Egils Līcītis: Eita pie Solvitas! 0
Kādi gan muļķi un ar kājminamu domāšanu ir tie, kas saldē stilbus un mirkst lietū, mīņādamies piketos pie valdības nama. Vai tad valsts naudas maka turētājs sīkstulis Vilks un viņa skopais brālēns Dombrovskis nav desmitkārt iecirtīgi paziņojuši, ka otrreiz neļaus palikt Latviju zem ūtrupes āmura un bēdu piemeklētos, drāmas piedzīvojušos neuzklausīs, pat ja viņi par savu sāpi sauktu no zvanu torņa?
Budžets ir ciku caku caurā tumba, kamēr caurumam galus nesavilks kopā, neviens neko nedabūs. Tie, kas uz Brīvības ielas 36. nama trotuāra, – auksta ūdens šalti uz galvas un nelaipna ūpja uzkliedzienu pa logu, sak, tinieties pie velna vecmāmiņas, prom, prom!
Bet jūs neejiet vis norādītajā virzienā. Ejiet pie Solvitas! Tā, kā darīja atjautīgais un izveicīgais Pensionāru federācijas priekšnieks Siliņu Andžs. Kolīdz sirmo lapsu delegācija tuvojās vīnadārzam Jēkaba ielā, jau pa gabalu bija dzirdama trauku šķinda, apliecinot, ka Saeimas priekšsēdētājas pusdienas ir atliktas, līdz ieradīsies pabalsta lūdzēji. Tika cepts, šmorēts un vārīts. Jūs ziniet, ka deputātēni izmeklējušies pa visu Saeimas māju saldumus un ievārījumus kā jau daždien gražīgi bērni. Āboltiņa groziņā uz galda pat “Serenādes” nevar nolikt! Taču vecīšu pacienāšanai vienmēr atradīsies, kas bufetē un pieliekamajā aiztaupīts. Un, ja esat ielūgti viesi uz ēdienreizi Āboltiņas valstībā, kur pie namdurvīm piekārts laimes pakavs, tad tālākais apvārdošanā, kā teiktu gudrais Siliņa kungs, ir tehnikas jautājums.
Apmainoties nemākslotiem smaidiem, ugunīgajai pilskundzei iesniedziet 100 tūkstoš dusmīgu pensionāru parakstus. Pie pusdienām nereti atkārtojiet – “ja Āboltiņas kundzei nebūtu iebildumu”. Pacēlis šardonē glāzi (ieteicamākais vīns pie austerēm), uzsauciet tostu par šo namu, kur meklējams sapņu piepildījums.
Atvadoties noskūpstiet roku visām eņģeliskajām dāmām, kuras jums dāvāja neviltotas sirsnības brīžus un mazus uzmanības pierādījumus. Rezultāts – pensionāri pret valdību 1:0 pensionāru labā. Kā pats žiglais vanadziņš Andris Siliņš, kad guvis atzinību pie skaistuma un dailes, var traukties pie varas un teikšanas, un tur raisās pavisam savādākas valodas par pensionāru mazo vajadzību. Paies klusā sezona vasara, kad pensionāram naudu nevajag, jo pietiek ar siltu laiciņu un mīlīgu saulīti, ar mežā lasītām mellenēm un dārza ērkšķogām, un tad jau latiņi ripos uz vecļaužu maciņiem. Pat budžetu nevajadzēšot sakratīt – vēlīgs kļuvis iepriekš skopais Valdiņš. Un arī tas brutālais tips, kas māja vecīšiem no ministrijas lodziņa, aiz bikšturiem būs novilkts nost un pats pielikts pie sava papīrgrauža darba. Āre, pat ekselence Barozu k-gs esot nopūties, ka skopums sagrauzīs Eiropu.
