Egils Līcītis: Balsojums pret augstprātību 0
Pašvaldību vēlēšanu sietā iedzīvotāji sašķirojuši kamenes un darba bites, kuras laist pie varas, savukārt dzēlējodi un citi parazitējoši kukaiņi, kas uzplijās arī nokļūt pie teikšanas, palikuši ar aplauztiem spārniņiem.
Tā saucamajām Rīgas partijām būs vien jāuzvelk brilles un jāizdara secinājumi, kas jādara, lai nākamajās Saeimas vēlēšanās nenāktos krietni vien sarūmēties valdībā un miegapūžņus deputātus tauta ar visiem krēsliem neiznestu no parlamenta ēkas bez mīkstās piezemēšanās.
Domāju, ka pilsoņi laukos nobalsoja par stabilu vietvaru un lielākajā daļā novadu deva priekšroku pārbaudītām vērtībām un atsvieda atpakaļ mutes dzisinātāju sarak-stus. Cilvēki deva zīmi, ka vēlētos, ja tā varētu teikt, plašāku tautvaldību, brīvu pieeju pie Satversmē noteiktā “vara pieder tautai” un nevis pieņemtos standartus – jums, lauķiem, snīpis nekur nav jābāž, jūs neko nesaprotat, un tāpēc mēs, profesionālie un kompetentie gudrinieki, no saviem ziloņkaula torņiem vadīsim lumpenus. Pašvaldību vēlēšanās acīmredzot tika ielikti pamati praktiskai politikai, kas rastos reģionos, ņemot vērā vietējo ļaužu necilās vajadzības un sīkos prasījumus, un ko centra “globālie spēlētāji” varēja atlikt, neklausīties vai pat pavisam paslaucīt zem paklāja. Acīmredzot turpmāk reģionu, novadu, pašvaldību intereses tiks pārstāvētas ievērojami augstākā līmenī, nevis no krūmu apakšas. Ideālā variantā radīs stipru, muskuļotu, apvienotu Reģionu vai Lauku partiju, un šie liktens izraudzītie nāks kā mūsu brāļi, nevis kaklakungi.
Nobalsojumā visnotaļ sekmējies pa visu Latviju krellēs izveidotajām “mazajām” pašvaldību vietējām partijām, un uz šo panākumu bāzes viņu kapteiņi cits pēc cita ziņo, ka kuģīši gatavi peldēt dziļākos ūdeņos, navigācija tiek nepārprotami mērķtiecīgi ieturēta 12. Saeimas virzienā.
“Augšas” par to jau ir stipri iztrūcinātas un mēģinās mīlīgi pierunāt lauku stūrmaņus iekļauties savos radurak-stos, taču šī mātes mīlestība un aizbildnība diez vai reģionāļiem liks spiegt no sajūsmas, ka beidzot viņi vismaz kaut kā spēj būt noderīgi kā sīkas zivtiņas blakus lielajām politiskajām haizivīm. Kas par vēlu, tas par skādi – iesituši roku pašvaldību varas līmenī, iesiluši un aplaimoti ar liela pulka vēlētāju tautas uzticību un nespēdami aizmirst agrāko centra ignoranci un atšūšanu, lauku politiķi darīs pēc sava prāta, lai nu pie kāda gala tas vestu. Arī sabiedrības pieprasījums šimbrīžam ir pēc praktiskiem darītājiem, uz kuriem paļauties, nevis pēc “jaunām sejām” un gludi skūtiem vaigiem. Latviešu apdomīgais cilvēks turpmāk gribēs vienoties ar sev tuvāko, bet pasūtīs dillēs ziloņkaula torņos sēdošos, kas negrib nolaisties no saviem retinātā gaisa augstkalniem un nedzird, kad viņiem saka – būvējiet un remontējiet ceļus, kaut drusku, bet metodiski palieliniet knapās pensijas, domājiet, kā palēnām, bet cītīgi celt tautas labklājību un vairot Latvijas stiprumu.
