Egils Līcītis: Kāpēc šveicars nelaiž iekšā Urbanoviča kompāniju 6
Gan pērkamām personām, kas miesīgu māmiņu gatavi pārdot, ir knābīši vaļā, gan tautas mīlestības apbalvoti poēti ar slapjām acīm velk skumju elēģiju par lielo kreņķi, ka “Saskaņas centrs” netiek ņemts valdībā un krievi Latvijā nav pie varas. Droši vien, arī parastam cilvēkam, pārdomu istabā sēžot, rodas iekšējais spiediens, pārlapojot hauzītē no nagliņas noceltas Šlesera intervijas atziņu graudus, ka mums vajadzētu saņemties jaunam izaicinājumam un neierastam konceptam par “nacionālo izlīgumu”. Jo tad neviens melns kaķis vairs nepārskries Latvijas ceļam, iestāsies tāda kā apgaismība, valsti vadīs veselā saprāta apgaroti filozofi, nevis prātiņu izkūkojuši politiķi. Ak kungs, kņada ap SC ņemšanu varā ir kā bērnam ar grabuli, un šķiet, ka pirmoreiz šāda veida Latvijas mājokļa remonts varēja būt apspriests uz Kolumba karavelām. Šī gaušanās ir novecojusi un sapelējusi, tāpat kā no visām pusēm apgrauztā murgoloģija, itin kā vēlētājus bez mitas baidot ar “krievi nāk”.
Tomēr nav šaubu, ka runas neizžūst tāpēc, ka tās organizē cilvēki, kam ir vesela kodolprogramma un pietiekami radioaktīva kurināmā, lai uzturētu gailējam teoriju par “Saskaņas centru” kā perspektīvu uzņēmumu un iedētu vanckarus Latvijas ligzdā.
Atļaušos mazliet atspēkot pavājo argumentāciju, pirmkārt, mītu, ka krievi, cittautieši neesot valsts dienestā un administrācijā. Atvainojiet, Valentīna Andrējeva, Jaroslavs Streļčonoks, Viktors Makārovs, Jurijs Spiridonovs, Andrejs Grišins, Aleksandrs Antonovs ir gari un rēgi vai tomēr materiālas būtnes? Tas ir pavisam cita raksta temats, kā kuram gājis, kurais kalpojis valsti kā Grietiņa pie ratiņa un kurš izcēlies, tēlaini sakot, kā “kontraversiāla” personība, bet viņi, vismaz pēc vārdiem spriežot, nešķiet tīrasiņu latvieši. Cittautieši ir ministru, valsts un parlamentāro sekretāru amatos, augstos administratīvajos un diplomātiskajos posteņos un pat represīvajās iestādēs! Vēl precīzāk izsakoties, pieņemot valsts darbā, Latvijas pilsonim neliek klāt collštoku, lai izmērītu latvietību un nenosūc ne lāsi, lai noteiktu etniskās proporcijas asins sastāvā. Mēs nevērojam, kāda kuram tautība un, tā vien liekas, ka izglītotu, gados jaunu cittautiešu īpatsvars valsts pārvaldē arvien palielinās. Un tā ir viela analīzei tiem, kuri nerod dvēseles miera par krievu apspiešanu un “nolikšanu zemāk pār zāli” Latvijā. Augšminētie “krievi” izvēlējušies būt lojāli un sadarboties ar valsti, iekļāvušies sabiedrības dzīvē – nevis kā tie, kurus patiešām varmācīgi norobežo un nošķeļ, inficējot paralēlās informācijas telpā, lai tikai saglabātu krievvalodīgo partijām uzticamu balsotāju pūli, kam jāgarantē SC iekļūšanu Saeimā.
