Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
20. maijs, 2013
Drukāt

Egils Līcītis: Atrasts valsts ienaidnieks nr. 1

Foto - LETAFoto - LETA

Raivja Dzintara brauciens caur pušķotiem vārtiem kopā ar piekritējiem noturēt 15. maija piemiņas brīdi pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa izpelnījās lielu piekrišanu un atsaucību tā saucamajās liberālajās aprindās. Varēja iedarbināt propagandas tvaikmašīnu. Raivis tika stipri nopelts.

 

Daži uzreiz deva zirga spērienu, ka Raivis fašists, cits sita punu, ka Nacionālā apvienība slavina apvērsumu un autoritārismu, bet fantāzijā ne tik bagātīgi apveltītie piemetināja knipi, ka tas nosodāmi. Reizēm pabrīnos, cik ļoti pret citu uzskatu paušanu iedegas naidā tādi cilvēciņi, kuri pārējos gan dikten aicina pieturēties pie tolerances un politkorektuma. Turpretī konservatīvāk, nacionālāk noskaņotie latvieši ciešas, ciešas un retu reizi noskalo “liberāļu” pastāvīgo burzguļošanu, saucot lietas īstajā vārdā, ka Latvijā savairojušies gļēvlatvieši.

Kas pirmie pamanīja Raivja brūno ietērpu? Kažoka ko nelabu tuvojamies nojauta, svīstot 15. maija ausmai, kad iztrūkās no gultas ar šķērsu sagriezušos naktsmici. Satraukumā pievienojās viņas šlepes nesēji. Pret diktatūras slavināšanas mēģinājumiem nīgri iebilda Stradiņa universitātes vēstures spīdekļi. Dzintara suminājumam muguras pagrieza kā “TB”/LNNK vecbiedri priekšā stādījušies Zīle un Birks! Ņaudīgais Lejiņa kungs no Saeimas arī sacīja – ņau, ņau jāgodina diktators. Līdzi sīca mazāki knišļi un šalca dižāki ozoli, bet ārzemēs skoloti jaunekļi, kuru smadzenes uz tīro izskalotas no latviskuma sārņiem, likās vai no ķēdes norāvušies, koda asiem zobiem un lamājās kā fūrmaņi. Atsvaram jāmin Reformpartijas savaldība, kuras līderis, būdams valsts pirmās personas amatā, dēvēja ulmaņlaikus par “prezidenta pārvaldes iekārtas periodu” un portreju no pils ārā nesvieda.

Lai gan es ieteiktu nemētāties ar vārdu “fašisti” NA virzienā, nedz vispār Latvijā, Raivis salīdzinoši ar puslīdz veselu ādu tika sveikā. Prezidents Andris Bērziņš Turkme-nistānā noliecies ar ziediem Ulmaņa atdusas vietā, lai akurāt 15. maijā godinātu aizvesto Latvijas cilvēku piemiņu, pa tuksnešainās zemes šķirbām skaidri dzirdēja, kā no biežas pieminēšanas grab priekšgājēju kaulu kambaris.

Noziedznieks. Rīkojās nekonstitucionāli. Valsts nodevējs. Gļēvi nepretojās okupācijai. Lūk, cik sirdīgi vērtēja mirušo Staļina režīma upuri. Kur gan es būtu šķirstījis šo daiļrunīgo un daudzbalsīgo tenoriņu un soprānu vārdnīcu? Kur noti pēc nots tas atkārtojas? Notika fašistiskais apvērsums. Varu sagrāba diktators. Nolaidās totalitārisma tumsa – un tālāk no LPSR vēstures grāmatas Rubiks pastāstīs, ka izcēlās darbaļaužu sociālistiskā revolūcija, bet represijas pa daļai attaisnojamas. Karstumā negribas strīdēties ar humānistiem, kuri mūs sargā no “Ulmaņa atgriešanās”. Bet, ja viņš ir valsts noziedznieks, tad taču jājauc nost piemineklis Rīgas centrā! Kurš pirmais ar skaldāmo veseri – gribam redzēt drosuli. Vismaz saņemiet dūšu, iespļaujiet indi un metiet degmaisījuma pudeli diktatora pelēkajam akmens stāvam. Dr. Ulmaņa spalvai pieder ļoti spēcīga nacionāluma (t. i., fašisma) gara caurstrāvotas grāmatas. Tās dedziniet sārtā. Bet tad “Cepli” arī ugunī! Kreisais Rozītis tāds būs izlicies, jo rādījis samērā atbaidošas “demokrātijas” 
ainas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+