Egils Levits: Diskusijas par Satversmes preambulu palīdzēs noskaidrot attieksmi pret valsti 0

Trešdien “Latvijas Avīzes” lasītājiem tika darīts pieejams mans publicētais piedāvājums juristu žurnālā “Jurista Vārds” par to, kā paplašināt Satversmes preambulu tā, lai tajā atspoguļotu Latvijas valsts pamatus. Lai labāk izprastu preambulas saturu, ieteikumam pievienots arī izvērsts zinātnisks komentārs, kas pieejams “Latvijas Avīzes” interneta versijā.

Reklāma
Reklāma

 

TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Satversmes preambula starptautiskā salīdzinājumā

Preambula ir svešvārds, ar ko pieņemts apzīmēt konstitūcijas ievadu jeb priekšvārdu. Nesens salīdzinošo tiesību pētījums rāda, ka no 50 demokrātiskām valstīm 37 valstu konstitūcijās ir preambula, kas uzrāda valsts pamatus. Vēl piecās konstitūcijās tie ir ietverti konstitūcijas pamatdaļā. Un tikai astoņās valstīs konstitūcijai nav saturiska preambula. Šīm valstīm pieder arī Latvija. Tiesa, Satversme satur pavisam īsu preambulu, kas norāda, ka tauta sev ir pieņēmusi šo Satversmi. Taču ar īso norādi vien nepietiek, lai Latviju varētu pieskaitīt tām valstīm, kuru konstitūciju preambulas uzrāda valsts pamatus. Tādēļ tiek uzskatīts, ka mūsu Satversmei faktiski nav preambulas.

 

CITI ŠOBRĪD LASA

Kāda ir konstitūcijas preambulas funkcija citās valstīs?

Demokrātisko valstu konstitūcijas satur preambulas ne jau skaistuma dēļ. Labi formulēta, saturiska konstitūcijas preambula valsts dzīvē pilda nozīmīgas funkcijas. Pirmkārt, preambula ir vadlīnija politikai – politikai gan ir ļoti liela rīcības brīvība, tomēr preambulā ietvertās norādes dod tai noteiktu orientāciju. Otrkārt, tā ir interpretācijas vadlīnija konstitūcijas pamatdaļai.

Taču galvenā preambulas funkcija – ikvienam pilsonim atklāt, kādi ir valsts pamati, jēga un būtība. Pilsonim ir jāzina, kādā valstī viņš dzīvo, lai viņš varētu attiecīgi rīkoties. Tādēļ preambula ir ikvienam cilvēkam saprotamā valodā. Tā tieši uzrunā cilvēku un pasaka, kādēļ valsts pastāv, kādēļ tā nepieciešama un kāds ir katra cilvēka uzdevums, lai sabiedrība un valsts funkcionētu tā, ka tā nāktu visiem par labu. Šo funkciju valststiesību juristi sauc par preambulas integrējošo funkciju. Katras sabiedrības uzdevums ir ieaudzināt jaunajā pilsonī izpratni par savu valsti un nāciju, tās pamatvērtībām. Tas jāzina arī pilsonības kandidātiem, kas vēlas naturalizēties, lai saprastu, kādā valstī viņi uzņemas godpilnos pilsoņa pienākumus.

Ne velti nopietnas, sevi cienošas valstis uzskata, ka valsts pamatu apgūšana ir svarīgs valsts demokrātiskās izglītības uzdevums. Taču tur arī ir skaidrs, kādi ir valsts pamati. Parasti tie ir atspoguļoti konstitūcijā, jo sevišķi preambulā. Protams, ne tikai tur. Taču preambulai kā konstitucionālam tekstam ir īpaša morāla autoritāte. Tādēļ citās valstīs pret savu konstitūcijas preambulu, kurā atklāti valsts pamati, izturas ar sevišķu cieņu.

Reklāma
Reklāma

 

Ko satur citu valstu konstitūciju preambulas?

Salīdzinot, kas ietverts citu valstu konstitūciju preambulās, var konstatēt vairākus galvenos pamatelementus. Pirmkārt, tajās teikts, kas ir dibinājis, veidojis, izcīnījis savu valsti. Tā ir attiecīgā nācija. Bieži ar pateicību pieminēti brīvības cīnītāji. Otrkārt, tur norādīti nācijas un valsts vēstures mezglu punkti – agrākie valstiskie veidojumi, nācijas cīņas par brīvību. Tas sevišķi svarīgi ir tādēļ, ka nācija nevar pastāvēt bez savas kopējas vēstures apziņas. Mankurtizētas nācijas nav ilgtspējīgas. Treškārt, ir minēti valsts izveidošanas apstākļi, mērķis, ar kādu valsts dibināta. Ceturtkārt, tur var būt iezīmēti pamatprincipi un pamatvērtības, uz kā balstās sabiedrība un valsts. Piektkārt, parasti ir minēti nācijas nacionāli kulturālās identitātes elementi (valoda, kultūra, tradīcijas, dažkārt reliģija u. c.). Sestkārt, bieži minēti valsts pamatuzdevumi. Septītkārt, preambulā norādīta valsts pozīcija starptautiskās attiecībās, ārpolitikas pamatvirzieni, Eiropas Savienības dalībvalstīs it sevišķi integrācija ES.

