Mobilā versija
-1.6°C
Renāte, Modrīte, Mudrīte
Otrdiena, 24. oktobris, 2017
29. maijs, 2016
Drukāt

Egils Līcītis: Dziļāk mežā resnāki partizāni

Foto - LETAFoto - LETA

Pirmskara priekšvēlēšanu plakāti liecina, ka tālaika politiskie censoņi prata koncentrētā veidā atrast atslēgvārdus un uzasināt makšķerāķus vēlētāju balsu zvejošanā. Partiju bija jūra, bet tās eksponējās ļoti saprotami, nepūšot migliņu cilvēkiem acīs. Zemnieku Savienība vedināja balsot, jo “Stingra roka droši vadīs arī tramīgāko zirgu”, Demokrātiskais centrs aicināja “Palīdzat attīrīt dārgo valstskažoku no liekēžiem”, Rabinoviču mobilizēja ar “Žīdu vēlētājs, tava liste ir nr.14” un pat tantei Bauskā bija skaidri iepotēts, ka “Nacionālā apvienība glābs Latviju no sarkanā pūķa”. Un ja pilsonim likās, ka partijnieka arods nav vairāk vērts, kā būt par tirgus plača klaigātāju, viņš varēja sviest urnā “Latgolas bezpartejisko savienības” sarakstu.

Afišējoties ar uzskatāmās aģitācijas materiāliem, klīsteris, vazelīns un terpentīns arī mūsdienās ir priekšvēlēšanu ķīmijas sastāvdaļa un standartprakse. Katrs cenšas nopelnīt politisko kapitālu, kā vien mācēdams, un iedēt vēlētājam galvā attiecīgas oliņas. Lai nācija pēc vēlēšanām atkal nekristu šokā, cilvēki pirms vēlēšanām svīst aukstus sviedrus, kā pareizi izvēlēties kārtējo mazāko ļaunumu starp tiem, kas devušies cīņā par 100 ķeizariņu vietām Saeimā. Arvien “nav, par ko balsot”, bet, kā saka, ja nav, ko ēst, jāēd, kas ir. Tauta gribētu, lai atbalstāmais spēks nesastāvētu no uzņēmuma sporta spēlēs vai Operas apstādījumos steigā salasītiem jokainiem biedriem ar sarkaniem deguniem. Jēziņ balto, no mūsu sīkām, smulīgām partijām taču neprasa sistēmu un dziļumu, un programmu, kas garāka par skolēna konspektu, bet daudzmaz cilvēcisku, pieķemmētu izskatu, neilgu pazīšanās periodu un sertifikātu, ka to kontā ir valstij sniegti pakalpojumi un nenotecējis sabiedriskā derīguma termiņš! Vēlētāju zināšanai derētu kaut minimālas norādes uz attiecīgās partijas darbības virzieniem, kaut piciņa ideoloģijas, nevis lai tā ierastos pēc jāvārda kā balta, neaprakstīta papīra lapa.

Atjaunotas neatkarības 25 gados neapgāžami pierādīts un vēlētāji secinājuši, ka neviena klātesošā partija nav aplaimota ar saprašanu un nemācēs pārvaldīt valsti, bet dažiem spēkiem var mēģināt uzticēties tai ziņā, ka viņi būs par centu godīgāki, atklātāki nekā citi un nepārdos letiņus ar visām panckām verdzībā uz Austrumiem vai Rietumiem. Lielai daļai vīriešu visas puķes ir flokši, tomēr politiskām organizācijām kaut kā vajadzētu pēc krāsojuma atšķirties. Civilizētās valstīs piekritējus un atbalstītājus vervē, partiju noformējot kā noteiktu interešu aizstāvi. Klasiski eksistē liberāļi, konservatīvie, sociāldemokrāti, un katram Berlīnes vai Parīzes politiķim uz pieres rakstīts un no acīm nolasāms, ka viņš ir kreisais, labējais, centrists vai galējais ekstrēmists.

Mūspusē tas lielā mērā ir vēkšpēdu. Kristāltīras ideoloģijas, šķiriskas pieejas interešu aizstāvji ir reti putni. Vērtīborientācija lielākoties velk uz to, ka partijas līdzīgi zināmas brīvās profesijas dāmām spēj izpausties tūkstoš kamasūtras pozās, un šiltīte pie ofisa durvīm “mēs jūs pabarosim ar gardām cūkas ribiņām” ir falša un melīga, jo iekšā ir veģetārā ieskrietuve. Mani vienmēr interesējis, klau, bet kā Latvijas partijas izfantazierē sev nosaukumus? Vai tos izlasa kafijas biezumos vai Aleksandrijas bibliotēkā? Nolūko Svētos rakstos vai science fiction filmās? Varbūt tos izdomā defekācijas procesā nopūtu namiņos vai metot pa lampu? Kā citādi garajā reģistrēto politisko organizāciju verzelē būtu atrodami ūnikumi “Mūsu izvēle”, “Solidaritāte”, “Jaunlatvija”, “Sieviešu sporta savienība” vai “Atbildība” , bet nekur kuģniecības žurnālā locijā nav minēts, uz kuru ostu šie klīstošie holandieši dzīrušies aizburāt.