Mīts nr. 2. – par latviešu monopolu pie politiskās varas. Te vēlreiz meļus jāatsēdina, jautājot – kas ir valdības loceklis Vjačeslavs Dombrovskis, kas tie tādi Andrejs Judins ar Alekseju Loskutovu, jā, arī Romualds Ražuks kā Saeimā valdošās koalīcijas atslēgas un runas vīri? Nezinu, kā šajos “Vienotības” biedros dzīst zināmā sabiedrības daļā kultivētā apsaukāšanās par viņiem kā latviešu “kabatas krieviem”, taču par spīti aizskārumiem šie cilvēki ir rosīgi strādnieki likumdošanas druvā un valsts darbā, vietu Saeimā izpelnījušies sīvā konkurencē ar simtiem latviešu politiķu un saņēmuši galvenokārt latviešu elektorāta atzinību par padarīto. Loskutova, Judina un citu izvēle piedalīties demokrātiskās, rietumnieciskās, “latviskās” partijās būtu jāciena, jānovērtē un jāliek par paraugu citiem lojālistiem. Ka visiem ir tiesības būt mūsu valsts namdariem (kam šī tiešām ir “mūsu valsts”).
Līdz ar to es gluži negribu piekrist tiem, kas lēkā kā blusas, lai iekostu par “nacionālo aprobežotību” un Urbanoviča savāktās komandas neņemšanu pajās pie noteikšanas Latvijā. Viņi taču jau laizās pie lašmaizītēm Rīgas domē! Saeimā šie kungi vai laistās aiz treknuma opozīcijas solos un beidzas nost no pārstrādāšanās Latvijas labā, taču nav zināma neviena starptautisko un parasto tiesību norma, ar kuru noteiktu, ka partija ar trešdaļu vēlēšanās iegūto balsu obligatoriski (un bez karantīnas!) laižama valdībā. Ja ne no šā, ne no tā tomēr piešķir šādu bezprocentu aizdevumu un starta kapitālu Kremļa satelītprojektam, ja izkārto kvotas uz “Saskaņas centram” pielaulātām, ar termoforu un mīkstu pagalvi apgādātām ministru vietām, tas nozīmē ņemt kompānijā varā arī labo zāļu sieviņu, mītiņu organizētāju, “Saskaņas” valdes locekli Elīzbeti Krivcovu un čaklo rūķi Koļu Kabanovu, turpretī konkurētspējīgajiem Loskutovam ar Dombrovski nedot nekādu priekšroku un atstāt apstākļu varā, kā sakritīs kārtis Saeimas vēlēšanās.
Vispār gan dzīvojam tīri draudzīgi. Bet ir vēlētāji, kam šķebina “prievīšnacionālisms”, smaka, kas nāk no Eiropas “kloākas”, un kuri domā, ka derētu gan “saskaņiešus” ierakstīt Sarkanajā grāmatā, ievietot dabas rezervātā vai liegumā kā tādus izzūdošus politiskos kustoņus. Viņiem labpatiks, ka nākamajās vēlēšanās SC popularitāte netiks apcirpta un tad izdotos “nacionālo izlīgumu” balstīt uz lielākas mājīguma sajūtas radīšanu krievvalodīgajiem Latvijā. Bet citiem gan nav jābūt naiviem un jāsaprot, ka “saskaņieši” diezin vai pie varas nodarbosies ar “sociālistiskas republikas” celtniecību vai nabadzības posta apkarošanu. Būtībā “Saskaņas centrs” ir par Latvijas politisko partiju nomaskēta visai pretvalstiska organizācija ar sliktu “kredītvēsturi” Saeimas balsojumos un kaitīgu draugu iespaidu. Tas ir spēks un sastāvdaļa tai lienošajā, no zināmajiem torņiem koordinētajā projektā, kas paredz paklausīgākas valdības nodibināšanu un pakāpenisku ievirzīšanu sarkano diriģentu ietekmes zonā. Un tas rada bīstamus apstākļus Latvijas izvēlētajam eiropeiskajam kursam un pat neatkarībai. Vispār jau vectēvi mums nemācīja, ka mantojumā atstātā Latvijas valsts būtu nododama krieviem.
