Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
22. maijs, 2013
Drukāt

Egils Līcītis: Ķīlis pacēlis spalvu

Foto - LETAFoto - LETA

Grāmatu mīļi nepacietībā gaida rudeni, kad sadakterētais Roberts Ķīlis laidīšot klajā apcerīgu eposu “100 idioti Latvijas politikā”. Tā vis nebūs nodriskājama rokasgrāmata, bet akadēmiskas ievirzes enciklopēdija, kas pielīdzināma Kārļa Linneja dzīvās dabas valsts taksonomijai.

Mūsu profesors klasificēs indīgos, parazitējošos augus un dārzeņus. Grāmatnīcās izsludināta pircēju iepriekšēja pierakstīšanās uz dižpārdokļa 1. daļu. Personu rādītājā minētie no cirvja pieta izgatavotie politiķi un Neandertāles apgabalā ievēlētie deputāti saņems brīveksemplārus. Ķīļa grāmatu turpinājumos iespiedīs žurnālā “Veselība”. Kritiķi, kuri citkārt cilātu ušņu duramos, atplestām rokām gaida jaunizceptā rakstnieka meistardarbu, apgalvojot, ka tā būs svaiga gaisa šalts ie
stērķelētās literatūras sterilitātē, kur tēlu galerija šķiet izbūvēta no nedzīva stikla.

Jā, tāpat kā ķēniņš Mids mācējis brūķēt, viss, kam pieskaras bijušais ministrs, pārvēršas par zeltu – vai tā izglītības reforma vai lasāmviela rakstniecībā. Ķīlis ir maķenīt gan paceļojis pa politisko pasaulīti, tāpēc teikšu, ka tamlīdzīga lasītāju piekrišana būtu tā dzīvā liecinieka atmiņām, kurš bijis uz Kolumba karavelām vai par zaķi noslēpies braucis uz Noasa šķirsta.

Grāmatu izdevēji neatceras tik lielu ažiotāžu kopš Tacita un Stetonija laikiem, kad gudrie vīri, stiprinājušies ar falernieša glāzi, rakstīja izcilu personību vēsturi un pavēra senās Romas galma tumšās puses štoras. Protams, arī Ķīļa grāmatas prototipi nav koka cilvēciņi.

Viņiem sažņaudzas sirds, vai vērīgais sociālantropologs noņems tautai no acīm zvīņas ar sēņu nazīti, vai rakstīšanai būs lietājis pašu melnāko tušu, lai detalizēti atklātu garā stāsta varoņu bioloģiskās nepilnības. Vai būs tikai par mentālām problēmām vai arī pikanti vircotas ainas par politisko kaķenīšu seksualitāti. Pēdējoreiz svīda un mandrāžu cieta kungi, kad literatūrā iemīlējusies Elita Veidemane paziņoja par čaukstošu buduāru memuāru “Vīrieši manā mūžā” izdošanu, taču, cik zinu, daļa minēto personu tika cauri ar nebojātu ādu.

Iekvēlināta ziņkāre, vai Ķīļa domrakstu ekranizēs kā Rīgas kinostudijas vesternu, road story vai “National Geographic” dokumentālo filmu, bet, kamēr grāmata dusē tintes pudelē, rakstnieks uzrakstījis priekšvārdu “De rerum naturae” (“Par lietu dabu”). Šajā epifānijā viņš iesaka mākonī sablīvētai Reformu partijai iztuntuļoties no smagnējās masas divās pavieglās partijās – “kristiešos” un “liberāļos”. Pirmais politiskais spēks tādā gadījumā ar batjušku priekšgalā aizmaršētu pa kreisi kā vientiesīgu un dievbijīgu ļautiņu savienība, bet otrie, rūdītie liberāļi, soļotu tik uz priekšu dziļāk mežā, kur vairāk malkas. Bet nez vai latviešu Balzakam esejā bija jādod mājieni par “Vienotības” sabrukumu. Varas partijām ir nosliece uz vardarbību, un nepatiks profesora minorīgā noskaņa. Salauzīs vēl pirkstus, taču pirksti rakstniekam tikpat no svara kā atlidojis Pegazs.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+