka arī Krievijā viss var nebūt tik stabili. Vladimira Putina laikā tur izveidojusies ekonomiskā struktūra, kas gandrīz pilnībā balstās tikai uz izejvielu eksportu. Kā Āfrikas valstīs. Ražošanas procents Krievijas eksportā ir minimāls. Tas nepavisam nav ilgtspējīgs modelis.

– Bet ES apelē pie Krievijas, lai tā palīdz ar naudu eiro stabilizācijā. Ja starp Baltiju un Krieviju radīsies kādi jautājumi, tas var ietekmēt Eiropas pozīciju ne mums par labu.

– Piekrītu, ka Eiropai vienmēr bijusi raksturīga reālpolitika. Ekonomiskajai situācijai pasliktinoties, vēl jo vairāk. Te var vilkt paralēles ar tiem pašiem 20. gadsimta 30. gadiem. Rietumu attieksmi pret badu Ukrainā, kas bija liela humānā traģēdija, ietekmēja tieši pasaules ekonomiskā krīze. Arī toreiz, par spīti tam, ko padomju vara darīja Ukrainā, saimnieciskās krīzes pārņemtie Rietumi izrādīja lielu vēlmi iegūt pasūtījumus, īpaši ASV un Vācijas rūpniecība. Vēlme pēc tiem noteica viņu attieksmi pret politiskajiem procesiem PSRS robežzemēs. Tagad lielā mērā var notikt tas pats. Tomēr arī ģeopolitiskā situācija jau ir cita. Eiropas struktūrās daudz būtiskāka loma ir Polijai un citām Austrumeiropas valstīm. Viņu ekonomiskā loma ir palielinājusies. Tas izlīdzinās ietekmi, kādu varētu radīt Vācijai un Francijai tradicionālā ”zempaklāja” darījumu politika ar Krieviju.

– Prognozējat, ka ekonomikas dēļ nekādu politisko pagriezienu Eiropā nebūs?

– Domāju, ka ne, jo Rietumeiropa jau nav arī muļķe. Tai patīk ātra labuma gūšana, taču, ja raugāmies kopumā, viņiem ir savs priekšstats par Krievijas kā partnera uzticamību. Tāpēc jau ES raugās pēc alternatīviem energoapgādes ceļiem. Es domāju, viņi ļoti rūpīgi sekoja līdzi tam, par ko Krievijas investīcijas izvērtās Latvijā un Lietuvā.

– Krievijā martā būs prezidenta vēlēšanas. Kā jūs kā politologs raugāties uz to ietekmi Latvijā?

– Protams, Putina nākšana pie varas Krievijā Latvijai nekas labs nebūs. No otras puses, es neredzu alternatīvas, kas Latvijai būtu izdevīgākas. Arī daudzi no opozicionāriem Krievijā ir šovinistiski noskaņoti. Par Latviju runājot, viens no centrālajiem notikumiem neapšaubāmi būs krievu valodas referendums. Nav labi, ka 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas vēl jāiet un jāatbalsta latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, taču pozitīvais moments – cilvēki sāk saprast, kas ir kas. Ja nav skaidri problēmu cēloņi, tad nav skaidri arī risinājumi.

 

20 gadus Latvijas valsts būtībā mānīja savus pilsoņus, stāstot lietas, kas neeksistē. Nevar teikt, ka Latvija ir nacionāla valsts, ja ministri TV runā krieviski, nevar likt integrācijas pamatā mītu, ka visi Latvijas iedzīvotāji atbalsta un vienmēr atbal­stījuši Latvijas neatkarību, ja 200 tūkstoši parakstās par krievu valodu kā otro valsts valodu!

 

– Šogad vēlme staigāt rozā brillēs mazināsies?

– Tā es domāju. Cilvēki sāk saprast, un grūti jau arī nesaprast. Zatlera partija pirms vēlēšanām runāja, ka jāpaātrina naturalizācija. Naturalizēsim vēl 300 tūkstošus, lai par krievu valodu referendumā nobalsotu pusmiljons?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+