Protams, ne visi elementi ir visu konstitūciju preambulās, un ir daudzi elementi, kas atrodami tikai konkrētās valsts konstitūcijas preambulā. Taču šis pārskats dod aptuvenu priekšstatu par to, ko nozīmē saturiska konstitūcijas preambula.

 

Kā tapusi ideja aizpildīt tukšo vietu Satversmē ar modernu saturisku preambulu?

Pirmo reizi aizdomājos par to, kad sakarā ar kādu tiesībfilozofisku darbu par valsts pamatiem salīdzināju dažādu valstu konstitūciju preambulas un pamatnoteikumus, kur šie pamati parasti atrodami, un konstatēju, ka Latvijas Satversmē tā ir tukša vieta. Vēlāk gan individuālās sarunās, gan publiskajā telpā aizvien biežāk konstatēju, ka daudzi pilsoņi, pat vadošie valstsvīri un valstssievas sāk stostīties, kad jāpaskaidro, kas ir Latvijas valsts būtība, kādēļ tā dibināta, kādēļ pastāv un kādēļ tai būtu jāpastāv, kādas ir pamatvērtības, uz kurām balstās Latvijas valsts un sabiedrība. Jāatzīst, ka Eiropas salīdzinājumā tik dziļa nedrošība par savu valsti pastāv laikam tikai Latvijā. Un tas negatīvi ietekmē Latvijas politisko kultūru. Arī Konstitucionālo tiesību komisija, 2012. gadā gatavojot savu zinātnisko viedokli par Latvijas valsts pamatiem, nāca pie slēdziena, ka būtu labi tos atspoguļot paplašinātā Satversmes preambulā. Esmu par to jau ilgāku laiku runājis arī konferencēs un referātos.

Tā kā neviens pēc šā darba īpaši nealka, šķita, ka man kā valststiesībniekam tas būtu brīvprātīgi jāuzņemas. Izstrādnes sagatavošanas gaitā runāju ar virkni cilvēku, arī ar politiķiem, kuri bez šaubīšanās akceptēja Latvijas valststiesisko pamatnostādni – valsts nepārtrauktības doktrīnu. Atsauksmes bija visumā pozitīvas, un šajās sarunās guvu virkni ideju. Bet, protams, bija arī vērtīga kritika.

Tā tapa šī zinātniskā izstrādne, kuras svarīgākā daļa ir tās komentārs, kas palīdz izprast piedāvāto tekstu. Preambulā ietvertās idejas balstās uz demokrātisko valstu konstitūciju preambulu salīdzinošu analīzi, piemērojot tās rezultātus specifiski Latvijas valstij, ņemot vērā vēsturi, tradīcijas un sabiedrības līdzšinējo attīstību un perspektīvas.

Ja tiek iebilsts par piedāvātā teksta garumu – principā teksta garums likumdošanā nav pieļaujams arguments, un ir valstis (piemēram, Polija, Horvātija u. c.) ar vēl krietni garākām preambulām. Arī Latvijas saistošajam līgumam par Eiropas Savienību ir gara preambula – un tas ir apzināti, lai ļautu ES pilsonim saprast, kas ir ES mērķi un pamatvērtības (cita starpā, tur minēta arī reliģija). Taču teiktais nebūt nenozīmē, ka visam tekstam šajā piedāvājumā ir vienāda nozīme un ka to nevarētu īsināt.

Katrā ziņā noteikti jāuzsver tas, ka preambulas piedāvājums ir tīri privāta zinātniska izstrādne. Tā noteikti jāuzskata tikai par sākuma stadiju plašākai publiskai diskusijai.

 