Vēlētāji labticīgi domā, ka partijas taču nedibina plānā galdiņa urbēji un dienaszagļi, bet šaha čempionam Mihailam Tālam līdzīgi domātāji, intelbeņķi, nopietni uztverami ļautiņi, kas izvērsīs gigantisku politisko darbību, ar laiku iegūs varu un ierausīsies pat ministru krēslos. Viņi izveidojuši partiju kā mākslas darbu, kā skaistuma priekšmetu, lai iekvēlinātu vēlētāju ziņkāri, un varbūt nosaukums ir tikai detaļa, bet ļoti zīmīga detaļa partijas identitātei. Bet ko vēlētājam var izteikt uzlipinātās zīmes “No sirds Latvijai”, “Saimnieks”, “Par labu Latviju”, “Latvijas attīstībai”, “Kam pieder valsts”, “Gods kalpot tēvijai”, Zatlera reformu partija un visi pārējie iniciāļi, eifēmismi un alegorijas? Te jāuzmanās. Ja nu kāda varietāte ir ar brūnganu tonējumu vai dženderisti? Te vajag spēlēt atklātām kārtīm.

Ja grib būt iztapoņas Maskavai, jāpervējas “No sirds Krievijai”. Ja grib dot valdībai tabaciņu iešņaukt, jākrustījas “Dabūsi pa pāksti”. Reliģiozam cilvēkam par augšminētiem nešaubīgi rastos aizdomas, ka te darīšana ar sektām vai pat sātanistiem. Žurnāls “Ir” komentētu, ka šie politikā iznirušie ir īstie, ko balsta ēnu ekonomika. Kriminālpolicists pārbaudītu, vai dažu nosaukumu dēļ nav uzsākamas operatīvās darbības, jo kas cits slēpjas un maskējas dziļāk mežā, ja ne resnāki partizāni!

Nē, es brīnos tikai par nosaukumu, nenieka neiebilstot, ka augšminētie bija, ir vai būs politiskie spēki ar krampi, kas neslimo ar ideju minimālismu. Viņi strādās tautas labā, bez maksas iemācīs ģitārspēli, gādās, lai peldbaseinos pieejami frotē dvieļi. Šie ir politiķi, kas, aizņemoties brīnišķīgu eksdeputāta Reskāja izteicienu, dzīvo izdomātā pasaulē, kur varavīksnes cilvēciņi ar zefīriem baro rozā vienradžus. Jāpiekrīt arī tam, ka nelaimīgas sagadīšanās dēļ labākais un daiļskanīgākais pie partiju vārddošanas ir privatizēts un aizņemts – kā nacionālsociālisti ir Ādolfa patentēti, un par liberāldemokrātiem Vladimira Volfoviča dēļ citi vairs nevar kļūt. Vaimandieniņ, nacionālsociālisms un liberāldemokrātija – tās gan būtu neuzartas teritorijas, kur mūsu populistiem ar atvēzienu izplesties! Nu lai domā politiķi, palauza galvu par vēl vakantām vietām politiskajā spektrā un demokrātiskajā plurālismā – kristīgiem demokrātiem, republikāņiem vai rojālistiem.

Ticiet man, mūsu dzīves laikā Latvijā radīsies vēl simts plaukstošu politisko uzņēmumu. Politika iezīžoties asinīs un no tās nevarot tikt vaļā. Jūs taču esat pieredzējuši, ka politiskie līķi, kas dusēja istabaugšā ēvelskaidās, pēkšņi paceļ galvu un pat mēģina kāpt ārā no priežkoka kastes! Ja tie nederēs, veco, apnikušo vietā mums atsūtīs citus – jaunu partiju no Centaura alfas, lai no sirds veidotu un attīstītu labāku jaunLatviju. Arī tie izrādīsies slikti? Politiķi ir tādi, kādus Radītājs laidis pasaulē. Bet kāpēc viņš tā darījis – es tiešām nezinu.

Pievienot komentāru

Monika Zīle: Vērtīgs ceļa spieķis (1)Vai tiešām pienācis laiks saprast, ka nav tādas profesijas, kas garantē palikšanu izvēlētajā nodarbē līdz pensijai?
Uldis Šmits: Bet igauņi...Labāk pieaicināt pāris tūkstošus lietpratēju prioritārā nozarē nekā padarīt visu ekonomiku atkarīgu no viesstrādniekiem
Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Trīs lietas, kas jāizdara vīrietim

Latvijas lielāko pelnītāju vidū šogad pirmo reizi iekļuvis bijušā politiķa Aināra Šlesera dēls Edvards, ar nopelnītiem 10,787 miljoniem eiro sarakstā ierindojoties 6. vietā. Šis fakts publicēts žurnālā “100 Latvijas lielākie pelnītāji”. Lielā pelnītāja godu E. Šleseram sarūpējusi SIA “Regma 1”, kurā viņam pieder 70% kapitāldaļu. Pārējie 30% pieder bijušajam politiķim, viesnīcā “Rīdzene” noklausīto sarunu varonim Aināram Šleseram, viņa sievai un otram dēlam.

Vai piekrītat apgalvojumam, ka vīriešiem pēc 40 gadiem jālieto steroīdi?
Monika Zīle: Garā mēle un īsās rokas (5)Kuplo ģimeņu ieguvums no demogrāfijas veicināšanai piešķirtajiem miljoniem pagaidām neskaidrs
Māris Antonevičs: "Jaunās sejas" gaidotIzmaiņas mediju uzburtajā pasaules kārtībā – izrādās, ka jauni, spilgti līderi ne vienmēr ir liberāli.
Draugiem Facebook Twitter Google+