Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
29. maijs, 2016
Drukāt

Egils Līcītis: Dziļāk mežā resnāki partizāni

Foto - LETAFoto - LETA

Pirmskara priekšvēlēšanu plakāti liecina, ka tālaika politiskie censoņi prata koncentrētā veidā atrast atslēgvārdus un uzasināt makšķerāķus vēlētāju balsu zvejošanā. Partiju bija jūra, bet tās eksponējās ļoti saprotami, nepūšot migliņu cilvēkiem acīs. Zemnieku Savienība vedināja balsot, jo “Stingra roka droši vadīs arī tramīgāko zirgu”, Demokrātiskais centrs aicināja “Palīdzat attīrīt dārgo valstskažoku no liekēžiem”, Rabinoviču mobilizēja ar “Žīdu vēlētājs, tava liste ir nr.14” un pat tantei Bauskā bija skaidri iepotēts, ka “Nacionālā apvienība glābs Latviju no sarkanā pūķa”. Un ja pilsonim likās, ka partijnieka arods nav vairāk vērts, kā būt par tirgus plača klaigātāju, viņš varēja sviest urnā “Latgolas bezpartejisko savienības” sarakstu.

Afišējoties ar uzskatāmās aģitācijas materiāliem, klīsteris, vazelīns un terpentīns arī mūsdienās ir priekšvēlēšanu ķīmijas sastāvdaļa un standartprakse. Katrs cenšas nopelnīt politisko kapitālu, kā vien mācēdams, un iedēt vēlētājam galvā attiecīgas oliņas. Lai nācija pēc vēlēšanām atkal nekristu šokā, cilvēki pirms vēlēšanām svīst aukstus sviedrus, kā pareizi izvēlēties kārtējo mazāko ļaunumu starp tiem, kas devušies cīņā par 100 ķeizariņu vietām Saeimā. Arvien “nav, par ko balsot”, bet, kā saka, ja nav, ko ēst, jāēd, kas ir. Tauta gribētu, lai atbalstāmais spēks nesastāvētu no uzņēmuma sporta spēlēs vai Operas apstādījumos steigā salasītiem jokainiem biedriem ar sarkaniem deguniem. Jēziņ balto, no mūsu sīkām, smulīgām partijām taču neprasa sistēmu un dziļumu, un programmu, kas garāka par skolēna konspektu, bet daudzmaz cilvēcisku, pieķemmētu izskatu, neilgu pazīšanās periodu un sertifikātu, ka to kontā ir valstij sniegti pakalpojumi un nenotecējis sabiedriskā derīguma termiņš! Vēlētāju zināšanai derētu kaut minimālas norādes uz attiecīgās partijas darbības virzieniem, kaut piciņa ideoloģijas, nevis lai tā ierastos pēc jāvārda kā balta, neaprakstīta papīra lapa.

Atjaunotas neatkarības 25 gados neapgāžami pierādīts un vēlētāji secinājuši, ka neviena klātesošā partija nav aplaimota ar saprašanu un nemācēs pārvaldīt valsti, bet dažiem spēkiem var mēģināt uzticēties tai ziņā, ka viņi būs par centu godīgāki, atklātāki nekā citi un nepārdos letiņus ar visām panckām verdzībā uz Austrumiem vai Rietumiem. Lielai daļai vīriešu visas puķes ir flokši, tomēr politiskām organizācijām kaut kā vajadzētu pēc krāsojuma atšķirties. Civilizētās valstīs piekritējus un atbalstītājus vervē, partiju noformējot kā noteiktu interešu aizstāvi. Klasiski eksistē liberāļi, konservatīvie, sociāldemokrāti, un katram Berlīnes vai Parīzes politiķim uz pieres rakstīts un no acīm nolasāms, ka viņš ir kreisais, labējais, centrists vai galējais ekstrēmists.

Mūspusē tas lielā mērā ir vēkšpēdu. Kristāltīras ideoloģijas, šķiriskas pieejas interešu aizstāvji ir reti putni. Vērtīborientācija lielākoties velk uz to, ka partijas līdzīgi zināmas brīvās profesijas dāmām spēj izpausties tūkstoš kamasūtras pozās, un šiltīte pie ofisa durvīm “mēs jūs pabarosim ar gardām cūkas ribiņām” ir falša un melīga, jo iekšā ir veģetārā ieskrietuve. Mani vienmēr interesējis, klau, bet kā Latvijas partijas izfantazierē sev nosaukumus? Vai tos izlasa kafijas biezumos vai Aleksandrijas bibliotēkā? Nolūko Svētos rakstos vai science fiction filmās? Varbūt tos izdomā defekācijas procesā nopūtu namiņos vai metot pa lampu? Kā citādi garajā reģistrēto politisko organizāciju verzelē būtu atrodami ūnikumi “Mūsu izvēle”, “Solidaritāte”, “Jaunlatvija”, “Sieviešu sporta savienība” vai “Atbildība” , bet nekur kuģniecības žurnālā locijā nav minēts, uz kuru ostu šie klīstošie holandieši dzīrušies aizburāt.

Vēlētāji labticīgi domā, ka partijas taču nedibina plānā galdiņa urbēji un dienaszagļi, bet šaha čempionam Mihailam Tālam līdzīgi domātāji, intelbeņķi, nopietni uztverami ļautiņi, kas izvērsīs gigantisku politisko darbību, ar laiku iegūs varu un ierausīsies pat ministru krēslos. Viņi izveidojuši partiju kā mākslas darbu, kā skaistuma priekšmetu, lai iekvēlinātu vēlētāju ziņkāri, un varbūt nosaukums ir tikai detaļa, bet ļoti zīmīga detaļa partijas identitātei. Bet ko vēlētājam var izteikt uzlipinātās zīmes “No sirds Latvijai”, “Saimnieks”, “Par labu Latviju”, “Latvijas attīstībai”, “Kam pieder valsts”, “Gods kalpot tēvijai”, Zatlera reformu partija un visi pārējie iniciāļi, eifēmismi un alegorijas? Te jāuzmanās. Ja nu kāda varietāte ir ar brūnganu tonējumu vai dženderisti? Te vajag spēlēt atklātām kārtīm.

Ja grib būt iztapoņas Maskavai, jāpervējas “No sirds Krievijai”. Ja grib dot valdībai tabaciņu iešņaukt, jākrustījas “Dabūsi pa pāksti”. Reliģiozam cilvēkam par augšminētiem nešaubīgi rastos aizdomas, ka te darīšana ar sektām vai pat sātanistiem. Žurnāls “Ir” komentētu, ka šie politikā iznirušie ir īstie, ko balsta ēnu ekonomika. Kriminālpolicists pārbaudītu, vai dažu nosaukumu dēļ nav uzsākamas operatīvās darbības, jo kas cits slēpjas un maskējas dziļāk mežā, ja ne resnāki partizāni!

Nē, es brīnos tikai par nosaukumu, nenieka neiebilstot, ka augšminētie bija, ir vai būs politiskie spēki ar krampi, kas neslimo ar ideju minimālismu. Viņi strādās tautas labā, bez maksas iemācīs ģitārspēli, gādās, lai peldbaseinos pieejami frotē dvieļi. Šie ir politiķi, kas, aizņemoties brīnišķīgu eksdeputāta Reskāja izteicienu, dzīvo izdomātā pasaulē, kur varavīksnes cilvēciņi ar zefīriem baro rozā vienradžus. Jāpiekrīt arī tam, ka nelaimīgas sagadīšanās dēļ labākais un daiļskanīgākais pie partiju vārddošanas ir privatizēts un aizņemts – kā nacionālsociālisti ir Ādolfa patentēti, un par liberāldemokrātiem Vladimira Volfoviča dēļ citi vairs nevar kļūt. Vaimandieniņ, nacionālsociālisms un liberāldemokrātija – tās gan būtu neuzartas teritorijas, kur mūsu populistiem ar atvēzienu izplesties! Nu lai domā politiķi, palauza galvu par vēl vakantām vietām politiskajā spektrā un demokrātiskajā plurālismā – kristīgiem demokrātiem, republikāņiem vai rojālistiem.

Ticiet man, mūsu dzīves laikā Latvijā radīsies vēl simts plaukstošu politisko uzņēmumu. Politika iezīžoties asinīs un no tās nevarot tikt vaļā. Jūs taču esat pieredzējuši, ka politiskie līķi, kas dusēja istabaugšā ēvelskaidās, pēkšņi paceļ galvu un pat mēģina kāpt ārā no priežkoka kastes! Ja tie nederēs, veco, apnikušo vietā mums atsūtīs citus – jaunu partiju no Centaura alfas, lai no sirds veidotu un attīstītu labāku jaunLatviju. Arī tie izrādīsies slikti? Politiķi ir tādi, kādus Radītājs laidis pasaulē. Bet kāpēc viņš tā darījis – es tiešām nezinu.

Pievienot komentāru

Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Kāda ir tava Ziemassvētku vēlēšanās?

Ziemassvētku vecītim arī jāmaksā nodokļi

Valsts oficiālā izdevuma “Latvijas Vēstnesis” portālā “lvportals.lv” publicēta Valsts ieņēmumu dienesta atbilde uz kādu lasītāja jautājumu, kurš stāsta, ka, plānojot Ziemassvētkos strādāt “Salaveča amatā”, gribot iesniegt sludinājumu internetā par sevi. Lasītājs vaicā: “Kā to izdarīt godīgi, kā samaksāt nodokļus par to?” VID viens no piedāvātajiem variantiem ir reģistrēties VID kā saimnieciskās darbības veicējam un maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli no saimnieciskās darbības ieņēmumu un izdevumu starpības utt.

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (18)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (12)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+