Egils Līcītis: Koalīcija siltā saulgozī 0
Tas saulgozis, kas piemeklēja latviešu tautu nebeidzami garajā, sausajā un tveicīgajā 2013. gada vasarā, ir pamājis atvadas, un pamazām mūs apstāj šņupis, kāss, angīna un akūtās respiratorās saslimšanas.
Turpretī koalīcijā līdz ar klimatisko zonu un atmosfēras slāņu pārvietošanos viss saverkšķījies otrādāk. Lietas ejot uz labo pusi, uz piemīlīgo dienvidu saulgozi! Cik viegli uzliesmojoša degmaisījuma savienība vēl nesen likās valdošās varas triumvirāts! Nedabūjām ne aizklausīties, kā “partneri” viens otru apvainoja nodevībā, šantāžā un ultimātu valodas uzturēšanā – matrozis vai fūrmanis politiķiem ar muti neizbrauktu līdzi! Krietnu deputāti sievieti neglīti saukāja par mačku, mātišķu frakcijas līderi par duņku, un, pieminot ministrus, pēc cita vārda kā ģeķis vai auns nemaz nemeklēja. Ja valdības ēka un fiskālā telpa prastu runāt, vēl vairāk pastāstītu! Ķīviņš vai ar katru dienu likās par vienu grādu sīvāks, un ielāpainās valdības paju turētāji staigāja gar klints malu, lūkodamies bezdibenī un deklarēdami, cik dziļa ir aiza, kas viņus savā starpā šķir.
Tagad tur, kur nemitīgi knakstījās, kur brīžam gāja kā šautuvē, kašķa drudzis un niezošā karstumguļa pamazītēm rimstoties. Attiecības neesot nebaudāmas kā skāņas antonovkas, un nu jau druscīt garšojot kā vēl negatavas vīnogas, bet saldāk, aizvien saldāk. Šķiet, koalīcijas padomes sanākšanas telpām un godu maltītes istabām batjuška gājis apkārt, ar slotiņu slacīdams, vai mūsējais velnu izdzinējs padarbojies ar kūpošu sērmūkšļa zaru un ķiploku virtenēm.
Āre, kad pēdējoreiz tikušies, Parādnieka kungs “Vienotības” kolēģītēm laipni pavilcis krēslus, lai apsēstos, Demitera kungs klātesošajām kundzēm piedāvājis mazās, mīļās lietiņas – uzpirksteni liķiera un dāmu papirosus, un aiz to arī štramie “Vienotības” erceni un viņu cienīgmātes nebijušas tik lielmanīgas.
Kāds partneris pat saņēmis pavedinošu īsziņu no dekoltētākās “vienotībnieces” – ticu, ceru, gaidu, šonakt. Viņš būtu ar “čau”, ja neietu, kurp aicināts, un nekristu dēkā!
Kad iedarbināti “pār visu zemi mīla valda” smērvielu resursi, karojošās puses var atbruņot kaujiniekus, kam bija uzdots vilkt kompanjoniem pa mūli, ka zobi krīt uz vella paraušanu, var atlaist mājā un demobilizēt razbainiekus nemieru cēlājus un atlikt plauktā etiķa esences un indes pudeles. Tagad pat politologi, kuri nekad netaupīja rūgtu vērmeļu malku koalīcijai, var atviegloti nopūsties – oki, doki, nu atkal ir siltas attiecības pa pirmo zorti.