Piedāvājums ir tikai sākums plašākām publiskām diskusijām

Daudzas preambulā izteiktās domas ir noteikti jādiskutē: uz kāda pamata un ar kādu mērķi ir dibināta Latvijas valsts? Vai pat tikai tīri teorētiski būtu pieļaujama valsts “pašnāvība” pašlikvidācijas ceļā, vai arī Latvijai, tāpat kā daudzām citām Eiropas valstīm, ir noteikts neaizskarams konstitūcijas kodols? Igaunijas konstitūcijas preambulā teikts, ka Igaunijas valsts mērķis ir nodrošināt igauņu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem. Vai arī Latvijas valstij ir šāds mērķis? Vai (patlaban vēl tīri teorētiski) ir iespējama Latvijas tauta bez latviešiem? Vai mums būtu jābūt pozitīvai attieksmei pret valsts veidotājiem, brīvības cīnītājiem? Kas ir valsts pamatuzdevumi? Vai parlamentārisms pieder pie Latvijas demokrātijas raksturlielumiem? Vai Satver-smē jāatklāj, ka Latvija ir ne vien demokrātiska, bet arī tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts? Vai indivīdam ir arī kādi pamatpienākumi pret saviem cilvēkiem, valsti un sabiedrību? Kur ir lokalizējama mūsu garīgi intelektuālā atrašanās vieta – postsovjetu telpā vai (Ziemeļu) Eiropā? Kas ir mūsu nacionālās identitātes saknes, kuras būtu jāpazīst un jāatzīst? Vai pie tām pieder gan latviskā dzīvesziņa, gan kristīgās vērtības? Jeb vai tās būtu (post) sovjetiskās vai citas vērtības? Kādas sabiedrības pamatvērtības mums būtu jāatzīst, lai veicinātu ikviena cilvēka un sabiedrības kopējo labumu? Kā mēs redzam Latviju starptautiskā apritē? Vai Satversmē expressis verbis būtu jāmin mūsu līdzdalība Eiropas Savienībā?

Protams, tie nav jautājumi, ko risina un kas būtu ikdienā jārisina. Taču neskaidras, nedrošas, nezinošas atbildes uz tiem pastarpināti daudzējādā veidā ietekmē mūsu ikdienas priekšstatus un uztveri, un tātad arī mūsu rīcību, sabiedrības kopīgo politisko kultūru.

Manas atbildes uz šiem pamatotajiem jautājumiem ir atrodamas piedāvātās preambulas tekstā. Taču, lai to izprastu, tas katrā ziņā lasāms kopā ar komentāru, kas arī ir pieejams lasītājiem. Tādēļ šeit šos jautājumus neizvērsīšu.

Izdarot savus secinājumus, ņēmu vērā citu demokrātisko valstu konstitūciju preambulu tekstus un uzskatīju, ka, konstitucionālo tiesību kontekstā aprakstot valsts pamatus, juristam jābalstās uz aksiomu, ka Latvija ir demokrātiska, nacionāla Eiropas valsts un ka okupācijas uzspiestais mantojums nav jāņem vērā. Latvija un latviešu nācija ne par mata tiesu nav mazvērtīgāka par jebkuru citu Eiropas valsti un nāciju. Lai arī daži to nevēlas, tomēr esmu par to, ka šis ieilgušais komplekss būtu jāpārvar.

Sabiedrības diskusijas kā pašvērtība, kas palīdzēs noskaidrot attieksmi pret valsti

Saeima līdz šim Sa-tversmi ir grozījusi vienpadsmit reizes. Visbūtiskākie grozījumi tika izdarīti 1998. gadā, kad Satversmē tika uzņemta cilvēktiesību sadaļa. Tā Latvijas demokrātijai Satversmes 1. panta izpratnē nozīmēja pavisam jaunu pavērsienu. Turpretim šis Satversmes preambulas piedāvājums, kas vairāk apelē pie sabiedrības valsts izpratnes un morāles, savā nozīmībā nekādā ziņā nesasniedz 1998. gada būtiskos labojumus Satversmē. Sastādītā preambula noteikti neatrisinās Latvijas valsts problēmas, tā ar vienu rāvienu nemainīs sabiedrības attieksmi pret savu valsti. Būtībā pašreizējā tukšuma aizpildīšana Satversmē tādēļ varētu nozīmēt, ka pēc ilgāka laika šāda preambula varētu sākt pildīt tās pašas funkcijas, ko konstitūciju preambulas pilda citās valstīs, arī Igaunijā un Lietuvā. Būtu provinciāli augstprātīgi teikt – mums to nevajag.

Vai šāds vai citāds piedāvājums patiešām kļūs par Satversmes preambulu, būs atkarīgs no sabiedrības un politikas. Neņemos to prognozēt – neesmu zīlnieks, bet gan jurists, kura interešu fokusā atrodas valsts un konstitucionālās tiesības.

Taču vienu gan prognozēju – publiskas diskusijas par šo piedāvājumu ļaus cilvēkiem dziļāk pārdomāt savas valsts jēgu, savu attieksmi pret valsti. Tās katram liks atklāt savu nostāju pret Latvijas valsti. Ņemot vērā mūsu visai vājo valsts apziņu, šādas pārdomas sabiedrībā ir vairāk kā nepieciešamas, šādām diskusijām vajadzēja notikt jau sen. Ja tās nepalīdzēs aizpildīt tukšo vietu Satversmē, tad katrā ziņā vismaz nedaudz aizpildīs tukšumu mūsu valsts apziņā. Un tas vien jau ar uzviju attaisno šajā piedāvājumā ieguldīto darbu.

 

Satversmes preambulas mērķis – nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu